Un, sūkdams no pudeles miestiņu, sāka vilināt Staro:
— Mūsu organizācijai ir garas ķetnas. Visvarenas. Pieslienoties tai, nokļūstot tās pavēnī, tu iegūsti bezmaz visu, par ko vien parasts mirstīgais var sapņo: naudu, varu, iespējas un arī drošību. Organizācijas biedru īpašumu vērtība naudas izteiksmē ir triljoni zaļo! Ar tādu naudu var ietekmēt, pat pamainīt lielvalstu nostāju. Padodoties organizācijas nicinājumam, tu iekļūsti privileģētajā mazākumā un, protams, ar katru pakāpienu tev pieejamā bonusa pakete kļūst aizvien pievilcīgāka.
Kaut ari Staro īpaši neiedziļinājās saklausītajā, Namsaimnieks stūrgalvīgi mala savu:
— Tu redzi vienu mozaīkas gabaliņu, bet jebkurš gabaliņš var pabeigt mozaīku. Grandiozu, vienreizēju, neticamu. Un viss pateicoties niekam. Un tad piepeši tas nekas izrādās ne šifrs, ne Rozetas akmens. Nav nekas, taču, ja tev nav šīs atslēgas, tu visu mozaīku uztver kā kaut kādu absurdu gabaliņu salikumu. Daudzas lietas tu nesaproti ne jau tāpēc, ka tu neesi gudrs, bet tāpēc, ka tev nav nepieciešamo zināšanu. Elektrību lieto nezinot, kas tā ir un kā to ražo, pārvada. Tik lieto un maksā rēķinu. Ja tu nezini, kas ir maģija un neatzīsti tās eksistenci, tad tu kļūsti par ķīlnieku tam, kas to pārzina un izmanto savu mērķu sasniegšanai. Lai zinātu par tās eksistenci un kā to izmantot, vajag zinības. Šeit ir jāatzīst mūžveca patiesība.
Pusmaids parādījās un izdzisa viņa sejā:
— Cilvēka prāts mēģina pakļauties loģiskajām shēmām, aiz inerces cenšas pieķerties vecajam, ierastajam pasaules uzskatam. Nepieņem jauno, neparasto, vēl nepierādīto. Cilvēki smejas, saka, ka tas viss ir muļķības. Tikai neprāši var niekoties ar tādām lietām, kur nav taisnības.
Pēc šiem vārdiem viņš lēni un domīgi pamāja ar galvu. Kaut kas noslēpumaini urdīgs urdījās Staro apziņā.
— Tu varbūt atceries, bērnībā veikalos redzēji skaitāmos kauliņus, ar kuriem pārdevēja saskaitīja pirkumus. No malas liekas nesaprotama maģija. Bet patiesībā tas ir tikai rīks, kas milzīgā ātrumā palīdz veikt matemātiskas darbības. Labi ietrenēti japāņu grāmatveži vēl ilgi pārspēja amerikāņu superdatorus.
Staro, turpinot klusēt, aizslidināja glāzīti. Namsaimnieks mehāniski pastiepās, lai ielietu, vienlaicīgi turpinot viņaprāt iedvesmojošo runu:
— Neapdomīgi rīkojoties smalkais fizisko un garīgo spēku līdzsvars var tikt izjaukts.
Staro juta, kā viņa krūtīs uzbriest varens spēks. Nevaldāmas gribas un spēka enerģija. Un tā nebija saistīta ar alkohola mānīgo iedvesmu. Staro negribēja visu savu mūžu notērēt. Krūtīs uz mūžīgu palikšanu iegūla nejūtīgs svina klucis.
— Paldies par vakaru, bet es vairs netaisos neko uzklausīt. Esmu izdarījis izvēli.
Pēc šiem vārdiem viņu pārņēma dzidrs rāmums. Tāds, kāds ir vien akas dzīlēs noslēpta ūdens spoguļa acij.
Sarunai jebšu monologam nebija perspektīvu. Starp viņiem bija uzslieta neredzama siena un visi vārdi krita pilnīgi neauglīgā augsnē.
Namsaimnieka seja palika nekustīga, taču dzīvības pilnās acis kā piekaltas uzmanīgi vēroja Staro, kurš tikmēr domās atkārtoja: “Kā pelēns starp izsalkušiem kaķiem.”
Sasprindzinājums bija tāds, ka galvā sāka dobi dunēt. Taču ar saltu pārliecību Staro zināja, ka šī diena nav pēdējā uz pasaules. Viņš stāvēja bezdibeņa malā. Un lūkojās tā stindzinošajās acīs.
— Labi! Šķiet, kompānijai sāk velti zust laiks! — stiepjot vārdus namsaimnieks rāmi noteica.
