Taču viņai avansā bija labi samaksāts un tas bija jānopelna. Filigrāns porcelāna lelles augums kairinoši sakustējās.
Kas gan viņai ko nepārvērst tēraudu lipīgā šokolādē. Taču šoreiz viņa velti pielietoja sievišķīgās viltības, aicinošos skatienus un nopūtas.
Staro smīnēdams uzlūkoja, jau iepriekš zinot, ko viņa mēģinās darīt lietas labā. Vienlaikus saimnieki viņa acīs daudz ko zaudēja: viņu loģika nebija saprotama! “Kas, viņi tiešām domā, ka es kā nogribējies suns metīšos virsū? Absolūti nesaprotami, bet tādi viņi ir reālā dzīvē un vienlaikus arī ārpusē.”
Lellīte, neizturējusi, naidā sašķobītu seju, spalgi nokliedzās:
— Kad tu mani izdrāzīsi? Es vairs nevaru gaidīt!
Vienaldzīgi viņu uzlūkojis, Staro noburkšķēja:
— Pirkstiņi taču tev ir! Ko traucē domāt?
— Einuhs!
— Nepareiza atbilde! Operācija vēl nav veikta!
— Zilais!
— Tas ir politnekorekti!
— Mudaks!
— Neapstrīdēšu!
— Tu man to vēl nožēlosi!
— Es jau nožēloju, ka jāpacieš tava klātbūtne!
— Tu esi nelietis!
— Neko jaunu nepateici! Varbūt pāriesim pie intelektuāla rakstura tematu iztirzāšanas, kā tas pieklājas inteliģentu cilvēku sabiedrībā, — Staro ar neslēptu izsmieklu prašņāja. — Sakiet, vai jūs esat iepazinusies ar jauno šīs sezonas operetes repertuāru? Zinoši cilvēki to novērtē kā diezgan izsmalcinātu. Tā vēl ilgi pēc izrādes atstājot vibrējošu stīgu krūtīs...
— Tu drāzīsi vai smadzenes pūderēsi! — mauķele centās ievirzīt sarunu vajadzīgā gultnē.
— Sakiet, kādu sejas pūderi jūs lietojat? Mans paziņa piestrādā apbedīšanas firmā. Pa lēto kādu kilogramu var iesvērt. Izskatīsieties kā dzīva!
Dusmās pietvīkusi, apvainotā būtne rīstījās. Staro mērķtiecīgi iznīcināja viņā sievišķību. Fundamentāli. Ne akmens uz akmeņa nepalika.
— Starp citu, krūšu implantu cenas ir kritušas. Drīz varēsiet sapelnīt daudzmaz vērtīgām krūtīm.
Pielēkusi kājās, viņa mēģināja iesist. Staro viegli atvairīja sitienu. Zaudējusi līdzsvaru lellīte neveikli nožāvās uz grīdas. Kā tādu apnicīgu mušu atgaiņājot, Staro tēloti bažīgā balsī uzkurināja:
— Ar lielākām krūtīm varēsiet vairāk klientus pa vakaru salasīt. Skatieties, arī tīrāku kokaīnu varēsiet atļauties. Citādi tie veļas pulveri, sāls un cita draņķība reiz aizsitīs kādu smalkāku asinsvadu. Trombs, un tavai mauķeles dzīvei beigas. Pat uz rezerves daļām neizķidās.
Viņai tiešām bija kokaīna lietotājas nāsis. Pietvīkumu nomainīja miroņbaltums, un viņa atkal spiedzot metās virsū sievišķīguma
noniecinātājam. Staro atkal izvairījās un ar vienu kustību uzkarināja uz i cļa un pāris reizes tā sirsnīgi ievilka pa citādos apstākļos eņģeliski kairinoši» dibentiņu. Un pēc tam, uzrāvis kājas, ar pirkstiem tēvišķi aizgrūda prom.
Sekoja asaru virknes un puņķu grīstes. Žēlabās par sevi viņa gaudoja. Staro ik pa brīdim izmeta kādu dzēlīgu piezīmi:
— Būtu tev sievišķas formas, kārtīgas krūtis, kārtīgs dibens, vēl varētu.... Bet kur gan lai liek tādu nolietotu manekenu?
Mirkli padomājis, Staro izmeta kārtējo indes porciju:
— Vārnas uz lauka tev, meitenīt, vien baidīt un ar sapītām biželēm, īsos svārciņos kā ēsmu slēpto pedofīlu pievilināšanai izmantot. Iesaku nedaudz uzbaroties un ielikt kārtīgus pupu implantus! Tad varbūt arī kāds vīrietis, ne plikas gaļas kapātāji, tev pievērsīs uzmanību.
Tas viņu, šķiet, piebeidza. Staro nežēlīgi sagrāva meitenes vienreizības ilūzijas.
Kapitulējusi visās frontēs, mauķele bungādama pa durvīm, pieprasīja steidzamu evakuāciju.
— Tagad nākamais loģiskais solis būtu smagi norūpējies, būdīgs nēģeris! Vai tik man nevajadzēs nožēlot pārsteidzīgu blondās zīles izsvilpšanu?
