Rāmā balss liecināja par dzelžainiem nerviem. Dūres savilcis, rokas atpakaļ turot, Staro bija gatavs saplosīt lupatu lēveros. Sirds aulekšojot izpleta asinsvadus, bagātīgi pārpludinot organismu ar adrenalīnu.
Pat reibulī būdami, dauzoņas sastinga. Nespēdami izprast situāciju, tie bezjēdzīgi raudzījās vēl pirms pāris sekundēm tik bravūrīgajā barvedī, kas tagad nekustīgi gulēja zemē. Viņi izskatījās pēc aitu bara, kas bez gana un sargsuņa rāmi ganoties burvīgā meža noriņā piepeši sajutis kodīgo vilka dvaku.
Pārmērīgi dūšīgs dēlietis kā zvērs atņirdza zobus un nāvīgi vibrējošā balsī izmeta:
— Tu esi līķis!
Ar tikko manāmu zobgalīgu pieskaņu Staro attrauca:
— Centīšos kādu nenosist. Par sakropļošanu negarantēju!
Spēks, niknums, izlēmība. Nekad nezaudē sparu, kolīdz apstāsies, ieņemsi aizsardzību, tas ir vien strauji rūkoša laika jautājums, kad tu zaudēsi. Tikai nesaudzīgs, pat sevi iznīcinošs uzbrukums un nekāda žēlastība pret naidnieku. Viņš tevi nežēlos. Pažēlots nicinās, un līdz sirds dziļumiem aizvainots centīsies kaunu noskalot ar tavu dzīvību. Ar tavām asinīm būs daudz par maz.
Ļoti būtiski ir nepieļaut ne domu, ka vari zaudēt. Ja tu turies pretī un viss pie kājas, tas daudz ko palīdz lietas labā. Bailes nogalina, tāpēc ir svarīgi visus sūtīt dēt!
Sitiens pa ceļgala bļodiņu liktu pārtraukt dūšīgā ņirdzīgo smīnu. Sitienā saķēris pretinieka roku, Staro aši paslīdēja sāņus un ar elkoni asi uzdeva pa locītavu. Pastiprināja ar savu svaru. Atskanēja krakšķis. Šķiet, salauza. Pretiniekam izbailēs iepletās acis. Sievišķīgi iespiedzies, viņš nokrita. Krītot saņēma pēdējo cienasta devu — kurpes purngals ar atvēzienu ietriecās ribās. Staro skatiens azartiski dzirkstīja.
Negaidot atžirguši un zaudējuši bara dedzību, pārējie pašāvās kur nu kurais.
Kastete padarīja jau tā nāvīgo roku smagāku un jaudīgāku. Rokas trīcēja no pēkšņā adrenalīna pieplūduma. Lai nezaudētu formu, Staro skrienot vienu notrieca, ar palēcienu ietriecot abas kājas mugurā. Pār plecu pārveļoties mīksti piezemējās un sadzina nākamo dauzoņu. Sirdi pārpildīja līksme un mednieka azarts. Staro, skrienot garām, spēji uzplāja pa dauzoņas kumbru, liekot ar degunu iearties saplaisājušā asfalta kūkumos. Viņš tik tizli nozvēlās, ka pat rokas nepaguva pašaut priekšā.
Sirds kūsāja uzvaras priekā. Ar sānu redzi pamanīja, ka netālu novietotais lāsei līdzīgais sešsimtais mersedess uzsāk kustību. Sajūta bija netīkama. Savāda tirpoņa, nāvīgs saltums nāca no turienes. Kāds naidīgi noskaņots uzglūnēja no braucošās automašīnas.
— Tā! Huligānisma izpausmju samazināšanas kampaņu aprobežosim ar šo kvartetu! — Staro skaļi noteica un, pabeidzis neieplānoto treniņu, steidzās nozust. Pa ceļam pārdomāja notikumu: “Mierā viņi neliksies! No sīkajiem gariņiem pāries uz bliezējiem!”
zo-
Ne velti sens tautas sakāmvārds vēsta: nepiesauc nelaimi. Saskaņā ar nelāgo notikumu likumu, nepatikšanas nenāk vienas, bet ielenc un noslīcina ar savu masu.
Sen nevedinātā pagraba smaka šķebināja. Kopš, piedraudot ar bisēm, viņu uz ielas vēlu vakarā nolaupīja un šeit iegrūda, viņš, murgainā snaudā mokoties, sagaidīja rītausmu. Visu laiku domas virpuļoja ap sagūstītajā teikto:
— Vari plūkāt spalvas no deguna! Ja nepietiks, sagramstīsi kur citur!
Ar kaula smadzenēm Staro juta, ka nebēdnīgu joku periods ir aiz
muguras. Priekšā melnēja vien biedējoša neziņa un rēgainas Kaulainās aprises.
Laiskie nomoda brīži beidzās, kad atvērās metāla durvis un parādījās trīs vīri. Tiem bija skarbas, sastingušas sejas. Divi palika durvīs. Priekšā iznāca svarīgākais. Tam bija izplūduši sejas vaibsti un uz leju nokareni paplašināts deguns. Īdzīgi sakniebtas lūpas. Kuplas uzacis, zem kurām vīdēja dziļš skatiens. Drukns, stiprs un platiem pleciem, ar milzum spēcīgām rokām. Tās vainagoja īsi, strupi pirksti.
