Dedzīga naida pārpilni skatieni zibsnīja viens pēc otra. Siekalu putas šļācās pāri lūpām.
— Tu runāsi? Vai liksim vadus pie pautiem?
— Bet tev taču pautu nav! — Staro sarkastiski pavīpsnāja. Zirga ģīmis, izvilcis plakanu blašķiti, šķiet, piekrita, pamādams ar galvu. Tas Veco žaketi satracināja.
Ieturējis pauzi, lai iejustos kompozīcijā, viņš norēcās:
— Nu ir viss! Domāju, ka visai drīz nospēlēšu šahu ar kurmjiem.
Vēlreiz iepīkstēsies un varēsi kapā meditēt.
— Tu gulēsi līdzās? — Staro nicīgi pārvaicāja un deva dusmām vaļu:
Noteikti! Jo tev vajag informāciju, bet es būšu miris! Par to mēs gulēsim vienā bedrē.
Pagriezis stobru pret viņa vēderu, Vecā žakete nošņācās:
— Vēlreiz pavērsi muti — uzdāvināšu papildu nabu!
Un sadusmojies veltīja veselu cisternu izteikti patīkamu lamu vārdu.
Vecā žakete neapšaubāmi bija mērkaķim tuvu stāvošs radinieks. Tāpat kā Zirga ģīmis. Pirmais no paviāniem vīpsnādams izšļirca baltu siekalu šķieznu caur retajiem zobiem. Tādiem protēzistu un higiēnistu sadarbība varētu atgriezt cilvēcīgu izskatu, taču likumīgajam zobu turē-lajam tas nerūpēja. Viņa acis gailēja nevaldāma kāre nogalināt.
— Viltīgais pērtiķis! Es jau sen domāju, ka vajag beigt auklēties un pakaļā iespraust lodāmuru. Uzreiz prāts parādīsies, mēle paliks lunkanāka. Oi! Nošņāpt viņam olas un viss! — Vecā žakete ļaunā priekā noir-dzās. — Pēc tam gan vairs nevarēsi nofraktēt skuķus!
Piebāzis ģīmi pie Staro sejas, viņš nošņācās:
— Sievietei par vīrieti kļūt ir ļoti smagi, toties vīrietim, lai pārvērstos par sievieti, vajag vienu mirkli. Tu saprati, ko es ar to vēlējos teikt?
Zirga ģīmis stingi raudzījās. Skatiens bija derdzīgs un baiss. Zemu pieri, augsti izspiestiem uzacu lokiem. Vareniem žokļiem.
Viņa pieplacinātā galva atgādināja neandertālieša rekonstrukcijas rezultātu. It sevišķi iespaidu paspilgtināja īsās baļķveida kājas un ķetnas. Par rokām tās grūti nosaukt. Tās izauga no neticami spēkpilnā rumpja. Muskuļu mezgli jautās visur.
Zem apspīlētās ādas žokļi nepārtraukti kustējās. Zirga ģīmis ierunājās:.
— Kaut tavas mātes šķirbu būtu aizšuvuši pirms 45 gadiem!
— Jā! — Vecā žakete, ar pirkstu kauliņiem braucīdams pa priekšzobiem, piebalsoja. — Tas ir pilnīgi nesaprotami, kāpēc tevi zīdaiņa vecumā tava māte, kaķēnus slīcinot, nepiemeta visam birumam.
Un nicīgi nosprauslājies, pagrūda Staro kreiso plecu.
Staro nepatika viņam atvēlēta loma viena aktiera teātrī, neapmierināts par traucējumu, Staro nomērīja viņu ar ledainu skatienu un izgrūda caur zobiem:
— Nebaksties! Man nav ķirurga nervi!
Pēc pēkšņā sitiena šķita, ka galvā ir uzsprāgusi ugunīga bumba. Pretsitiens nelika gaidīt. Tik zibenīgi, ka neviens nespēja noreaģēt, Staro pielēcis ar kreiso kāju atbalstījās pret sienu un ar labo iespēra pa žokli.
Kurpes nomaucās un aizlidoja pa gaisu, kamēr to īpašnieks, apriņķojis ap savu iedomāto asi, smagnēji nogāzās uz netīrās grīdas.
Pēc tam, klusēdami kā izkāmējuši vilki, tie metās virsū. Abi no sirds sita un spārdīja Staro. Lai kā viņi centās, Staro ne reizi nesalūza, nelūdza žēlastību. Kunkstēt, vaidēt, bezspēcīgi rēkt, to viņš varēja atļauties, bet ne padoties. No saplacinātā deguna sūcās biezas, tumšas asinis. Gar acīm nozibsnīja varavīksnes riņķi. Saspieda krūtis. Visvairāk Staro nepatika bezpalīdzība un nolemtība.
Kunkstot Staro izmocīja:
— Tik vien, pediņi, spējat?
— Nu gan tu man mīzīsi asinis! — mēģinot trāpīt ar beisbola nūju pa nierēm, Zirga ģīmis norēcās.