Kaut arī šie Staro vārdi trāpīja kā ledainas ūdens sejā, viņam tiešām piemita apskaužama pašsavaldīšanās spēja. Vien mutes kaktiņi uzraucās smīnā.
— Iekāpt svešās kamanās nav grūti, bet izkāpt... — namsaimnieks nevērīgi notrausa pelnus uz brīnišķīgā Austrumu paklāja, kas vērtības ziņā neatpalika no ekonomiska mājokļa. Acīs iezagās atsvešinātības izteiksme.
— Jūs esat stūrgalvīgs un ļoti neatlaidīgs cilvēks, — mirkli sarunas laika veltījis kārtējā veldzējošā dūma ievilkšanai, namsaimnieks pašpārliecināti piebilda. — Tas priecē! Esmu pārliecināts, ka jūs mākat lieliski rēķināt, it sevišķi, kad uz kārts ir likta paša dzīvība. Es domāju, ka izsvēris visus par un pret, spēsiet raudzīties uz pasauli ar atklātām un skaidrām acīm.
īpaši uzsvēris teikumu, kāpinot balss tembru, namsaimnieks piebilda:
— Uzvarētājus mīl. Jo sevišķi, ja aiz tiem ir vareni spēki. Pasaules vēsture bieži vien radikāli mainās tikai no vienas pašas personas iegribām, lev ir palaimējies izvilkt sevišķi vērtīgu kārti. Saldeni miglaini vārdi, aiz kuriem slēpjas kaut kas cits. Staro jau sen bija izlēmis, kurā pusē nostāsies. Muļķīgs ideālisms. Ne ko piebilst, ne ko atņemt. Staro pārņēma iekšējs saltums. Viņš vaļsirdīgi drošā un pārliecinātā toni paziņoja:
— Kā teica sens gudrinieks: turi draugus tuvumā, bet naidniekus vēl tuvāk. Es būšu nesatriecams mūris par savu ģimeni.
— Tādā gadījumā tavs gars būs spiests pamest ķermeni. Vai ari... — kā jau lielisks aktieris bez diploma viņš, ilgi iepauzējis, konkretizēja alternatīvo risinājumu, — uz pasaules ir lietas, kuras cilvēka saprātam nav izturamas. Kvalificētiem speciālistiem nav grūti sagrābt cilvēku. Iztukšot tā gribu, būtību, iemājot viņā savu gribu, un tādejādi sagrābt varu pār viņu. — Samāksloti smaidiņi ik pa brīdim nodzisa, lai kā netīkams pienākums no jauna censtos noturēties uz sakniebtajām lūpām.
— Nu ko, tad es būšu miris. Laba nāve ir laime, kā jau jebkura nāve. Cik cilvēces sēnalu es neesmu...
Staro neviennozīmīgi novilka. Cik dvēseles nav devušās augšā, vai iegrimušas pazemē tieši Staro dēļ.
Šoreiz liktenis sliktenis bija iemetis vietā, kur mita ļaudis ar krokodila dvēselēm. Viņos iemājojusi cietsirdība izslēdza jebkādu cilvēcības izpausmi. Tikai spēku samērs un auksts aprēķins.
— Apmātie nedomā racionāli un loģiski — viņi tic ilūzijām. Vienalga, iedvestām vai pašu izperinātām. Jebkuram cilvēkam ir ierobežots cietais disks, tas nespēj izprast pilnīgi visu dzirdēto. Tas, lūk, ari rezultāts. Panākumi reibina, taču nežēlīgā īstenības gaismā viss izskatās savādāk. Bez emocijām un cerībām, — viņš veltīja bezkrāsainu smaidu. — Es nevaru uzspiest savu gribu. Man vajag visu — augumu, dvēseli un uzticību. Labprātīgi! — Namsaimnieks uzsvēra pēdējo vārdu.
Universālais vārds, izteikts neskaitāmās intonācijās, iederējās gandrīz visās dzīves situācijās. Un arī šajā reizē Staro nevilcinājās ļoti īsi nofor mulēt atbildi ar šo krievu dzimumvirzienvārdu.
Namsaimnieks noņēma brilles un liegi pamasēja virsdeguni. Tad mierīgi un lietišķi ierunājās:
— Mēs esam tikai cilvēki! Varbūt iztiksim bez vardarbības?
— Centīšos vēl kaut ko izurbināt no kreisās nāss, varbūt tur aug ana-nāss. Būs ar ko tevi pacienāt, — uzspēlēti izmeta Staro. Viņš neloloja cerības šādi piemuļķot pārāk slīpēto pretinieku. Un papildus veltīja dāsnu smaidu. Krūtīs pulsēja spīts.
Cigaretes nodegulis izkrita no namsaimnieka stingajiem pirkstiem.