Viņā virmoja dziļš, kūsājošs naids. Pats vien nebūšanās bija vainīgs. Nelabu juzdams, vieglprātīgi pārrakstīja mašīnu, kooperatīvo dzīvokli uz civilsievas vārda. Te nekas vairs nebija labojams!
Kā augstsprieguma elektrības lādiņš šī doma iztraucās cauri galvai: “Pagaidām, šobrīd! Bet mēs vēl pasmiesimies virs tava kapa! Un metāla gardīnes man par to nevajadzēs skatīt!”
Sirds dziļumos trakoja akla naida vētra, taču tā kā Staro vairs nevēlējās izbaudīt skatu uz dzelzs restu aizsegtām debesīm, viņš, vēl aiz tām pabūdams, izlēma meklēt vien likumīgu iztikas avotu. Paldies Dievam, arī šajos bezdarba pilnzieda laikos asenizatora vakances vai vienmēr bija brīvas, un viņš nekautrējās ar nosacījumu, ka dienesta dzīvoklis ar malkas apkuri būs viņa. Tā iesākās jaunā dzīve, kurā, velti negaudojot, viņš sāka kalt atriebes plānu.
Viņš to loloja ilgi, ļoti ilgi, līdz pēc nepilna pusotra gada realizēja.
Jāklis, pārbijies zili melns, kā apburts raudzījās uz pistoli ar klusinātāju. Staro izšāva. Neskanīgs būkšķis saplūda ar ielas troksni. Lode, atlēkusi no asfalta, kaut kur aizjoņoja. Pie jākļa kājas asfaltā palika vien švīka.
— Tā, vecīt! Spirināsies, kvieksi pēc palīdzības, nākamā lode būs tavējā! Saprati? Vai man vēlreiz ielaist? Šoreiz varu kājā! Tas būs sāpīgi, tici man! Man ko zaudēt nav, bet tu vēl vari atgriezties. — Staro vienmēr centās saviem upuriem dot iespēju pieķerties vismazākajam cerību salmiņam. Tas sasaistīja viņu domas, laupīja drosmi un vienmēr vieglāk |āva realizēt iecerēto.
— Tagad uzliksi roku dzelžus uz kājām, tad uz rokām un sēdīsies busiņā.
Jāklis, trīcot kā apšu lapa, paklausīgi izpildīja prasīto. Viņš bija pārbijies līdz neiespējamībai!
“Ak, kāds gan tu mīzals patiesībā esi, ieslēpts ārēji skaistā miesas būdā!” Staro domās noirgojās. “Būtu sevi redzējis no malas pirms pusotra gada, staigātu dzīvs ilgi, ilgi. Tagad vairs neko!”
Aizbraucis līdz pirmajam taksofonam, kur, noslēpis platajā jakas piedurknē pistoli, Staro lika trausties laukā.
— Paņem klausuli un piezvani mūsu mīļotajai! — Staro instruēja. — Tu pateiksi, ka tev ir apnicis drāzt uzburbušo speķi un tu viņu pamet! Tev ir jauna un svaiga un bagātāka! — Staro īpaši uzsvēris piekodināja. — Jā, saki, tā — tev ir bagātāka! Pēc tam tu viņu pametīsi un vairs nekad neatgriezīsies! Hs tevi par sodu aizvedīšu uz mežu, un varēsi kātot mājās ar divām vien! Mēs esam divi, neviens velns, kur nu vēl pogainais, neticēs šīm pasakām! Man ir draudzene un kaimiņiene, kuras vienā balsī kliegs, ka ir ar mani dzērušas un trijatā drāzušās, tev tikai paša murgainās domas. Tā kā šķirsimies kā vīrs ar vīru! Roku dzelžus un pistoli es iemetīšu Daugavā! Tā kā viens pret vienu man ticēs, bet tevi durkā iespundēs!
Lūkojoties jākļa izteiksmīgajā sejā, Staro lasīja tā domas kā no baltas papīra lapas.
“Galvenais, tikt sveikā! Tad es aizskriešu uz dūzeni un tevi kā circeni stūrī paņems! Ja man paveiksies, aizturēšanas brīdī varbūt pat nolaidīs no kātiem! Man jau ticēs! Ne jau šim zekam!”
Tagad bez zvanīšanas atkārto tekstu!
I.iklis paklausīgi noblēja.
Klau! Tu nesaprati, ka es visu nopietni uztveru? — Staro tēloti neapmierināts skarbi noteica. — Varbūt man bez teātra tevi nolaist no I aliem un pēc mēneša it kā nejauši atgriezties savā dzīvoklī? Pie manas mi|otās, kuru tu pievāci? Un viņu mierināt katru nakti karsti izmīlējot?
Jāklis iekarsis atkārtoja vēl un vēl, līdz Staro apmierināts atļāva iemest žetonu un uzgriezt numuru. Viss iznāca pat labāk, nekā cerēts! Jāk-lis, iejuties lomā, norunāja iestudēto tekstu, to pavadot izteiksmīgiem žestiem un negantiem lamu vārdiem. Pēdējie bira tā, ka Staro bezmaz ausis sāka svilt.
