— Velti tu spurojies! Baltija vienmēr ir bijusi matuškas zeme, par kuru tik daudz krievu asiņu liets. Vāci jūs par zemcilvēkiem uzskatīja, tumsonības valgos apgaismību atnesa. Visus dedzināja, pakļāva, izsūca.
— Un krievi? — Staro pārprasīja. — Kā siseņu mākoņi no otras puses postīja. Kopš krievu valstiskuma izveidošanās austrumu kaimiņi pret baltiem vienmēr ir konsekventi piekopuši tik vienu trīs soļu politiku: nokaut, pakļaut, aizdzīt. Un kopdzīve ir pierādījusi šo rūgto patiesību. Kas notika ar Smoļenskas galindiem? Trakais Ivans iznīdēja līdz pēdējam zīdainim. Cik var? Neviens neaizdomājas, ka reiz par visu būs jāsamaksā!
Niknuma pielieti acu dzerokļi dzalkstīja kā divi melni antracīta gabali. Kara cirvis iegūla viņa sejā. Smagi veldams vārdus, absolūtā naida iemiesojums lauzās smadzenēs, aizmēžot visus šķēršļus:
— Livonija vienmēr ir bijusi iekārojams kumoss. To mums vajag kā elpot! Jūs pat lāga nevarat novērtēt, kas par pērli, kas par briljantu ir Latvija! Mums pavisam maz ir palicis līdz pilnai varai par to. Kāpēc Maskava izauga par impēriju? Tāpēc, ka mēs palīdzējām. Tās izaugsme arvien ir bijusi mūsu rokās.
Sejai pāri pārskrēja ašs smaids. Kara balsī skarbi teica:
— Laiks ir vērtība. Esam pietiekami ilgi gaidījuši! Mums ir laiks un pacietība!
Un, pieliecies tuvāk, nošņācās:
— Mums tā ir pārpārēm. Bet Tev tā nav! — Pēc tam kā ar skabargām piebirušā balsī vēl piemetinot: — Varam uz mūžu laupīt spēju kustēties. Gulēsi kā veca biete. Pats nevarēsi nokārtoties.
No viņa plūda tādi naida viļņi, ka bezmaz pazemes mītnes sienu betons varēja aizdegties. Uzskatāms fizikas eksperimenta paraugs, kā potenciālā enerģija pārveidojas kinētiskajā.
Noducināja zemajā balsī:
— Tu paliksi kā tukša čaula, veidols, kam pēc savas gribas mainīsim saturu. Apdomāšanās laiks viena sekunde!
Un pavēlēja:
— Saki jā!
Staro apņēmīgi papurināja galvu un teica:
— Nē!
Staro mēģināja aizsargāties. Taču smagais mentālais uzbrukums pārbrauca pāri kā ceļa rullis.
Spēji uznākušais nelabums salieca augumu uz priekšu, reibonis savērpa visu miglainā haosā. Acis satumsa.
Griezīgas sāpes caurauda galvu, ar milzīgu spēku saspieda deniņus un tikpat žigli pazuda. Aizrāva elpu. Velti mēģināja no jauna ievilkt elpu. Saspiestās krūtis nekustējās ne par mikronu. Aizvien vairāk trūka gaisa.
— Lūk, ko es varu ar tevi izdarīt, — vervētājs izsmējīgā balsī noteica. — Amerika nav draugs. Tās patieso valdnieku vēlme ir iedragāt diženo Krievzemi. Un jūs esat tikai cīņas lauks. Ar svešām rokām ir patīkamāk raust kvēlojošās ogles. Daudz patīkamāk. Visu izšķirs bērns. Kā rokās viņš nonāks, tas nosvērs svaru kausu savā labā. Aiztaupīs gadus un milzīgus pūliņus.
Staro trūka elpa, galva reiba, skatiens satumsa, nelabums, vājums viļņiem gāzās virsū, nedaudz atlaida vaļā, lai ar vēl lielāku spēku pāršalktu
г
pāri, liktu pleciem, prātam sagumt zem nepanesamā smaguma. Apkārt valdošā ļaunuma dvingu šķel kaut ar nazi. Tik blīvu un koncentrētu ļaunumu nevarēja pat iztēloties. Kā kodīgi skābes tvaiki tie saēda viņa būtību.
Viņš sajutās tā, it kāds viņu saspiestu no visām pusēm, pārvēršot smilšu graudā. Kvēlojošas sāpes caurvija būtību. Nebija nekā cita kā vien iznīcinoša uguns.
Kā nokaitēta ledusauksta dzelzs stīpa sāpe apņēma pieri. Tā savilka aizvien ciešāk un ciešāk. Visa pasaule bija sakvēpusi tumša. Lampa spīdēja kā blāva dzirksts. Rūgta zaudējuma apziņa. Vēlme dzīvot pazuda, domas kļuva nevarīgas, tāpat kā visi pārējie locekļi. Kā krastā izmesta zivs viņš velti plātīja muti. Bija pazudusi elpa. Sekoja nemaņa.
Staro atjēdzās savā kamerā. Viņš apvēlās uz muguras. Uz sāniem guļot saspiestā kreisā roka, nejūtīgi notirpusi, sāka atdzīvoties. Kā pēc elektrības lādiņa sāpīgi durstot nervus lika viņam gavilēt:
— Vēl dzīvs!
