Staro centās nobraucīt neredzamo zirnekļa tīmekli, kas bija pielipis sejai. Zem kreisās auss kaklā juta šļirces dzēlienu un gandrīz tūlīt pat krita nemaņā. “Kā medū ieķepusi muša! Iekritu, kā muša prasmīgi izlikta zirnekļa tīklā!” Tāda doma pazibēja vēl prātā, pirms izmisuma vilnis pazuda nemaņas valgos.
Staro vecaistēvs bargi nozibsnīja ar acīm un brīdinoši pakratīja pirkstu. Tērpies sniegbaltās drānās, garu baltu bārdu, sniega kupena garu matu veidā plūda pār pleciem. Vīzija pazuda.
Aizgājējs sapni parādoties dod mājienu! Staro tikvien spēja izdomāt, .и griežoties realitātē.
Caur cieši aizvērtiem plakstiem Staro sajuta apdedzinošu skatienu.
Visi atslābušie jutekļi maksimāli saasināti centās savākt informāciju. Staro nedaudz pavēra plakstus.
Ļoti meistarīgi izbāzta brieža galva ar stiklainām acīm vērās viņā. Staro lēnām aplūkoja nākamo telpas daļu. Viņš atradās savrupmājā, kur ikviens priekšmets bija nevērīgas bagātības apliecinājums. Aiz plašā loga izkopts dārzs. Pamodies viņš kādu laiku jutās kā viscaur vatē ietīts. Miegainais prāts modās gausi līdz sāka darboties pilnībā.
Galvā aizvien bija neziņas izraisīts juceklis.
— Kā jūtaties? — nezināmais taujātājs runāja ar vieglu, nemanāmu krievisku akcentu. — Es domāju, ka labāk būtu papusdienot.
Izlutināta seja. Rūpīgi izšķirts celiņš. Zem tā stipri pārkārusies piere. Nenosakāma vecuma. Vien neuzkrītošs sirmums deniņu apakšā.
Inteliģentas manieres. Brilles elegantā titāna rāmītī. Visa stāja un izturēšanās pauda vienu vienīgu vēlīgumu un labsajūtas auru. Izskatījās pēc pieredzējuša, par sevi pārliecināta diplomāta. Vien augumā padevies izteikti īss.
Kā sekojot viņa vārdiem, gaisā uzvirmoja kairinošs aromāts. Staro lēnām pagrieza galvu, iespaidīga izmēra ēdamistabā uz galda, pie kā ērti varētu mieloties vismaz trīsdesmit cilvēki, bija salikts ēdiens.
Tikai tagad Staro saprata, ka ir atguldīts ērtā klubkrēslā.
Pierausies kājās viņš kā ierasts izstaipījās. Vienlaikus viņš centās savākt maksimāli daudz izlūkinformācijas. Plašajā telpā atradās vēl viens vīrietis. Liclkaulains. Aptūcis. Bet vēl aizvien ar pietiekamu krampi. Izteiktais vēderiņš netraucēja kustībām. Milzīgi apakšdelmi. Melnīgsnēja dienvidnieka seja. Kā buldogam lejasdaļā paplašināta sejas daļa ar koptu kazbārdiņu. Cīkstoņa kakls. Uz auss mitinājās iegarena tumša kārpa ar pāris gariem matiem. Ļaunās, tumšās acis neitrāli lūkojās uz loga pusi. It kā Staro būtu absolūti caurspīdīga astrālā būtne.
“Labāk piebāzts kā izsalkumā urkšķošs vēders. Tad jau manīs,” nodomājis Staro piegāja pie galda un paņēma šķīvi. Pasvārstīja rokās, it kā novērtētu, cik gan var uzlikt. Uzbēris jēra plovu, viņš pielika tvaicētus dārzeņus, salātus, zeltainas sīpola ripiņas.
Dūšīgi barots puisietis uzlika uz šķīvja vien nedaudz plānu salātiņu.
“Uz diētas!” ļauni domās nopriecājās Staro.
— Zivju tīrītājs, — norādot uz puisieti, namsaimnieks it kā starp citu teica. — Ļoti patīk ķidāt! Vienalga ko, ka tikai ķidāt. Kurkuli, kaķi, cilvēku!
“Tātad agrākās dzīves idejiskais brālis,” — Staro domās pārlicis piesēdās galda vidū.
Namsaimnieks nekautrējoties salika no visa kā pa druskai un piesēdās otrā pusē. Viņus šķīra vien ļoti platais galds. Staro ēdot ar minimāliem pūliņiem centās iegūt maksimāli daudz informācijas. Viņam pa galvu jaucās Šlīfena vārdi: vairāk darīt, mazāk runāt, būt lielākam, nekā citi par tevi domā.
Kad sākotnējais izsalkums bija remdēts, namsaimnieks piešķindināja pie šķīvja. Sienā atvērās prasmīgi nomaskētās durvis un parādījās veca, sažuvusi vecenīte, kura atgādināja ar ādu apspīlētu skeletu. Izvārgusi seja vienos dobuļos.
Ar neitrālu skatienu viņa ienesa paplāti ar nosarmojušu degvīna pudeli un divām simtgramīgām kristāla glāzēm. Nolikusi paplāti pie namsaimnieka viņa, neko neteikusi, atgriezās aizsienas valstībā.
Namsaimnieka sejā staroja apmierināts smaidiņš.
— Tā kā derētu tārpiņu papeldināt?
— Neiebilstu!
