Nolaidis bikses Staro veica simbolisku defekācijas aktu uz sāncenša к ара vietas.
Sānu redze fiksēja kaut ko pazibam. Pagriezis galvu, viņš ieraudzīja bomzi, kurš, pieplacis pie zemes, uzmanīgi slīdēja uz meža pusi. Vajadzēja rīkoties pirms viss plāns nav aizgājis postā.
Pistole pati ielēca rokās un, pārrāvis aizslēgu, viņš iešāva silikātķieģeļu sienā pusmetru pirms bomža galvas!
■*
— Nākamreiz garām neies! — viņš skaļi nokliedzās. Bomzis apstājās, viņš pat neuzdrošinājās pagriezt galvu. Tik ļoti bailes bija viņu sastindzinājušas.
— Nāc šurp! Ko tu redzēji? — mīlīgā balsī Staro noprasīja.
Šādu kļūdu viņš nebija gaidījis. Kur gan tas bomzis varēja slēpties?
Krāsaino metālu sirojumos tādi vēl brīžam apciemoja pamestos armijas objektus, lai no jauna pārliecinātos, ka nav nekā cita, kā vien drupu kaudze.
Ar dubļiem un, šķiet, sūdu traipiem notraipītais apģērbs liecināja, ka cilvēciskā būtne ir uz pēdējā sociālā sliekšņa, tik ļoti degradējies. Sapinkātā bārda, garu matu kodaļa, gadiem nesakoptā seja liecināja, ka saimnieks izjūt paniskas bailes no ūdens, un higiēnas uzturēšanai pieļauj vienīgi lietus peldes, kad no tām nevar izvairīties. Zem atklātas debess uzturoties nomelnējusi āda, dziļas grumbas. Tumšas acis, nobrūnējušu zobu celmi.
— Es gulēju bēniņos! Tur vēl ir nenorauti vadi! Es neko neredzēju, nedzirdēju! Domāju, ka tu man atņemsi vēl nenodedzinātos kabeļus! Nešauj mani nost! Kristus vārdā pazemīgi lūdzos! — vāri pusčukstus bomzis noīdēja.
— Ja tu neko neesi redzējis, tad vari iet! Pudeli gribi? Man ir labs konjaks! Šaubos vai tādu tu nopirksi par saviem vadiem!
— Gribu! — bomzis ar neslēptām bailēm, uz mežmalu raugoties, neskanīgi atbildēja.
— Tad savāc visus drazu maisus un nes šurpu!
Pāris maisu ar neganti smakojošiem atkritumiem bija sarūpēti un to saturs tiks izgāzts virs žurku dzīru vietas. Tie aizbaidīs metāllūžņu vācējus.
Bomzis, noticējis viņam, atguva cerību tikt prom dzīvs un sāka pakalpīgi čakli darboties. Kolīdz pienesa pēdējo maisu, un jau grasījās to izbērt, Staro ielaida lodi kukaiņiem pārpildītāja pakausī. Bomzis pakrita. Tumša asins straumīte sāka tecēt zemē. Staro atvēra lūku un, iegāzis vēl vienu līķi, noteica:
— Rijiet, mīļās, lai būtu tīri, tīri pēc jums!
Viņš zināja, ka neviena žurka netiks prom. Kanalizācijas šahtas apakšā viņš bija personīgi aizbetonējis pieplūdes un aizplūdes caurules tā, ka gaiss šahtā pieplūda vien caur šaurām spraudziņām. Žurkas aprīs abus līķus un sāks grauzt viena otru, līdz pēc mēneša te paliks vien kaili kauliņi un žurku karalis, ko varēs palaist kādā žurku pārņemtā noliktavā. Lai izrij savus sugas brāļus. Vēlāk bedri viņš piegāzīs ar kanalizācijas žļurgu! Kurš gan būs tik traks, lai līstu tajā cūcībā? Nekādu pēdu! Nekāda nozieguma!
Vēl gadiem ilgi viņš, labpatikā pievēris acis, gremdējās atmiņās par viņaprāt vislabāko aizskartā goda atriebes veidu.
I lobijs ir laba lieta, taču sievietes — vēl labāka. Viņš labprāt draudzē-i.is, bet, reiz pamatīgi apdedzinājies ar Pūciņu, vairs nevēlējās ar kādu ..listities uz mūžu.
Vistuvāk tam, lai mainītu savu dzelzs nostāju, bija romāns ar Ligitu. (iracioza sieviete, ar neticami lokanu stāvu. Mazas, stingras krūtis, dievišķas gurnu aprises, viltīgas lūpas. Seksa lietās nenogurdināma vilcene.
Bērnības sapnis Ligitai bija kļūt par baleta zvaigzni. Un šī fantastis-k.i lokanība bija kļuvusi par neatņemamu auguma sastāvdaļu. Taču visi sapņi beidzās kā parasti. Nācās vien dirnēt uzskaitvedes amatā.
— Tad es skriešu!
— Nekur neskriesi pirms...
Un, izmantojot pārspēku, Staro maigi, liegi no jauna noguldīja gultā un savalgoja lūpas kvēlā skūpstā.
