Būtnes, kas vairs nav cilvēki, bet vēl nav kas vairāk kā tarantuli, skorpioni, elfi un vēl visādas nešķīstās radības sēž te, pazemē. Perina melnas domas... Un vispār, balts un nevainīgs tu biji vien nākot pasaulē!
Un tagad viņš ir pārvērties par gremošanas trakta noslēguma posma produktu, ko ar vienu rāvienu var noskalot kanalizācijā.
Staro sajutās kā Atlants. Viss velvju smagums uzgūla plecos, kājas sagrīļojās, mugura nobrakšķēja. Tūlīt saspiedīs, saplacinās. Ne receklī, bet gan molekulas līmenī. Ilūzija bija tik pilnīga, ka organisms vēl kādu brīdi nespēja attapties. Staro nespēja aprast ar domu, ka simtiem gadu nostāvējušās sienas stāvēs vēl tikpat ilgi. Lai cik droši, bet pazeme ir pazeme. Jebkurā brīdī sienas varēja saiet kopā, iebrukt velve, zem kājām pazust pamatne. Šī doma mocīja aizvien vairāk. Radīja bezmaz materializējamu smagumu.
Vienrocis atvēra durvis, aiz tām parādījās jau pazīstamais konvoja vecākais, kurš ar laupītāja smaidu uz lūpām norēja:
— Tev kompanjonu atvedu. Pasēdi, parunā, kazi, pie prāta nāksi.
Kamerā ienāca jauneklis ar skumīga truša seju. Kā neveikli vadīta marionete smagnēji, raustīgā gaitā viņš pārlika kājas. Tikmēr rokas ļengani šūpojās. Izskatījās pēc tāda Nāves parādnieka, kurš vismaz otro, ja ne jau trešo, dzīvi dzīvo.
Ko gan šī nelaimes čupiņa atgādināja? Staro knosījās, berzēja pakausi. Viss velti! Viņš nevarēja atminēties.
Arlekīns! Jā, lelle ar skumīgā nerra neģīmi.
Staro nopriecājās.
Dzīvais Arlekīns bija izģindis, vārgs, ar nekoptu, retu bārdeli.
“Mēs te esam kā lelles Karabasa Barabasa lādē!” cauri galvai izskrēja nokaitēta doma, atstājot smagu piedeguma smaku.
— Man teica ar tevi parunāt, — viesis nedzīvā balsī ierunājās, atklājot skatam paretu, bojātu zobu rindu.
Viņa cietēja seja gandrīz nekustējās. Tiešām kā marionetei. Mute gandrīz bez lūpām, piešķīra sejai bēdīgu izskatu.
Viņa acīm nebija nekādas izteiksmes. Pat tad, kad runāja. Akls nebija.
Bez dvēseles! Staro notirpa aiz šausmām. Neredzami zirnekļi snaikstīja pa muguru, vēderu, kaklu.
Nelaimes brāļa vai piesēdinātā okšķera acīs parādījās pirmais emociju uzplaiksnījums — tā bija mokošu ilgu atblāzma. Lūpas sakustējās nočukstot:
— Kad reiz nāve atsvabinās?
Tāds dvēseles moku kliedziens tajā strāvoja. Un neredzamais režisors jaunekli pārslēdza uz stāstīšanas režīmu:
— Nebalsī dusmīgi kliedzot, es rupji lamājos. Viņš tikmēr no neredzamām auklām pina virvi. Uzlicis galā mezglu, izvēra izveidojot cilpu un piepeši — hops! — uzmeta man virsū, sarāva. Es sajutu, kā kaklu sarauj sāpīgā žņaugā, cīnoties ar elpas trūkumu, iekrampējos neredzamajā, bet lieliski sajūtamajā virvē. Kā apburts es klausījos, kā galvā iedu-nējās pērkondimdoša balss.
Staro sadzirdēja kā Arlekins aši ierāva elpu. Viņš turēja lūpas cieši .ikniebtās, kamēr ledus kristāliņiem piepildītās acis urba līdz pat dziļā-I ijiem dvēseles nostūriem.
— Tagad tu esi mans vergs! — izmetis viņš apklusa. Uztinis uz rokas neredzamo virvi, viņš nošņācās: — Kad es paraušu, zini, ka tev pa galvu, pa kaklu jāskrien šurp! Tagad ej, suns! Nicīgi nokraukājies uzspļāva man, trāpot bālgandzelteno kunkuli kreisajā acī. Baiļu vilnis pāršalca mani. Tikmēr šausmās sastingušo prātu piepildīja trauksmainu domu spiets: “Pats vien esmu vainīgs. Ko līdu! Brīdināja! Neticēju!” Uzreiz skrēju pie vecenītēm meklēt palīdzību. Velti. Tās visas bija prastas naudas kāsējas. Tikai viena bija īstā. Viņa pat caur mājas sienu sajuta to nastu sirdī un, neatvērusi durvis, noraidoši nočerkstēja: “Ej prom! Tev aiz muguras tāda melna šleipe velkas un visus citus saēd!” Tagad esmu bezgribas lelle...