Piepildītā glāze, liegi pārslīdējusi pulētā galda virsmu, apstājās tieši pie Staro pirkstiem.
Profesionālis! Ne par daudz, ne par maz. Un ne pilītes nelaida zudībā.
Sašķobījies pēc glāzes izmešanas, Staro sajuta patīkamu siltumu, kas izplūda pa visu ķermeni. Tostu viņš neuzsauca. Klusēdams izgaršoja aso šņabi.
Namsaimnieks ierunājās:
— Šņabis — tā ir brīnišķīga gaume. Nekā mākslota vai lieka.
Staro zobos sulīgi nokriukšķēja sālītie gurķīši. Alkohols apkārtni ietina siltā, mīkstā miglā.
— Mēs esam nākotnes arhitekti, — bez puķaina ievada bilda namsaimnieks. — Lielākā daļa cilvēku eksistē lopu līmenī — apmierināt vien miesas vajadzības. Laiki mainās! Ja agrāk cīnījās, lai būtu pēc iespējas vairāk zemes un pēc iespējas vairāk cilvēku, kas strādā tavā labā, tad tagad prātīgākie kāro pēc iespējas vairāk zemes ar pēc iespējas mazāk cilvēkiem.
Noņēmis brilles, namsaimnieks tās rūpīgi noslaucīja šim nolūkam paredzētajā salvetē. Uzlika atpakaļ, un rāms balss plūdums turpinājās:
— Tevi aicina kļūt par varenu domubiedru vienā no spēcīgākajām organizācijām pasaulē. Organizācijā, kurai ir pieejami milzīgi resursi, kas spēj pavēlēt miljardiem. Vācu organizācijai pēdējā karā, — Namsaimnieks īpaši uzsvēra šo frāzi, — ir sadragāts mugurkauls. Atņemta Kēningsbergas spēka dzīsla, citi midzeņi, zināšanas, spēka avoti. Tā dzīvo, atkopjas, bet ne vairs kā konkurents. Drīzāk apzinoties savu gau-dulību tā mums piesliesies. Tad krievu un vācu konkurenti būs vienlaicīgi sabiedrotie pret visvarenāko anglosakšu, to ļaunanglijas atzaru, un Ķīnas organizāciju kamolu. Nav jāskaidro, kāpēc Sibīrijas šamaņus un Burjatijas lamas šāva bez kāda tiesas vai vismaz revolucionārās komitejas sprieduma. Tur, tik tālu aiz dzelzs žoga, nevajadzēja ceremonē-ties, darīja ātri un efektīvi. Tuvāk Eiropai jau vajadzēja izdomāt puslīdz ticamus iemeslus. Vēl nebija pienācis tāds spēka pilnzieds... Vēl vienu glāzīti?
Staro, rimti pamājis, aizslidināja savu glāzi. Piepildīta ar ledusaukstu šķidrumu tā atgriezās, lai tikpat ātri nozustu rīklē. Namsaimnieks, ik pa brīdim vēl iesūcot kādu Lāčpēša alus malku, turpināja:
— Bez ieroča cilvēks ir bezspēcīga avs. Vien ierocis cilvēku dara stipru un reizē atbildīgu. Katrai lietai piemīt sava enerģētika. Tu esi ievērojis, kā vīriešiem patik formas tērps? Uzvelkot vien virietis ārēji un iekšēji pārvēršas, kustības paliek nosvērtākas, enerģiskākas. Tas uzliek pienākumus un acumirklī parasts, noplucis vīrelis pārtop citā — varenā karotājā. Un otrādi. Visa dzīve ir kā spēle un cilvēki ir vien lelles prasmīgās rokās, kas ir pieraduši spēlēties ar dzīvām lellēm. Tikai lelles to nezina. Tās ir svēti, pat nešaubīgi pārliecinātas, ka ir brīvas. Agrā bērnībā ar lellēm un zaldātiņiem izspēlējas un parasti pamet novārtā. Cits, tikai pieaudzis, ieiet azartā un visu mūžu aizrautīgi spēlējās ar dziviem zaldātiņiem un veselām tautām. Pat ar pasauli.
Aukstas, bezpersoniskas objektivitātes pilnas acis nemirkšķinot uzlūkoja Staro, kurš izslēja zodu un nolieca līdz krūtīm, tādā veidā ievingrinot notirpušo kaklu. Pamanījis Staro acīs intensīvu koncentrēšanos, viņš turpināja:
— Ik pa laikam notiek dekorāciju pārmaiņas. No skatuves noiet vieni aktieri, uznāk otri, bet skatītāji neredz visas izrādes režisoru. Tikai pašās beigās, kad viss noslēgsies tieši tā, kā režisors ir ieplānojis, viņš parādīsies dienasgaismā, lai izbaudītu darba saldos augļus. Indivīdi tagad ir egoisma pārņemti, pat egocentriski, vēlas baudīt, bet nevēlas ne pirkstiņa pakustināt sabiedrības labā. Tas viss atgādina nāvīgu slimību. Ja agrāk ciltis un zemes valsts labā bija gatavi iet nāvē, tad tagad — skatās apkārt, lūkojas pēc algotņiem. Aizmirstot, ka reiz var nākt tas laiks, kad algotņi tā vietā, lai lielu asinis un mirtu, gluži vienkārši sagrābs varu un atņems ko var atņemt, pretoties nespējīgajiem, gļēvi nevarīgajiem divkājainiem lopiņiem. Un te palīdz visvecākais metāls. Zeltu jau deviņus gadu tūkstošus pazīst.