Mirkli vēlāk viņam sekoja otrs. Tas izskatījās patukls. Tikai vēlāk gūsteknis ieraudzīja, ka visu miesu veido varenu muskuļu kamoli. Tas bija no tiem, kuri nēsā žaketi līdz tā bezmaz sapūst uz pleciem. Arī šī no taukiem palikusi spīdīga. Žulganas acis. Greizs deguntelis. Spraudziņa starp ar zobakmeni apaugušajiem zobiem bija sevišķi iezīmīga.
Staro ar izsmieklā saviebtu ģīmi pārspīlēti cienīgi noirdzās:
— O! Mana fanu pulka mugurkauls ieradās! Kaķa olu laizītāji!
Dzēlības mijās ar apvainojumiem, taču salti vienaldzīgajās sejās nepakustējās ne sīkākais vaibsts. Svarīgākais metāliskā balsī spalgi no-šķindēja:
— Mēs jau šajā brīdī varam nodot informāciju mentiem! Un tu dabūsi 89 mūža ieslodzījumus. Un tur tev neviens nepalīdzēs. Tur tu būsi pilnīgā dimbā! Padomā...
Staro pasmaidīja:
— Uzklausot šo visnotaļ vilinošo piedāvājumu, man rodas līdz šim vel nepieredzēta, pat nepārvarama vēlme stāties ar jums homoseksuālās .illiecībās. Un ļaut pēc kārtas izgaršot manu locekli. Vēl nav nācies izbaudīt mīlas priekus ar savu dzimumu, bet jūsu dēļ es varu pārvarēt riebumu un pie reizes izpakaļot jūs visus!
Šo vārdu jēga lēnām nonāca līdz sevī tik pašpārliecināto vervētāju apziņai. Viņu sejas pārakmeņojās, cenšoties savaldīties. Vecajai žaketei tas neizdevās. Siekalas sprauslodams norūca:
— Skaties, mīlīt, ka tik pasīvā poza nekļūst par tavu ikdienu!
— Tātad nekļūdījos jūsu orientācijā, mīlīt! — Staro izsmejoši novilka.
Sitiens pa deniņiem ietina tumsā. Atjēdzies Staro sajutās tā, it kā būtu
iekļuvis šķidrā masā. Varēja elpot, pat nedaudz pakustēties, bet ķepīgā masa neļāva noliekties.
Skaņas slāpēja apziņu ietinošā sāpju miglā. Izšķīra dobji vilktus vārdus, kas, piepeši atguvuši pierasto ātrumu, kļuva saprotami.
— Vajag pautus sašķaidīt. Lai pamokās. Un noskalpēt. Tad ilgi mocīsies.
— Aiztaupīsim!
Zirgaģīmis rūpīgi sasēja Staro rokas ar makšķerauklu aiz muguras.
Pēc katras kustības tievā makšķeraukla ar neganti svilinošu sajūtu grauzās miesā. Lēnas, neizturamas sāpes piepildīja, kveldēja. Prātā paslīdēja neskaidra, bet spīvi rūgta doma: “Laba izvēle. To nepārrausi. Ne-pārrīvēsi.”
Universālā, visā pasaulē lieliski saprotamā valodā Zirgaģīmis pa skaidroja, ko domā darīt:
— Iesākumā pieslēgsim strāvu pautiem. Sākot no turienes lēnā garā tevi uzcepsim. Tad mēlīte izdos visu, visu!
Staro nadzīgais prāts zibenīgi izskaitļoja visus risinājumus. Pagaidām tā viņam bija pagalam neizdevīga spēle.
Galvenais, ar svarīgu sejas izteiksmi pieliecis galvu tuvāk, paziņoja:
— Tev ir ziņas, kuras ir tavas dzīvības vērtībā. Pateiksi, kur skuķēnu meklēt, varēsi tīties. Kompromiss ir dzīves nepieciešamība. Tu dzīvs, bet man — informācija.
Staro cieti palūkojās viņam acis un greizi pasmaidīja. Galvenais izrādījās pietiekami apgrozījies dzīves biezokņos, lai uzreiz atkostu gūstekņa būtību.
— Tikai nesakropļo! — draudīgs smagums skanēja viņa balsi.
Vecā žakete iztapīgi palūkojās un bezmaz militāri saslējās. Galvenais
aizgāja, bet viņa vietu ieņēma Zirga ģimis.
— Brālīt! Kā nu būs? — it kā laiski iejautājās. Gluma balstiņa atstāja pretīgu gļotu kārtu ausīs. Staro lūkojās kā uz tukšu vietu. Un tā bija taisnība. Staro juta, ka šī cilvēka būtībā kaut kas ir neatgriezeniski satrunējis.
Pārpratis klusēšanu, Vecā žakete izstellējās. Bramanīgi pavīpsnājis, vicināja rokas pa gaisu. Sākot iztaujāšanu, trulais žulganums acis izzuda. Acīmredzot tās atžirga, kļūstot par svarīgu personu.