Šķiet, ka smukpuisītis pie Pūciņas ir pielipis tikai mantas dēļ! Staro izlikās, ka ir apmierināts, un lika saprast, ka jābeidz ludziņa. Uz atvadām i.iklis pateica:
— Tu, resnā cūka, vari aizrīties ar savu sapuvušo žiguli! Cūka tu pre-tigā!
Un nometa klausuli.
— Nu, kā? — trīcošā balsī, pazemīgi nolaidis acis, jāklis pajautāja.
— Pat labāk nekā es cerēju! Tu man palīdzēji atkal atjaunot ģimeni! Paldies! No sirds pateicos, bet tagad brauksim uz mežu pastaigāties!
— Varbūt nevajag?
— Vajag! Nekas neatjauno smadzeņu darbību kā priežu meža gaiss! Pastaigājoties tev būs daudz laika izdomāt, pie kā pārvākties un nekad vairs mūsu atkal apvienotās ģimenes īsto locekļu acīs nerādīsies.
Metāliskas notis par jaunu parādījās Staro balsī.
— Es neko! Viņa man neteica, ka tu esi īsts vecis ar tērauda iekšām. — Jāklis, atguvis drosmi un uzskatot, ka bezmaz simtprocentīgi ticis sveikā, jau vīrišķīgākā balsī skaidroja: — Teica, ka kaut kāds mirla! Saproti, man tobrīd mašīnu vajadzēja spirta izvadāšanai. Ko viņa pie žoga rūsēs! Es par mašīnu rūpējos! Tikai dārgo benzīnu pērku!
— Ar Pūciņu es pats tikšu galā, bet tagad aizveries un domā, kas
tevi nakts melnumā ņems pretī! — Staro nošņāca, bet patiesībā ļauni nodomāja: “Draņķis! Tu man pirmais samaksāsi!” Iztēlē viņš jau redzēja sagatavoto kapu. Par neuzticīgo Pūciņu tik ļoti sirds viņam nesāpēja kā par loloto Konfeti
Lai nu kas, bet pamestas padomju armijas bāzes ap Rīgu netrūka. Vienu nolūkojis, Staro ari atzina to par noderīgu.
Turp aizbraucis, viņš nolika busiņu un pārliecinājās, ka neviena dvēsele nav ieperinājusies silikātķieģeļu ēkās ar izdauzītajiem logiem. Atvēris durvis, Staro pavēlēja:
— Ver vaļā lūku!
Nobālušu seju, pārvarējis bailes, jāklis tomēr atvēra kanalizācijas lūkas smago čuguna vāku.
Ar mīlestību divus mēnešus dzīvajos slazdos ķertās badainās žurkas sagaidīja ar negantu pīkstoņu. Oi! Kamēr viņa skats kā piekalts palika pie žurku muskuļa, Staro izmanīgi pagrūda. Jāklis pamanījās bez maz ieķerties kājā, bet viņš ar to veikli iespēra pa žokli. Jāklis, ievēlies, nebal-sl iekliedzās. Izbadējušās žurkas bez minstināšanās bruka virsū, iecirta zobus apavos, apģērbā un atsegtajā miesā. Drausmīgai nāvei nolemtais iekliedzās, palēcās un pa pakāpieniem trausās augšā. Staro sagaidīja piemērotu bridi un uzmeta čuguna kanalizācijas lūkas vāku tā, lai paliek spraudziņa caur ko var izbāzt pirkstus.
Žurku vajātais cilvēks kliegdams ķērās pie pēdējā ceribu stariņa. Kolīdz viņš izbāzis pirkstus iekrampējās pamalē, Staro palecās un uzlēca uz vāka. Visa Staro ķermeņa masa un lēciena paātrinājums sadragāja nelaimīgā pirkstus.
— Āaaa! — atskanēja pieklusināts, drausmīgs kliedziens, bet Staro ausis tas skanēja labāk par visu simfonisko orķestru paraugizpildljumu. Atriebes stunda sita tieši tā, kā viņš bija ieplānojis.
— Nu, žurkas, atriebiet manu vīrieša lepnumu, atriebiet!
Viņš stāvēja un gaidīja, ar katru miesas šūniņu izbaudot sajūsmas viļņus, kas vēlās viņam virsū. Atguvies upuris ar sadragātajiem pirkstiem
• I ni,in atgrūst vāku. Tas zem Staro zvārojās. Cilvēks tiešām ir neticami i/tin īga būtne. Varēja sadzirdēt, kā Jāklis dauza, sper žurkas, sit, kliedz, .iiiio. Nedaudz apslāpētās skaņas atplūda ar baismīgu, sirdi un saprātu lupinošu bezcerības piedevu. Viena lieta ir pašam nogalināt, bet cilvē-i iskā būtība, kas lika pat naidnieku glābt no plēsoņu mutēm ik pa brīdim \ .iri uzdzirkstīja viņa apziņā. Staro vajadzēja sakopot visu savu gribu un piespiest sevi sagaidīt triumfa noslēgumu. Pulkstenī viņš neskatījās, bet nevajadzēja būt gaišreģim, lai saprastu, ka ir pienākušas beigas. Žurkas ietu reizi iepikstējās plosot cilvēka miesu.