Nedaudz atguvies, viņš no jauna tika izsaukts pie mocītāja. Šajā reizē, būdams labā garastāvokli, laikam bija ieņēmis prātā paskolot spītīgo noklīdušo avi. Ar tikko labi paēduša cilvēka vēlīgumu teica:
— Redzi. Tu, pie čuhņām dzīvojot, esi atsvešinājies no tautas. Aizmirsis, ka Krievzemē mūsu kārtas vīri un sievas ir bijušie lielā cieņā. Ja nedarīji postu, līdzēji aizgaiņāt nelaimi un izdziedināji, tad piecieta. Pat bijās. Un pareizticīgo baznīca skatījās caur pirkstiem. Ko var daudz klaigāt, ja varasvīri labprāt nāca meklēt padomu, un ar klusuciešanu ņēma sava pavēnī. Tas arī līdzēja mums izkopt zinības, audzēt spēku. Ar zinošiem padoma devējiem arī valsts izpletās. Kļuva varena. Tāda, no kuras naidnieki trīcēja! Turpretī apstulbinātajā Eiropā šīs zinības nīdēja, izdedzināja vārda vistiešākajā nozīmē. Tas mums nāca tikai par labu, jo zinošie no turienes bēga. Mēs, zinošie vīri, vienmēr līdzējām ar labu padomu kņaziem, lielkņaziem, cēzariem, imperatoriem. Tā, lūk, tapa vislielākā ģeržava pasaulē.
Л
Staro šķita, ka ir lietderīgi iegūt ziņas no paša ļaunuma sirds; un varbūt kaut ko no šīs situācijas varētu izmakšķerēt? Viņš ar neviltotu interesi noprasīja;
-Un?
Emociju atblāzma pārslīdēja pāri stāstītāja sejai. Nopriecājies, ka beidzot pavērās šaura spraudziņa līdz šim nepieejami ciešajā Staro aizsardzībā, viņš steidzās paskaidrot:
— Lielā līdzsvara laikos tumsas un gaismas samērs nebija mums par labu. Gaišie spēki kā ierasts bija un ir naivi. Savā cēlsirdlbā mēģināja ar labu vārdu vest pie prāta. Teica, ja tu ievēro gaismas likumus, tad esi pārāks par visiem tumsas burveļiem. Nākotnē tas ar viņiem izspēlēja ļaunu joku. Burvestības tad bija visur un visās malās. Tā bija neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Visā sabiedrībā. Līdz nāca viena avota trīs reliģijas, kas pasludināja, ka konkurentus ir jānldē, jāizdedzina ar uguni. Kad devītajā gadsimtā Krievzemē pieņemot pareizticību iznicināja augstākā līmeņa zintniekus un priesterus, palika vien pūšļotāji. Pūšļotājiem nepievērsa uzmanību. 'Lie palīdzēja savārgušiem, pieņēma dzemdības, sargāja ražu. Tas laiks mums, ēnas pusei, palīdzēja, jo iznīdēja, aizdzina tīrās zināšanas un to nesējus, kas darīja tautu dzīvīgu. Nāca tai par labu. Palika vien tumsa. Un tumsai, atšķirībā no gaismas, dzenāšana nāk tikai par labu. Tā liek meklēt atbalstu starp savējiem. Ivans Briesmīgais jeb jaunībā, līdz iniciācijai, Joans ceturtais, bija mūsējais. Ar mūsu zinošo palīdzību nācis pasaulē, nokļuva tronī. Tie no pretējās puses parādīja čūskas izmanību, sabojāja mūsu lolojumu. Valdnieks izrādījās mīkstu sirdi, laipns. Centās ar visiem sadzīvot mierā. Bijām nošāvuši griezi, paļaujoties uz šūpuli ielikto. Tad mēs parādījām, ka Dieva svaidītais nav pasargāts... Vairākas nedēļas viņš nogulēja nemaņā. Tikmēr mēs izmanīgi Krievzemē sacēlām nopietnas jukas. Samusinājām bajārus lūkoties pēc jauna cēzara. Pat vērā ņemamu kandidātu ar svešām rokām un saduļķotiem prātiem izvirzījām. Kad pārtraucām Joana slimību, mēs viņam piedāvājām savu palīdzību. Viņam nebija nekādas izvēles: uz dzīvības
г
un nāves sliekšņa pabijis, uz grīļīga troņa vairs nevarēja noturēties. Vār-tlu sakot, bija iedzīts sprukās.
Gavilējoša nots parādījās runātāja balsī:
— iMēs valdniekam atdevām veselību un viņš mums varu! Ar mūsu ziņu, pat uzkūdīšanu, valdnieks izveidoja tribunālu. Bajāriem, kuri atbalstīja Staņicas Vladimira uzsaukšanu par valdnieku, ripoja galvas. Mēs visnežēlīgākajos veidos izrēķinājāmies ar visiem, kas vien stājās vai varēja stāties mums ceļā. Un Ivans Briesmīgais bija mūsu uzticamākais ierocis. Un visu laiku viņš bija vienā sliedē ar mūsējiem. Turpmāk mēs gādājām, lai līdz mūža galam viņa galvā valdītu nedrošība par savu vietu uz troņa, pat dzīvību. Lai mēs tiktu pie pasaules iekārtošanas savām vajadzībām, daudz darījām valsts stiprināšanas labā. Pie Kazaņas satriecām aplenkto burvestības. Tatāru burvji bija vārgāki. Par to mēs tikām visaugstākā godā. Slēpti, protams, no tautas, kā padomnieki.