Tādas kvēles iespaidā Ligitai aizmirsa uz ielas stāvošo taksometru. Un Staro palīdzēja viņai atbrīvoties no apģērba valgiem, lai atkal kristu baudas malstrēmā. Neizturamas karstas alkas lika strauji rīkoties.
Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad Ligita izģērbsies. Sagrābis stringu biksītes ar vienu rāvienu viņš tās saplēsa. Atskanēja viegls auduma tirk-šķis. Norāvis sievietei apģērba paliekas, viņš tās aizmeta un iekļuva viņā iekšā.
Bezgalīgs uzbudinājums pāršalca augumu, lika mutuļot neprāta virpuļiem. Drudžaino kopošanos pavadīja elsas, vaidi, kliedzieni, muguras skrāpēšana, košana kaklā. Viņi izbaudīja ikkatru tuvības brīdi.
Pēc tik kaislīgi pavadītā brīža, uz muguras zvilnot, viņi desmit minūtes nevarēja atelsties. Tad Ligita atjēdzās:
— Velns! Taksis! Skaitītājs!
Kā uguns izskrēja caur smadzenēm. Sapiktojusies viņa uzlūkoja smaidīgo mīlnieku. Nespējot dusmoties viņa, liegi iesmējusies, teica:
— Tu man par visu samaksāsi! Tas nez cik būs uzskaitījis.
— Maku tu zini kur atrast. — Staro gurdeni novilka.
— Bet kā būtu ar laulību gredzenu?
— Paldies! Neesmu vēl līdz tam nobriedis!
Tik iznīcinošu skatienu viņš vēl nebija redzējis. Ja tas varētu sadedzināt, Staro būtu pārvērties pelnos. Vairāk Staro viņu neaicināja savā vecpuiša miteklī.
Par spīti mērķtiecīgi nocietinātajai sirdij Staro brīžam bija labsirdīgs, aizstāvēja pārestībām pakļautos, taču ar nežēlīgām metodēm.
Godmaņa valdības laiks bija vispārējs ekonomikas sabrukuma laiks. Līdzekļu taupībā jau deviņos vakarā tika atslēgts ielu apgaismojums. Tumšās naktis pārvērtās piķa melnās. Tajās drosmi ieguva tumšo lietu darītāji.
Rudens lietavu vakarā ejot mājās, Staro ieraudzīja, kā pavārtē divi jaunieši brutāli ņirgājās par večuku. Viņš neizturēja. Kad jaunieši kārtējo reizi grasījās iespert sagumušajam večukam, Staro vienu atslēdza ar klasisku sitienu pakauša rajonā, bet ar otru sirsnīgi aprunājās. Jauneklis, ieraudzījis cīņu biedru noveļamies, nolamājās:
— Kas par hu...!
— Nelamājies, jaunekli! Tev vēl tēva sēkla nav apkaltusi uz lūpām, bet tu ņirgājies par vecākiem līdzpilsoņiem. Tā nav labi! Redzams, bērnībā par maz žagarus esi dabūjis, ja ētika ir sveša lieta! Nu mēs to labosim!
— Tu pats labosies! Tu zini, kas ir mans tēvs? — aiz uztraukuma spiedzošā balsī jauneklis mēģināja draudīgi nokliegties, taču panāca pretējo efektu. Sanāca tāds kā jauna gailēna neizdevies kikerigū.
— Tu sēdēsi... — jaunietis ieķērcās jau krietni klusāk, ar neveiklības pilnu izteiksmi. Šķiet, viņš pats apjauta savu draudu smieklīgumu. Tas viņu vēl vairāk uzkurināja. — Tu sēdēsi! Es pateikšu tēvam, ka tu mani aplaupīji! Tu sēdēsi uz parašas. Mans tēvs var visu! Sarunās ar autoritātēm, tie tevi nožmiegs!
Staro ar interesi klausījās, kas būs tālāk. Kamēr jaunulis iededzies rīstījās, domājot, kā izrēķināsies ar negaidīto pretinieku, sakustējās jau
imaņu atguvušais cīņubiedrs. Ar teicami atstrādātu spērienu paribē M.iro to no jauna apklusināja. Šoreiz šķiet uz mūžu, vai vismaz tajā virzienā. Labs labu nemaitā.
Neskanīgais būkšķis un salauzto ribu sausais krakšķis atvēsināja nekaunīgo jaunekli. Uzspēlēto bravūrību nomainīja baiļu trīsas. Staro priekšā viņš stāvēja sakumpis kā ezis.
— Tas, ka tu, gailēn, čerksti par daudz skaļi, mani nesatrauc! Atšķirī-l>a no tava drauģeļa tu mani redzēji un varēsi... — Ieturējis skatuves lielmeistara cienīgu pauzīti Staro turpināja: — Un varēsi atpazīt! Ja tu būtu vienkāršs Maskačkas kucēns, tad atstātu dzīvu, bet, piesaucot papucīti, tu sev parakstīji spriedumu. Turpmākajai dzīvei ielāgo ļoti cieši: nekad nepiesauc nelaimi! Man ir vēl dots krietns dzīves strēķītis un taisos to nodzīvot ar baudu. Tāpēc es nesēdēšu uz parašas! Bet tu pasauli turpmāk sajutīsi tikai ar tausti!