— Tumsas neviltotā mīlestība uz dziļdziļām pazemēm sāk palikt patiesi neveselīga! — Staro, drūmi nošķendējies, atgūlās uz mitrās grīdas. Smagnējais, smacīgais gaiss lēnām plūda ap viņu. Piespiežot plaukstas pie betona pamatnes varēja sajust karstumu.
Kādā ellē viņš ir novests?
Atbildi uz šo un citiem jautājumiem viņš nesaņēma ilgi. Vienīgā cilvēciskā būtne, kas kliedēja vienmuļību, bija mazs, dzīslains nenosakāma vecuma vīrelis, kurš lēnām trūdēja no iekšpuses. Tāpēc ar lētajiem
odekoloniem bagātīgi laistoties mēģināja noslāpēt vecuma smaku. Tā vienalga spraucās nāsīs. Gāja caur kauliem. Staro tikai vēlāk ievēroja, ka labā apakšdelma galā vīrelim trūkst plaukstas. Pat bez tās veikli rīkojās i .tur lodziņu pasniedzot traukus. Kuņģis rāvās čokurā no ēdiena, bet Statu nebija izvēlīgs. Viņam derēja viss, kas vien ļāva uzturēt spēkus. Vienveidīgs, nomācoši bezgaršīgs ēdiens ir daudz labāks par saviem sūdiem.
Staro nevarēja redzēt, bet dzirdēja un pat juta, kā divi uzraugi modri vēro Vienroci, lai tas nerunātu ar gūstekni. Dubulta uzraudzība izslēdz izlaušanās mēģinājumu. Iemācījies jebko padarīt par ieroci, Staro bija apdomājis bēgšanas iespējas. Viņš varētu tikt pie lampiņas kabeļa gala, atkailināt vadus un ar to pacienāt apsargus. Vienroci viņš viegli pievarētu, tad apsargu. Un kur tālāk? Dziļdziļajā žurku labirintā nākamās durvis viņu apturētu kā likts.
Ziemas tumsai līdzīgajā mijkrēslī Staro spēja izšķirt vien telpas apveidus. Dienas un nakts rēķini sajuka jau sen. Bez sasaistes ar laiku ātri vien nojūk ritms. Te, pazemē, nav atšķirības, vai augšā ir diena vai nakts, ziema vai vasara. Pulksteņa nebija, un labi vien kā tā. Mazāk baiļu sasaistot ar laika ritumu. Taču vienmuļība ieauž pelēkos valgos un ne sliktāk par jebkuru draņķību iesūcās patībā.
Staro nespēja izturēt uzspiesto piespiedu bezdarbību. Iekšā verdošo enerģiju viņš centās izlikt visdažādākajos vingrojumos. Bez mazākās sevis žēlošanas pumpējās gan uz abām rokām, gan pārmaiņus. Šaurais, cellei līdzīgais ūķis gan ierobežoja vingrojumu dažādību. Vēl varēja nesteidzīgi pārdomāt, ielīst agrāk neievērotos domu labirintu nostūros.
Viņš bija ieslēgts ķermeņa čaulā un tas, savukārt, kamerā. Kamera pazemes dzīlēs. Savukārt tās sargāja dīvaini un ļoti vareni spēki. Kā mat-roškā.
Ieslodzīts dziļi pazemē, Staro ieguva spējas sajust agrāk nemanāmu soļu vibrāciju. Pat tālīnā gājēja izraisīto kustību viņš drīzāk apjauta nekā
sajuta. Tādējādi viņš jau laikus sagatavojās vizītei.
Šoreiz ierastā kārtībā tika mainīta. Vispirms parādījās Vienrocis. Pēc viņa kamerā ienāca divi ar sejas masku pilnībā apslēptām sejām. Tiklīdz viņi nostājās aiz Staro muguras, tā ienāca galvenais apmeklētājs.
Pilnīgi apaļa, mongoloīda seja. Nemaz nevar iedomāties, kāda sieviete varēja piedzemdēt bērnu ar tādu galvu. Masīvs boksera kakls. Ap muti bargas grumbas. Smags, daudz pieredzējuša cilvēka skatiens.
— Redzu, tu spītējies. Labi! — krieviski ar austrumniecisku pieskaņu neitrāli novilka ienācējs. — Pārmaiņus pēc pagulēsi. — Un svina pilnā balsī nokapāja: — Kā lācis ziemā.
Pagriezies uz papēža tuvietis strauji izgāja laukā. Nez kāpēc Staro viņu noturēja par tuvieti. Vaļā atstātā lodziņa gaismā Staro ieraudzīja, ka Vienroča apsarga atnestajā maisiņā zvāļo saziedējusi maize un ar krāna ūdeni pildīta divlitru pudele. Kā ierasts Staro alkatīgi izrāva ūdens pudeli un sajuta ko dīvaini salkanu. Izspļāvis viņš ar pirkstu centās iztīrīt mutes dobumu, taču velti. Uznāca nogurums, kas mijās ar vājumu. Par spīti visiem centieniem acis drīz sakļāvās, un viņš ieslīga dīvainā nemaņā. Staro apjauta, ka guļ un vienlaikus ir nomodā. Šajā mijkrēšļa stāvoklī varēja sajust, taču ķermenis bija ārpus viņa varas.