Arlekīna seja izstiepās, acis pakāpās uz āru un sastinga šausmu izteiksmē. Zobi klabēja. No vaļā pavērtās mutes tecēja siekalu straumīte.
— Ak, nē! — baiļpilnās acis iepletās. — Man ir likts sevi nogalināt! Vēl nē! — viņš, izmisīgi šņukstot, velti lūdzās sprieduma atcelšanu. Žēlabaini činkstošais tonis aprāvās. Nāvei nolemtais saguma, skatiens apdzisa.
Jauneklis piecēlās un ar neticamu spēku triecās pret metāla durvīm. Ar neskanīgu būkšķi un gandrīz vienlaikus sausu krakšķi viņš salauza sev kaklu. Mirstošā rokas krampjaini grābstījās pa betona grīdu. Tas viss atgādināja grotesku izrādi.
Staro sametās šķērmi, bet ne vairāk. Viņš nāvi bija redzējis vaigu vaigā atliku likām. Lūkojoties uz dzīvības siltumu zaudējošo ķermeni, viņš nicīgi norūca:
— Aizvāciet taču to sprāgušo narkomānu!
Vairāk viņš neteica ne vārda. Tikai sajuta aukstumu pakrūtē, pats savām acīm redzot, cik gan viegli var manipulēt ar dzīviem cilvēkiem. Par spīti pašaizsardzības instinktam.
Tas kārtējo reizi apliecināja, ka viņi neblefo. VIŅI ies līdz galam.
Apsargi, šķiet, nekad nepameta pazemi. Bālas, uzurbušas sejas ar apdzisušu, pat nedzīvu skatienu. Dažiem slimīgi dzeltenīga āda ap izspīlētajiem vaibstiem. Citiem gandrīz caurspīdīgs bālums. Stingas, it kā saistītas stūrainas kustības. Savilkti pleci, kūkumā nolaista mugura, nokārta galva. Ne cilvēki, bet nez kādā tīģelī radīti homonkuli ar mazlietiņ pelēko vielu pakaušos.
Maskavas pazeme Staro nez kāpēc atgādināja termītu mītni. Bālas sejas, nekad neredzējuši sauli, dziļi specializēti radījumi un tikai viena karaliene. Visvarena, milzīga, kas var nokost jebkuru.
Kopš brīža, kad Staro atjēdzās dziļajās katakombās, ar katru reizi viņš nolaidās, vai otrādi, pacēlās pie aizvien spēcīgāka vai augstāka līmeņa vadītāja. Tie kā vājprātīgi dzeņi kala tikai vienā punktā. Vadoties pēc saviem ieskatiem, spieda uz visām pogām.
Mūžīgais, neiznīcināmais ļaunums varēja saberzt viņu putekļos, taču bija vajadzīga viņa nepiespiesta vēlme pievienoties. Un viņi neskopojās ar solījumiem. Taču Staro lieliski atcerējās vienu likumu — tumsa nevar atļauties tādu greznību, kā turēt reiz doto vārdu.
Viņu atveda, lai te, pazemē, ar nāvīti satiktos. Viss pārējais ir politika. Tumsas politika, kurai viņa balss likās ārkārtīgi svarīga.
Šoreiz viņa vervētājs izmēģināja laipnību. Vēders nokarājās kā tāds miltu maiss. Dīvaina un baiga uguns dega šajās acīs.
Smags skatiens, no kura bija grūti atrauties. Pat neiespējami, līdz tumšo acu saimnieks neatļāva. Pēc tam vēl ilgi sirdī palika baiļu mieles, kamēr samtaini maiga, patiesas labestības pilna balss sirsnīgi parunājas par visu ko.
“Maiga balss ar nepārprotami zem samta slēptu, leģētu tēraudu. Kā entomologs, kurš ar adatu profesionāli caurdūris interesējošo kukaini ievieto to savā kolekcijā, tā arī viņš mēģina mani padarīt par savējo. Cik vēl tādu mēģinās nozvejot manu dvēseli?” Staro nodomāja, stingi
А
raugoties kaut kur apkvēpušajos griestos, kamēr runātājs nesekmīgi aģitēja:
— Tu esi krievs! Tevi dzimtene sauc. Ko tu turies pie tās sievietes? Mēs tev dosim miljonu skaistāku, paklausīgāku un iztapīgāku. Mums vajag viņu. Tu esi ļaunuma iezīmēts. Tev ir lemts mūžīgi būt mūsējam. Ko Tev vajag? Augstu amatu? Mēs varam tevi iecelt par visu cilvēku vadoni. Varēsi darīt visu, ko vien vēlēsies. Tikai Pats tev izteiks lūgumus. Visas sievietes pamatā ir vienādas. Atšķiras tikai ar ārieni un talantu. Viņas visas mēģina izmantot vīriešus.
— Es saku nē! Atkal kategorisku nē! — Staro uzsvēra, kārtējo reizi noraidot piedāvājumus.
Pilnīgi melnas acis nodzalkstīja. Starp acu zīlītēm un varavīksneni nebija manāma robeža.