Tagad Staro saprata, kurš, izmantojot iemītnieku prombūtni, pilnībā izrakņāja senču māju. Tika atplēsti griestu pārseguma dēļi, izceltas grīdas. Kaimiņi, par lielu brīnumu, nekādus trokšņus nebija dzirdējuši, svešu apkārtnē manījuši. Lai nu kas, bet Tumsa mācēja laist acīs apmātības miglu. Kāds bija ļoti meklējis, pētījis katru baļķi. Bija apgānīta senču svētākā vieta.
Kopš vecāku nāves Staro nebija apciemojis senču namu. Pārāk smags atmiņu slogs, kas kā vāks gūlās virsū. Brālēns ar viņa piekrišanu ielaida namā divas vecmeitas, kurām ugunsnelaime bija laupījusi pajumti. Viņas labprāt būtu atpirkušas šo namu, bet Staro iespītējās: dzīvot varat bez kādas īres maksas, vairāk pie šīs sarunas neatgriezīsimies. Irnieces
bija ļoti pārsteigtas atgriežoties mājā un ieraugot to pilnibā izārdītu.
Vecticībnieki Svētos rakstus drīkst pārrakstīt tikai ar roku. Tādēļ tie ir tik reti un īpaši vērtīgi. Ko gan vectēvs bias tādu ierakstījis, ja ir tāda interese tūkstošs kilometru tālumā?
— Vectēva grāmatas tika atdotas jaunajam draudzes vecākajam, — Staro mierīgi atteica.
— Man nepatīk atbildes, kas nav atbildes! — pratinātājs draudīgi nošņācās. Ļaunas šķieznas uzšķīlās viņa acīs. — Par melošanu es tevi pakļaušu anatēmai! — Gaisā jautās tāds saspringums, ka to bezmaz ar metāla zāģi varētu sazāģēt gabalos. — Apdomāšanās laiks — viena pi-kosekunde!
Dusmojoties uz pratinātāja pieres parādījās sarkanas švīkas. Proporcionāli pārējām viņa atbildēm varēja saprast, ka viņa uztverē Staro ir nekas! Pat blakts pelna lielāku ievērību. Vien apstākļu spiests viņš ir atrauts no svarīgākām nodarbēm, lai pazemotos un mēģinātu pierunāt spītīgo blakts līdzinieku.
Lācīgs apsargs modri uzraudzīja durvis. Milzīgās plaukstas nevarēja neievērot. “Tam nu gan ir milzīga sirds!” Staro centās atrast kaut ko pie kā skatiens varētu pieķerties un tādējādi aizmirst par pratinātāja eksistenci.
Vienīgais simbols, ko Staro te manīja, bija sarkana zvaigzne, kurā bija kas neizprotams. Kaut kas nepareizs. Tikai ciešāk uzlūkojot Staro saprata, ka sarkanās zvaigznes trīs stari raudzījās uz leju.
— Apgrieztā zvaigzne! — Viņš nodomāja.
Tikmēr pratinātājs saprata, ka viņam neveicas pareizās atslēgas piemeklēšana un pārgāja pie draudiem.
— Es varu tevi stāvus iedzīt zemē, bet varbūt savu piezīmju bloknotu iesiet tavā ādā? — nelabi smīnot viņš noprasīja. — Taču vispirms izmēģināsim alternatīvos līdzekļus.
Viltīgi, mīļi smaidot drīzāk sev, nevis Staro adresēdams, pratinātājs pēc mirkļa izmeta:
— Ketamīna injekcija palīdz uzzināt patiesību.
Ar sagatavotu šļirci rokās pienāca padzīvojis, medūzveidīgs tips daktera uzsvārcī ar noslieci uz tuklumu. Pamatīgi uzblīdušajā sejā peldēja duļķainas acis. Paraupjie sejas vaibsti vēl vairāk iezīmēja asās rievas ap degunu. Prāvs plikums galvvidū. No ausīm izlīduši biezu spalvu kumšķi. Aiz atstieptās lūpas siekalaina mute un tumsnēji zobi. Izsēdētās bikses karājās kā putnu biedēklim. Nāves saltā elpa lika notrīcēt ikvienai ķermeņa šūniņai, sastindzināja saprātu.
Dakteris, vai drīzāk slakteris, nekļūdīgi ievadīja šļirces galu vēnā un lēnām izspieda tās saturu Staro asinīs. Ketamīns, iekļuvis asinvadu sistēmā, darīja savu.
Viņam palika tik patīkami. Viņš no sirds vēlējās palīdzēt šim labajam cilvēkam, kurš ir spiests ar viņu tupēt te, pazemē, nevis iet mājās pavadīt laiku ar ģimeni, palasīt, uzspēlēt futeni ar čaļiem. Staro vāvuļoja nesakarīgi bērdams vārdus un, lēkājot no vienas tēmas uz otru, sajuka pats savā stāstījumā.
