— Tu esi ciets riekstiņš! — runātāja uzacis sacēlās uz augšu, balss bīstami ievibrējās. — Neko piebilst. Taču mums ir vēl cietāki riekstkoži, kas tik vai tā tiks līdz gardajam kodoliņam. Esmu aizmirsis, kā ir smieties no sirds. Laiks smieties pēdējam! Tu esi izniekojis visas manas simpātijas.
Acumirklī mīmiku mainījusī seja tagad pauda rakstura skaudrumu.
Un, nometis labsirdīga namsaimnieka masku, no vārdiem pārgāja pie darbiem. Viņa ļaunuma pārpilnajās acīs gailēja nežēlīga cietsirdība. Likās, ka no tām aumaļām līst ārā ļaunuma straumes.
Staro juta, ka skaustā iemetas mezgli, kas savelk muskuļus kokainā masā. Kakls piepeši izžuva. Likās, ka tas piepampst, atņem elpu.
Apkaklīte žņaudza nost. Ledaini kļuvušie pirksti nespēja satvert augšējo krekla podziņu, lai atbrīvotu sažņaugto kaklu. Atrāvis vaļā, centās ievilkt gaisa malku.
Katra ķermeņa šūniņa pielija ar neizturamu svina smagumu.
Kuņģī parādījās sūcoša kņudēšana. Šķiet, baiļu kamols iesūca sevī visu augumu. Turpretī galva pielija ar izkausētu metālu, kas neizturami karsēja un dedzināja, liekot sviedru lāsēm izsprāgt no visām auguma porām. No kuņģa uz augšu sāka līst karstas spazmas.
Staro juta, kā no sejas aizbēg pēdējā asins pilīte. Pilnīgas bezizejas apziņa izķēmoja seju. Spīdzinātāja stiklainās acis saglabāja aukstu, vienaldzīgu skatienu.
Staro, iedzīts stūrī, lūkojās šajās hipnotizējošajās un bezdibenīgajās .n is. Tikmēr galvā šaudījās haotisku domu birums: “No pasaules glābšanas pāriesim uz personiskiem un daudz piezemētākiem tematiem: būt vai nebūt! Atkrīt, atliek idiots: ko darīt? Un kā to darīt? Nu, nav jālien visām pudelēm par korķi. Esmu dimbā, mēslos pat bišķi vairāk kā līdz ausīm. Pazust ar kājstarpē iežmiegtu asti? Padoties? Nē! Bezmugurkaulnieka domas. Vajag daudz spēka un dzīvības, lai izturētu. Un es to varu! Nenodošu sevi!”
Galvā kopā spiedās un drūzmējās ļaunas vīzijas. Vienlaicīgi viņa, ģimenes aizstāvja tēls, sildīja un stiprināja.
Palaidis vaļīgāk nemiesiskos žņaugus, neviesmīlīgais namsaimnieks draudoši vibrējošā balsī retoriski ievaicājas:
— Vai maz vēsturē ir bijis, ka valdnieks liek izkaut visus zīdaiņus, lai nepieļautu piepildīties pareģojumam, ka no tiem kāds izaug un pašu nogalina? Tu uzņemsies tādu grēku? Padomā par simtiem zīdaiņu, ko tava spītība laupīs mīlošiem vecākiem!
— Neesmu naiva, stulba aita. Lielākā nelaime ir tā, ka cilvēki neuzskata sevi par muļķiem. Neatzīst to.
— Zini savu vietu barības ķēdē! — skaudrā balsī namsaimnieks ledaini izspļāva.
— Katram sava nasta nesama! — Staro dedzīgi izmeta un sajuta, kā neredzama, smaga svina roka sažņaudza pakrūti. Ceļi pārvērtās nodevīgā receklī. Taču apņemšanas turēties pretī tikai pieauga.
Notraukdams no pieres izspiedušās sviedru lāsītes, namsaimnieks palūkojās uz izmocīto Staro. Savilcis seju nīgra vīpsnā, namsaimnieks noteica pareģa balsī:
— Ej! Gan jau tev mēle atraisīsies!
Pēc tam īgni saknieba lūpas un paknikšķināja pirkstus. Sejā parādījās satriekto cerību radītā dusmu grimase. Plānās lūpas savilkās asa naža asmens līnijā.
Aizmugurē nostājās miesassargs. Staro nepretojoties aizgāja.
Muskuļaini veči ar stingu vilka skatienu viņam sekoja, bezmaz elpo jot pakausī. Lēnām un noteikti apkārt sabiezēja bezcerības tumsa, tomēr Staro nenolaida rokas: “Citējot Konfūciju, ja, karam sākoties, sevi uzskatīsi par zaudētāju, tad arī jebkurā gadījumā būsi zaudētājs. Nelīdzēs ne bruņas, ne ieroči!” Tāds bija Staro dzīves vadmotīvs.