Staro izliecies trijos līkumos sagrupējās un pirms nenovēršamā sitiena parāvās sānis. Runga gaidītā mīkstuma vietā ar spalgu krakšķi atsitās pret betonu. Sāpīgi atdauzījis plaukstu, Zirga ģīmis nosvieda sitamo un saķēra savainojuma vietu. Izdevis kunkstienu, saliecās.
— Cerams lauzta! — Staro ar prieku konstatējis, pārslēdzās uz realitāti un sagatavojās nākamajam uzbrukumam. No saņemtā sitiena viņam sāpīgi pietūka kreisā auss.
— Iešauj viņam kuņģī un pamet. Ja paveiksies, divas trīs dienas mocīsies drausmīgās sāpēs! Ja nē, tad ātrāk nosprāgs, — Vecā žakete aizelsies izmeta. Uzvarētāja statusā visa sadistiskā būtība viņā gavilēja. Cigāra nodegulis ietriecās Staro labajā acī. Viņš tēlotā pārbīlī pagriezās, tā lai kvēlojošā oglīte iekristu starp aiz muguras sasietajām rokām. Ieslidinājis oglīti zem auklas lūdzās, lai tikai tā nenodziest. Pagrozījies viņš juta, ka viena cilpa pārkususi vairs netur. Tagad vai nekad!
Asinsspiediens pārleca sarkano atzīmi. Galva iedunējās, zvaigznīšu kūlis pazibēja acu priekšā. Sirds bezmaz plīsa no mežonīgā tempa.
Atbrīvojies no makšķerauklas viņš ar labi trenētu sitienu trāpīja Zirga ģīmja žoklī. Atskanēja sauss, netīkams krakšķis. Izdarījis vēl vienu asu kustību ar sparu ietrieca pretinieka ribās kreisās rokas elkoni. Sāpju uzplaiksnījums bezmaz laupīja samaņu.
Vecās žaketes acis, no izbailēm kļuvušas viegli ieapaļas, sastingušas sekoja. No viņa tā vien viļņoja dzīvnieciskas šausmas. Tāds vairs ne-paģērēs savas cilvēktiesības. Tāds domā, ja ne par ādas glābšanu, tad vismaz dzīvības paturēšanu.
Velti. Vecā žakete padevīgi bailēs iekaucās pirms Staro ar vienu rāvienu samainīja ar vietām pakausi un seju. Acumirklī apdzisušais skatiens stiklaini vērās sev mugurā. Greizi savērpies kakls nespēja turēt galvu.
Tajā brīdī Staro sagrāba Zirga ģīmis. Šajā varenajā rumpi slēpās bezmaz hidrauliskās preses jauda. Cīnoties Staro juta, ka spēki sāk viņu pamest. Daudz neprātojot ar īkšķiem un ar visu spēku izspieda pretiniekam acis. Tās pārplīsa gandrīz vienlaicīgi ar paukšķi. Kā skuķis ievaimanājies sakropļotais gari, stiepti iekliedzās. Atbrīvojies Staro pierausās kājās un ar stipru spērienu salauza pretiniekam sprandu. Kaucieni aprāvās pusbalsī. Cenšoties neskatīties uz pretinieka seju, Staro pietupās, lai atelstos.
Reaģējot uz troksni pagrabā ieskrēja Galvenais. Staro nesvārstoties metās virsū. Viss notika zibenīgi un vienlaicīgi neciešami gausi. Mērķtiecīgs sitiens sadragāja gāmuru.
Kā caur vati Staro saklausīja savainotā pretinieka kliedzienus. Tie strauji izdzisa. Ar pēdējo izelpu pievarētais pretinieks izgrūda baisi gār-guļojošu skaņu.
Ķermeni kratīja stiprs drudzis. Viņš juta, ka ir pēdējais brīdis pazusl. Spēka nebija it nemaz, pakrūtē smeldza.
No pagraba Staro izkļuva vieglāk par vieglu. Neviens neuzskatīja par nepieciešamu aizslēgt ārdurvis. Neviena nemanīts viņš pārkāpa pāri žogam un bija prom.
Sāpēs sakniebtā mute ar pūlēm neļāva izlauzties sāpju vaidiem. Brīžiem gar acīm aizleca dzirksteļu spiets, kas draudēja pārtapt tumšā nemaņā. Palikt uz ielas nedrīkstēja. Šādā stāvoklī ātrā palīdzība bija sinonīms policijas uzmanībai. Savukārt vajātāji tik viegli neatkāpsies, it sevišķi, kad divi viņu cerberi uz mūžu sakropļoti. Zaudējumus piedzīt ir goda lieta.
Tikmēr pēdējās spēka un izturības rezerves strauji izsīka. Viņam vajadzēja atgulties. Salaizīt brūces un nepārprotami lauztās ribas. Un viņam tāds variants bija — pensionēts dakteris, kuram Staro bija vairākas reizes nopietni palīdzējis. Un tagad dakterim bija pienācis laiks parādu dzēst. Klusiņām!
Saules ritums no dienas ruktin ruka. Perlamutra imitācijas plastmasas matu sprādze jau otro reizi pazibēja acu priekšā.
— Tā, — Staro satrūcies padomāja, — te kaut kas nav kārtībā!