Staro centās nepārtraukt viņa runas plūdus.
— Esam pieraduši pie noslēpumu plīvura. Pirms tam pusgadsimtu bijām iedzīti pazemē, nīdēti, tramdīti. Tieši Ivana Briesmīgā laikos mēs vēl dziļāk ierakāmies drošajā pazemē. Līdz ar Kremļa celšanu, itāļu meistari radīja vienu cietoksni augšzemē un vēl vienu, daudz varenāku un lielāku pazemē. Ja pirmo redz visi, tad par otrā eksistenci nojauš vien uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi! Apakšā izauga liela pilsēta, bet ne visiem. Tikai izredzētajiem. Nepieejama, neieņemama. Šajos dziļumos neviens mums netiks klāt. Pat pazemē novirzot Maskavas upi mūs nespēs izsvēpēt ārā. Padomā, kamdēļ Ivans Briesmīgais mīļoto dēlu nosita ar valdnieka zizli!
Staro saausījās. Viņš laida vārdus gar ausīm un ziņkāri lūkojās nedabiski lielajos redzokļos, kuros virmoja pekles tumsa.
— Kopš tiem laikiem lēnām, bet noteikti mēs no šejienes mainām vēstures rata kustību. Un līdz ar mums Trešā Roma aug un pieņemas spēkā.
Monologa laikā viņa sejas maska nekustējās. “Varbūt tas viss skan
man galvā?” Staro nodomāja.
— Viņa tēvu Vasīliju Trešo Joanoviču piespiedām pie sienas. Viņš bija bez atvases. Jebkuram vīrietim, vēl valdniekam, tolaik bija drausmīgs negods palikt bez pēcnācēja. Valdnieks bija izmisumā. Sievas mainīja, visās malās meklēja stiprākos burvjus. Aicināja pat kārēju peste-ļotājus. Līdz pat Ledus okeāna malai tika meklēta palīdzība. Velti! Un tad mēs, apmaiņā pret visaugstākā līmeņa labvēlību, palīdzējām tikt pie pēcnācēja. Kopš tiem laikiem Krievzemē tas vienmēr ir bijis cienīts arods. Burvjus cienīja un baidījās. Tas ļāva izaugt, attīstīties paaudzēm. Izkopt zināšanas. Spītnieks Šuiškis gan ņēma nelabu galu, kad mēģināja uzšāvu galvu rīkoties. Mēs teicām: pasaki, ko vajag? Izdarīsim! Nē!
Ar neslēptu nicinājumu novaikstījies, runātājs turpināja:
— Viņš jaucās iekšā mūsu padomes lietās. Atstādināja mūsējos no valsts lietām. Sapulcināja visādu pielīdēju un roklaižu brandžu no malu malām. Un centās kļūt par visvarenu patvaldnieku. Ar to raibo pūli iesākumā viss izdevās. Viņš guva virsroku visur, kur vien ķērās klāt. Tad mēs, malā nostumtie, sapratām: ja tā tās lietas tālāk ies, tad mūs pakļaus vai iznīcinās! Bet viņš bija viens, mēs — daudzi. Viņš, Dieva svaidītais, mēs, spēkiem pietuvinātie. Likām savstarpējās nesaprašanas pie malas, apvienojāmies un uzvarējām. Nevar mainīt ceļus, ja vēlies noturēties varas virsotnē. Nevar staigāt pa apkārtceļiem, slīkšņām, uz vietas meklēt nepārbaudītus pavadoņus.
Staro valdījās, lai nesāktu pilnā kaklā zviegt. Tikmēr, nievājoši nošņaukājies, sarunu biedrs turpināja savu vēstures traktējumu:
— Cēzara Alekseja Mihailoviča laikos mūsējie visu spēku savērpa kamolā. Kolīdz centrālā vara tika pakļauta mūsējo varai, tā ar valdnieka ukazu vietvalžiem pieprasīja izmeklēt visas burvestības lietas un pārtraukt. Burvestība ir veids, kā pretoties pārmērīgai kungu varai. Tas ir abpusgriezīgs rīks. Tāpēc visus iespējamos sīkos konkurentus bez žēlastības nīdēja, dzina prom. Tautai stāstīja, ka nedrīkst iet pie burvjiem, vecenītēm. Bez mūsu ziņas neatstāja ne vismazāko iespēju izaugt.
Nevienam nav vajadzīga konkurence. Kāds gudrinieks var aizdomāties, lidz atradīs pašu lielāko galvu. Un pūlis ir baismīgs spēks, it sevišķi, ja to virza ar apmiglotām acīm un saindētu apziņu. Vispār tas notika salīdzinoši reti. Runātājs sausi precizēja: Rietumos sadedzināja — vainīgs vai nevainīgs. Turpreti Krievzemē, ja tu nedarīji kaitējumu, sodīja saudzīgi. Tādus izdzina, nometināja biežņās, dziļākajās nomalēs. Aizliedza rādīties pilsētās. Lika nožēlot un zvērēt, ka turpmāk vairs neizmantos tādas lietas. Patiesibā saudzējām gēnus. No tādiem mēs smeļamies savējos. Taču, ko gan es ar tevi velti tērēju laiku!