Viņa asiem pavērsieniem pilnajā mūžā vienu brīdi gan bija pārāk karsti, lai uzturētos starp cilvēkiem. Tad gandrīz gadu Staro izdzīvoja no tā, ko viņam deva mežs. Viņam palīdzēja karabīne, nazis, sāls maisiņš un sērkociņi. Medījumu vai vientuļo ezeriņu lomu cepa, vārija, kūpināja. Bez ogām pirmatnējo ēdienkarti papildināja vilku vāļu mīkstumi un sakneņi. Kā traks vilks — vientuļš, visu ienīsts, Staro taupīja sevi nākotnei.
Kad apnika, viņš pārgāja zaļo robežu un devās uz Krievijas ziemeļiem. Tur augusta beigās izbaudīja makšķernieka paradīzi.
Kad Ļenas lejtecē noķēra taimiņu ar izcili garšīgu rozā gaļu, kurš 100 % bija izaudzis barojoties ar alatām un forelēm. Staro varēja droši apgalvot, ka nav pasaulē gardākas zivs par šo.
Bet šajos tumšajos ūdeņos peldēja izsalkušas haizivis ar neganti asu zobu rindām, kuras pārtika no tādām forelēm kā viņš...
Ar ko viņš atšķīrās no tiem, kuru dzīvības izdzisa viņa rokās? Viņi nevarēja noticēt, ka tūlīt mirs. Tas ir sirreāls brīdis. Un viņš klusējot lūkojās, kā siekalām šķaidoties cilvēciskā būtne pārvērtās neprātīgā radījumā. Velti lūdzās žēlastību — to viņš nesniedza. Velti. ♦
Ill daļa. MASKAVA
— Autentiska manta! Kalēja kalta, ne štancēta, — nosmējās miesassargs, demonstrējot bezmaz amerikāniski sniegbaltos zobus. — Ar šiem šuravi Pandžerā rotājās! Tu taču arī tur pabiji?
Staro neatbildēja. Vien nīgri nodomāja. “F.k, būtu tu man stobra galā, kad es tur biju, tevis te nebūtu!”
Roku važu ķēdi ar tādu pašu kāju važu ķēdi savienoja trešā ķēde. Viss ar patiesu meistarību darīts tā, ka ar skatienu vien varēja saprast — izturīga. Nav ko velti šķiest spēkus mēģinot saraut.
Ar līmlenti viņam aizlīmēja muti un galvā uzmauca biezu plastikāta maisu. “Abu Greivas mocekļu pulkam pievienojas jauniesauktais!” Staro, pie sevis nodomājis, turpmāk bija spiests sekot savu sagūstītāju norādījumiem. Iekāpis busiņā viņš tika noguldīts uz matrača. Kāju važu ķēdei ar atslēdziņu pieslēdza sienā nofiksētu ķēdi. To pašu paveica ar savažotajām rokām. Staro bija tikpat bezpalīdzīgs kā satrakojies, cieši autiņos ietīstīts mazulis.
Abās pusēs sēdēja četri apsargi. Vēl viens pie aizmugurējām durvīm. Blakus šoferim sēdēja vēl viens. Staro nīgri nodomāja: “Varu būt lepns! Reti kuru pavada tāda apsardze.”
Tad viņš iegrima nemaņā, līdz atjēdzās pagalam nomocīts. Ar urīna
saslapinātām biksēm. Tātad krietnu laiciņu pavadījis ceļā, pilnībā ārpus realitātes.
Pa smacīgām, šaurām kāpnēm ik pa brīdim noliecot galvu, lai nesadauzītos pret kārtējo patvertnes durvju aplodām, viņi laidās pazemē. Bezgalīgi ilgi. Skaits sajuka, pārejot no vienas ejas un laižoties nākamajā līmenī. Tērauda durvju atvēršana, aizvēršana, bezgalīgās, smacīgās ejas.
Visa procesija apstājās. Melnais plastikāta maisiņš, kas kalpoja par improvizētu Abu Greivas cietuma galvassegu, tika noņemts. Pie ieejas vāji mirguļojošā spuldzīte apspīdēja vien apveidus, neļaujot pustumsā saskatīt detaļas. Sāpīgi iebelzis pa pakausi, apsardzes vecākais lika Staro saprast, ka viņš tiek rūpīgi uzmanīts. Viens no pustumsā neatpazītajiem apsargiem ar vienu rokas kustību norāva no mutes līmlenti. Piespiedu epilācija izrāva vairāku dienu rugājus, šķiet, ar visām saknēm. Kā a* aukstu liesmu apdedzināts, Staro nikni iesaucās. Epilācija izraisīja svelošas sāpes. Tas, acīmredzot, nevienu neuztrauca. Tikmēr divi noņēma roku važas. To pašu procedūru atkārtoja, noņemot važas no kājām. Berzēdams pēc roku dzelžiem sāpīgi smeldzošās delnas, Staro iegāja nepilnu pusotru metru platā un divu metru garā telpā. Tā vairāk līdzinājās zem ūdens līnijas izvietotai kuģa kajītei. Līdzību vēl vairāk pastiprināja smagās patvertnes durvis, kas aiz viņa aizcirtās. Atskanēja slēdzoša aiz-vara skaņa un viņš palika viens tumsā un kapa klusumā. Kameras stūrī drausmīgi dvakojošs caurums, kur iet sevis pēc. Nebija ūdens krāna, ar ko noskalot visas darīšanas.