Staro, nopriecājies par viegli panākto taktisko uzvaru, sāka kritiski domāt vai nākamajā gājienā nezaudēs visu karu.
Tumsa nespēj izprast un pieņemt, ka, iespējams, kāds var domāt citādā vērtību skalā. Nav pērkams, var būt uzticīgs ideāliem.
Kā no viņa celles izbēgusī nenormāli egocentriskā būtne, kura ir pārņemta ar savu sevišķo mesiānismu. Viņa ir pārīpaša būtne. Maksimālā skaistule. Viņa, mazākais, ir pasaules naba. Viņai patīk attiecināt uz sevi tādas īpašības kā gudrākā, skaistākā, atjautīgākā, seksīgākā. Viņa spriež: ja esmu skaista, tad man pienākas puse pasaules. Un es varu iegūt kāroto! Vajag vien mācēt laikus pagulties!
Ar tādu maksimālismu, ambīcijām varētu dzīvot pārlaimē, tikai
nelaime, lūk, šāda: viņai ir tikai vāverīte un maksimālās ambīcijas kā to lietderīgi izlietot.
— Tpu! — spēcīgi sapurinājis galvu Staro izmeta derdzīgās domas no galvas, lai vairs neatgrieztos pie tām. Dzīve ir viena, nav ko to šķērdēt, apcerot sabiedrības atkritumus.
Laiks vilkās gliemeža gaitā. Vai vispār nekustējās. Bezgalīgās stundas saplūda mūžībā.
Staro bija saņēmis pārliecinoši pieteiktu matu, bija jādomā, kā nezaudēt galvu un pats drausmīgākais — nezaudēt dvēseli. Jo sevišķi, ņemot vērā, ka, salīdzinot ar Golfa straumes izraisītajām katastrofiskajām klimata izmaņām, viņa sīkās problēmas neinteresēja nevienu citu, kā vien viņu pašu.
Nekā personīga! Tā viņš arvien noteica, likdams spainī ar ūdeni kārtējo slazdos nokļuvušo grauzēju. Gluži tāpat šeit izrīkojās ar viņu.
Apziņā lēnām un noteikti izkristalizējās ienaidnieka tēls. Tā iznīdēšana kļuva par vienīgo dzinuli saglabāt dzīvību, lai realizētu savu sūtību. Saglābt dzīvību, lai iznīdētu naidnieku. Vissvētākais, kas vien ir palicis. Pārējais ir aizgājis nebūtībā.
Straujā laika urdziņa biedējoši izsīka. Jātiek ar sevi galā. Jāsakārto domas. Jāsaglabā dzīves spars un izdevīgā brīdi viņš pārvērtīsies par Āfrikas bifeli, kam ir tīrais nieks pārtapt no ļauna mednieka nolūkota zālēdāja iznīcinošā viesulī. Tad lomas mainīsies. Viņš samīdīs, saārdīs medniekus, neraugoties uz viņu nāvējošajiem trikiem.
Izolēts no visa, viņš juta, ka neziņas slogs vissmagāk nospiež plecus. No tā kuņģis rāvās čokurā, juta saltumu izspiežamies līdz pat kauliem. Drausmīgs nelabums izrāva iekšas.
Visvairāk viņam kremta, ka tur augšā, vienā no pasaules megapo-lēm, nepārtrauktā enerģijas kamolā valdīja automašīnu sastrēgumi, ļaužu burzmas, atsevišķi indivīdi saplūda bezveidīgā masā. Blāva migla pulsēja virs pilsētas, smacēja tās iemītniekus. Viņi lēnām trūdēja, smak-dami indīgajās gāzēs. Apātiski lēnām mirstoši termīti dzīvoja, priecājās,
eksistēja savās mazajās pasaulītēs. Bet te, pazemē, mūžīgais klusums, un morloki, kuriem augšā, nenojaušot par savu patieso sūtību, dzīvo pašapmierināti eloji.
Morloki darbojas tepat visu acu priekšā un neviens neko nenojauš. Vai nevēlas, lai darba skudriņas nojauš, ka Maskavas pazemē savu dzīvi dzivo cilvēces vēsturē indīgākais odžu kamols. Ar fosfora un termiska-jām bumbām izdedzināt nešķīstības perēkli būs daudz par maz. Tikai anihilācija līdzēs. Pie tam totāla!
Viņš vēl nezināja, ka šis nav vienīgais midzenis. Viņš lauzīja galvu cenšoties no visa izlobīt un gūt atbildi uz jautājumu, kas ir patiesie marionešu vadītāju saimnieki? Ja zirneklis ir aptīklojis guvumu, tad drīz vien sāksies dzīres. Zirnekļa dzīres. Ticis pie kārotā tas kā vampīrs dzers cilvēces asinis. Un izdzers sausu. Apstāsies vien tad, ja pašam draudēs iznīcība. Un šis Zirneklis ir noaudis ļoti izturīgu tīklu. Tādu tīklu, kuru viņam nepārraut! Bet vai vajag pārraut? Var pagaidīt un izslīdēt!