Un būdams nedalīts situācijas noteicējs, mags savilka seju mākslotā smaidā. Ap muti ievilkās cietas rievas.
— Izķidās lidz pēdējai zarniņai un tu vēl aizvien būsi pie samaņas. Mūsdienu medicīna spēj darit brīnumus. It sevišķi ar mūsu palīdzību!
Acis ļauni dzalkstīja. Staro klusēja, kaut kaisli ilgojās pēc automāta ar neierobežotu munīcijas daudzumu. Tā vietā viņu nogādāja uz blakus telpu. Dzīvsudraba lampu nedzīvā gaisma skopi apspīdēja spīdzināšanai sagatavoto telpu.
Spīdzināšanai Staro izģērba kailu.
Tad tāpēc visās vēstures grāmatas vergs bija pilnīgi kails. Kails cilvēks jūtas neaizsargāts, pat ja ir daudz spēcīgāks par saimnieku.
“Likteņa ironija!” Staro nodomāja. Iekārtu maiņas brīdī arī viņš pats piepelnījās ar parādu izsišanu. Atšķirībā no bandītiem, viņš to darīja bez neauglīgas brutalitātes. Liekot lietā virtuozu izdomu. Reiz kādu bēguļojošu parādnieku agri no rīta atrada pie mīļākās un visnotaļ pieklājīgi palūdza aizbraukt līdzi aprunāties par parāda dzēšanas apstākļiem. Izteica tik uzstājīgi, ka viņš nespēja atteikt. Aizveda uz mežu un, ne vārda par finanšu lietām neminot, piesēja pie koka. Paši devās atveldzēties ar kādu aliņu un cūkgaļas šašliku.
Saule tveicēja, caur reto lapotni dzīrojot sica odi. Parādnieks pie koka ar pliku dirsu nostāvēja lidz vakaram, kad atsvabināja. Tad odu nokostais bija gatavs bučot rokas. Varēja iedomāties, kā viņam tur viss niezēja.
Neizturamas mokas. Galvenais, neviens nepieskārās, nesita, nespīdzināja. Parādnieks varēja atbrīvoties. Šajā nolūkā viņam vajadzēja tik vien kā notupties. Tā viņš izvilktu tieši virs galvas piestiprinātās granātas sprūdu. Kas gan var būt labāks par ātru nāvi? Parasti tās pašas dienas vēlā vakarā parāds tika dzēsts.
Tagad līdzīgā veidā mēģina piespiest dzēst viņam uzkrauto parādu.
Viņa pārdomas pārtrauca bendes ierašanās. Grotesks, padrukns augums ar neproporcionāli lielo galvu atgādināja milzu kartupeli, vai drīzāk nezin kā ļaužu pasaulē iemaldījušos rūķi. Nē! Drīzāk pilntiesīgu Belcebula dienesta štata darbinieku.
Viņš tiešām atgādināja velnu, kādu to parasti iztēlojas. Ar bieziem matiem noaugusi galva, nežēlīgi sejas vaibsti, dziļi iegrebti krunkainajā ādā. Radās iespaids, ka viņa strīpiņā sakniebtās lūpas nekad nav pazinušas smaidu. Par spīti visām neparedzamajām sekām, Staro spēja sevī atrast vajadzīgo iekšējo spēku, lai sirdī turētos pretī.
Paņēmis rokā iesmu, bendesvīrs iejūtīgi, pat pārspīlēti tēvišķi teica:
— Kā tu, draugs, raugies, ja tava pakaļa tiks uzvilkta uz šī brīnišķīgā iesma?
— Vai kādu maz interesē mans estētiskais viedoklis? — Staro mēģināja atjokoties.
Bende traģiski nosēcās. Lūpu kaktiņi nostiepās uz leju.
— Vispār jau pareizi, bet no sāpītēm var viegli izvairīties uzreiz atzīstoties izmeklētājam!
Brītiņu paraudzījies Staro acīs, drīzāk sev nevis kādam citam, noprasīja:
— Kas ir? Sāksim?
Staro, ejot uz visu banku, iespļāva bendem labajā acī. Pārsteigumā nepaguva aizvērt kreiso aci un tajā trāpīja staipīgo siekalu kunkulis. Bende salti pavīpsnājis guturālā balsī neskanīgi noteica:
— Nu ko! Žēl, ka tevi neapskatīs pataloganatoms! Viņš būtu ļoti izbrīnījies tavā kuņģī atrodot tevis paša apēstos pautus, ko mēs tūlīt