Viņš juta, ka nespēj uztvert realitāti. Kā narkomāns, kas nevar atšķirt iedomas no īstenības. Galvā haotiski šaudījās domas, balsu juceklis murmulēja, apvainoja pastāvīgā simbiozē ar Visumu. Un, pats trakākais, tās nevarēja apklusināt, aizdzīt — ļauns murgs, kas kļuva aizvien nepanesamāks. Tagad Staro saprata, kāpēc pašnāvība ir viena no izejām.
Sāka rādīties narkomānu gļuki.
Apkārtne bija kā blāvs, caurspīdīgs šķidrauts, mirgojošas gaismas un nesaprotamas, stieptas skaņas, kas pārvērtās te vārdos, te izplūda un pazuda.
Nedaudz atguvies viņš saklausīja, kā pratinātājs sunī slakteri baltajā uzsvārcī:
— Par daudz iegrūdi!
Ārsts taisnojās, ka grūti ar pirmo reizi noteikt pareizo proporciju.
— Kāda jēga man tērēt laiku ar šļupstošu idiotu, kam atmiņās vien izkaisīti apziņas zibšņi un nesaistīti fragmenti? Man vajag, lai sadarbojas!
Lai dod informāciju! Kas, tevi uz bedri aizsūtīt?
Daktera šausmu sašķobītā seja parādījās un pazuda. Staro tiešām jutās apbēdināts, kad dzirdēja labo cilvēku kliedzam.
Tas bija mirkļa apskaidrības brīdis, ko no jauna kā ar nazi nogrieza izplūdušas uztveres mijkrēslis. Savukārt to aizvilka valkana haosa jūklis.
Pamošanās un tam sekojošā diena bija viena no ļaunākajām jau tā pavisam nesaldajā Staro mūžā. Kā pārāk strauji pagriezās, tā sareiba galva, pakrūtē sakāpa nelabums.
Nespējot nostāvēt, viņš krita miegā kā bezgaldziļā melnā akā.
Cietuma režīmā notika brīnumainas pārmaiņas. Virs durvīm iedegās lampiņa. Vairākas dienas viņu bagātīgi baroja ar piparotiem ēdieniem. Vairāk par piektdaļu vienā piegājienā nespēja apēst. Pēc pāris stundām sekoja jauns, svaigs pienesums ar vēl karstu, sulīgu, sautētu gaļu, dārzeņiem un augļiem. Galvā visas domas bija gandrīz izsīkušas, toties spēks locekļos ar katru dienu uzvirda aizvien skaudrāk.
Staro laiski pastaipījās. Palēkāja uz vietas. Spēka pārpilnība strāvoja viņa augumā. Padarbojās ar kājām, rokām. Labi trenētais augums bija saglabājis kontakcīņas iemaņas. Šādos kūrorta apstākļos viņam ir pa spēkam saglabāt sevi izdevīgākam brīdim. Staro patika izjust savu spēkpilno augumu. Muskuļainais augums viņam sniedza baudu. Tajā kā saspiesta stingra atspere mutuļoja enerģijas kalni.
Kopš pusaudža gadiem kādu dienu paslinkojis, viņš juta alkainu nepieciešamību padarīt ko fizisku. Savādāk sāpes un sažņaugtības sajūta bija garantēta. Raugoties uz tauku nomāktajiem, viņš nevarēja saprast, kā gan savu dvēseles templi var nolaist līdz tādam mokpilnam stāvoklim. Viņš tādā augumā nosmaktu, labāk izvēlētos nebūtību, nekā mocītos ar aizdusu un nespēku. Līdz ar to viņam atkrita galvassāpes par to, kādā veidā paaugstināt testosterona līmeni. Tas viņā bijā pārpārēm.
Pazemē nevienu sievieti neredzēja. Ne jaunu, ne vecu. Kā noslēgts vīriešu klosteris. Cietumā pretējā dzimuma darbinieču netrūka. To Staro labi zināja. Pat ļoti labi.
Viņš tiešām nobrīnījās, kad atvērās durvis un kamerā līgani iepeldēja vien vasarīgā topiņā un īsvārciņos tērpusies būtne. Gari, blondi mati lidz jostai. Bezkaunīgi gorot gurnus, būtne aizgāja līdz krēslam, kur apsēdusies vaļīgi pārlika kreiso kāju pāri celim.
Staro mugura un piere nosvīda, ieraugot apakšveļas neesamību. Ar valšķīgu smaidiņu viņa samtainā balstiņā, kas aizskāra vīrišķības stīgas, nomurrāja:
— Cik te karsti! Esi vīrietis, palīdzi novilkt apģērbu!
Nesagaidījusi palīdzību viņa norāva augšdaļu. Trešā vai ceturtā izmēra meitenīgi stāvās krūtis patīkami lēkāja, izsprukušas no topiņa žņaugiem. Taču par spīti jaunībai, viņa izskatījās nojāta un dzīves noguruma pārpilna.
— Nelūgts viesis ir ļaunāks nekā tatārs! — viegli saviebies, Staro uzsvērti nevīžīgi attrauca.
Uzmetusi lūpu, meiča dusmīgi novērsās. Viņa nebija pieradusi nesaņemt no vīrieša uzmanības apliecinājumus. Pat bezcerīgu vēlmi uzpost nīkulīgās spalvas. Izpelnīties vien viņas skatienu.