Nekustīgi guļot, Staro juta, kā viņa apziņā ieaug svešās būtnes tausteklis, kas centās viņu pakļaut svešai varai. Tas līdzinājās pilnīgā tumsā izdīgušam sēņu micēlijam ar neskaitāmām sīkām saknītēm.
Vairākas reizes Staro domās to sadedzināja, pelnus izvējoja laukā. Tas vienalga nerimās. Reizi pēc reizes centās ielīst, nemanāmi pakļaut tumsas varai.
Mocītāji nerimās. Tie aizvien rafinētāk centās salauzt viņa gribu.
Viņš nepadevās, nesalūza, nepārmetās Tumsas pusē. Spēku guva no tām dzīlēm, kas ikdienā netiek izmantotas: cilvēka apņēmība, pirmatnējā drosme, stūrgalvība, sava ES pacelšana pār visu, un — galvenais! — atbildība par tuvajiem.
Trulas galvassāpes griezās smadzeņu rievās kaut kur tieši aiz pieres.
šķita, ka tās var sataustīt. Apmēram tā, ja tur urbinātu ar trulu vai pat nolauztu urbi. Deniņos smagi pulsēja. Sirds tik trakoti steidzās, likās, ka mlit pārplīsīs, izlēks pa muti, aizbēgs glābjoties no stindzinošajām nāves tuvuma bailēm.
Vajadzēja piespiesties, lai apvaldītu sirds trīsas.
Pamodies Staro konstatēja, ka laikam jau labāk būt nemaņā. Viņš izvēma dzeltenīgu žulti. Āda apspīlēja galvaskausu aizvien neciešamāk un sāpīgāk. Smaganas izkaltušas kā Sahāras tuksnesis, visas domas sakoncentrējās uz slāpju veldzēšanu. Staigāja rīstīdamies kā miegaina rudens muša.
Staro jau nopietni pārdomāja, kā pareizi nokrist, lai vismaz uz mirkli atslēgtos, iekrītot nemaņā.
Pavisam izmocīts, viņš jutās kā pārdurts gaisa balons. Nākamajā dienā vai naktī uz nopratināšanu Staro veda ievērojot visus drošības pasākumus. Galvā uzmaukts audekla maiss, roku un kāju važas, mute aizbāzta, ja uznāktu iesnas, viņš nosmaktu. Piedevām vēl īkšķi saslēgti speciālos rokudzelžos. Konvoja vecākais bija uzblīdis kā bumbieris, ar īsām kājām. Staro vēl ievēroja zilganmelnu uzblīdušu kreiso ausi.
Tikai soļu žņerkstoņa un smago tērauda durvju aizvaru klaudzēšana skanēja visu ceļu.
Askētiski iekārtotajā bunkurā uz galda malas piemeties sēdēja vīrs zilganīgi lāsmojošā uzvalkā. Laiski izstaipījies, viņš panāca pretī. Neuzkrītošas, vijīgas kustības. Nekā lieka. Precīzi, ergonomiski.
Staro ar acīm ieurbās viņā. Plata, spēcīga seja. Savā ziņa skaista. Plēsonīgs deguns. Šaura, sudrabaina šķipsna deniņos. Aizmugurē zirgaste. Pēc pazemes un virszemes standartiem patricietis.
"Tādam noteikti ir piekrišana pie sievietēm,” Staro neviļus nodomāja.
Lāča cienīgi apakšdelmi kontrastēja ar rūpīgi apgrieztiem un apvīlē tiem nagiem.
Brīnišķīgi pašūtais uzvalks ne par mata tiesu nejauca pašu pilnību. No šī cilvēka nevis strāvoja, bet gan burtiski straumē lija spēks. Tāds bija pieradis pavēlēt. Nebija šaubu, kurš te spēlēs galveno vijoli. Kā magnēts pievelk metāla skaidiņas, tā viņš pievilka apkārtējo uzmanību. It sevišķi tāpēc, ka viņa acīs ar velnišķīgu uguni dega tāda ļaunuma enerģijas pārpilnība, ka neviens cilvēks nespētu šo skatienu izturēt nesajucis prātā. Necilvēcīgās acis, šķiet, iekļuva prātā.
Staro mirkļa domas iespaidā pašķieba skatienu uz leju. Tikai elegantas kurpes. Šķeltus nagus nemanīja.
Literāri pareizi, bezkaislīgi, auksti, it kā vienaldzīgi vārdi bira no situācijas noteicēja šaurās mutes:
— Daži nelgas mēģina iestāstīt, ka Maskavas karte no augšas atgādina grandiozu izmēru zirnekli. Tās ir muļķības! Nekas cits, kā apstākļu sakritība.
“Tātad ar galvā līšanu ir uzostījuši vismaz šādu domu!” Staro nodomāja. “Un cik dziļi?” Tikmēr pratinātājs asā balsī noprasīja:
— Vai tu redzēji vectēvam kādas senas svētās grāmatas, ko viņš nelietoja?