nogriezīsim un piespiedisim aprīt! Ar plaķenēm ari roku, kāju nagus var tīri tā neko noraut. Vai tev labāk tos iesākumā iespiest skrūvspīlītēs? Redz, arī lielās skrūvspīles ir sarūpētas. Tajās var iespiest sākot ar galvu un beidzot ar visu pārējo...
Ar baudu žigli bezmaz izspļāvis vārdus, viņš uz mirkli apklusa. Bendes sejā parādījās gauss smaids.
— Bet man ir labāka doma! Iesākumā izlaidīsim labo roku cauri gaļas mašīnai. Varbūt no tās sanāks kaut kas kotletēm! Tāpat tev vairs to nevajadzēs!
Mazliet zviedzoši bendesvīrs nosmējās, piešķiezdams gaisu ar siekalām.
Kā salts pirksts pārslīdēja pāri Staro norasojušai mugurai. Viņš sajuta rīklē briesmīgi dedzinošu sausumu. Pakrūtē pletās nelabums. Staro juta, ka nosvīst aukstiem sviedriem. Vēl mazdrusciņ un viņu savā varā sagrābs pirmatnējās šausmas. I.ai kā, bet viņš velti nediedelēja žēlastību. Sīka riebeklība, kas varbūt tikai pasliktināja viņa jau tā bezcerīgi nožēlojamo stāvokli, bet stiprināja viņa apņēmību.
Par bendes palīgu tika nozīmēts īsts spēka iemiesojums. Plati pleci, cīkstoņa kakls. Neparasti spēcīgā vīra krūtis rāmi, bet ar varenu spēku cilājās.
Tvēriens bija līdzvērtīgs hidrauliskās spīles spēkam. Nebūdams nīkulis, Staro uzreiz atmeta cerību cīnīties. Tāds var gluži nevilšus salauzt kaulus, apgriezt sprandu. Pagaidīsim atbilstošāku brīdi. Spožā gaisma pārpludināja telpu, liekot cieši aizvērt acis.
Kā pirmais tika izmantots spīdzināšanas paņēmiens vecs kā pati pasaule. Ergonomisks. Nevajag lielu iztēli un piepūli. Izlauz rokas aiz muguras. Aiz elkoņiem uzkar uz āķa un tālāk lai kopīgi darbojas laiks un Zemes pievilkšanas spēks. I.aiku pa laikam neslinko, uzšļāc spaini ūdens, lai negrimst glābjošajā nemaņā un skaties, kā pievarētais pretinieks mokās. Plīst cīpslas, muskuļi, kauli lec ārā no locītavām.
Visaptverošas dedzinošas sāpes kā uguns liesmas šaustīja visu
augumu. Staro kodīja lūpas, sviedru lāsītes spiedās no pieres. Seja nobālēja, tapa pelnu pelēka. Sviedri lija arvien vairāk. Staro liedza sāpēm balsi un mocītājiem ļaunu prieku. Tas tikai uzkurināja spīdzinātāju garu. Lietā tika likti rafinēti, pat sātaniski moku rīki. Vaidi pārtapa kliedzienos. Atjēdzās, kad ledusaukstas ūdens strūklas sāpīgi šaustīja ķermeni. Un sekoja briesmīgas mokas, lai salauztu, piespiestu pakļauties, atņemtu cieņu, godu un cilvēcību. Sāpes pārvērtās mokās. Lai no tām izvairītos, viņš ieslēdzās savā iekšpasaulē. Spīdzināšanas laikā viņš it kā izgāja ārpus sava ķermeņa. Ciešot neciešamās sāpes ārpus realitātes, viņš lidinājās citā pasaulē.
Dzīvības svece būs izdzisusi. Nāve ir tā cena, kuru tā vai tā jāmaksā par dzīvi. Tad kāpēc likt treknu punktu, ja var dzīvot? Cilvēka eksistence ir vien nenozīmīgs sīkums. Labāk šausmīgs gals nekā bezgalīgas šausmas.
Nākamajā mirklī Staro no jauna nokļuva pilnīgā absolūtu sāpju varā. Slāpēs izžuvusī mēle mutē bezspēcīgi kūļājās. Likās, ka tā ir ietīstīta sausās, netīrās lupatās.
Spīdzināšanas laikā divi ārsti uzraudzīja viņa veselības stāvokli. Uzlūkojot bendes palīgus, Staro rūgti pavīpsnājis noteica:
— Lai nu ko, bet nomirt man neļaus!
Ik pa brīdim Staro krita nebūtībā, iegūstot debešķīgu baudījumu. Taču arvien tika atrauts atpakaļ — Nimbo filiālē, lai atjēgtos savas piededzinātās miesas, savu asiņu, savu sūdu un savu vēmekļu smakā. Sakauts, bet ne uzvarēts. Ar mocekļa kvēli viņš pārvērta savas ciešanas dzīves enerģijā.
Nākamās divas nedēļas Staro pavadīja pie sistēmas. Sazāļots viņš blāvi uztvēra apkārt notiekošo. Līdz mākslīgā barošana un injekcijas darīja brīnumus — viņš atguvās. Spīdzināšana gan atstāja organismam paliekošas sekas. Caurumi vēnās, pa kuriem ievadīja zāles, negribēja sadzīt. Tie pūžņoja.
Ar miesas spīdzināšanu nevarot salauzt garu, viņi izmēģināja jaunas mocības.
Staro sajuta aukstuma pieskārienus ādai. Aukstums pielipa maigi, anestezējoši. Iekļuvis ādā, tas lēnām sūcās iekšā. Šis nefiziskais aukstums stindzināja augumu un nervus. Derdzīguma vilnis uzvirmoja, sagriezās.
“Paklausīgs zombijs viņiem neder!” Staro centās sevi mierināt. “Viņiem vajag pilnīgu manu vēlmi sadarboties!”
Viņš saprata, ka jūk prātā! Vēl mirklis un pārslogotā nervu sistēma uzteiks. Un tad starp viņu un ārpasauli uzvirmoja dzīvā zelta siena. Staro lūpas pašas no sevis skaitīja dainu:
Bur man burvi, skauž man skauģi.
Nevar manis izpostīt:
Dieviņš taisa dzelžu sētu Apkārt manu māju vietu.
No viņa katru dienu sāka tecināt asinis. Ļoti uzmanīgi un ar medicīnisko aprīkojumu tā, ka ne pilīte negāja postā. Drīz vien sāka reibt galva, parādījās vājums. Tas, ko viņi darīja, noteikti nebija medicīniskos nolūkos.
“Galīgā dimbā. Mēslos dziļāk par ausīm. Taču es vēl ieķeršos savam liktenim rīklē, galīgi saliekt viņš mani nevarēs!” Staro bezcerīgā izmisumā turpināja kaldināt aizsardzības bruņas.
Acis grauza tā, it kā tajās būtu sabirušas smiltis. Staro jutās kā bezcerīgi sapinies ļoti blīvā zirnekļu tīklā, kas izmanīgi noausts no nepārraujamiem un ļoti lipīgiem pavedieniem. Tas neizzuda, tas neatslābināja tvērienu, bet savilkās ciešāk ap viņu un viņā.
Viņš bija pārkāpis to nemanāmo robežu, aiz kuras nav jēgas aizķerties aiz rūgtās īstenības.
“Tik tālu nokļuvis un nosprāgt bezspēkā? Nē! Ir jābūt izejai!”
Viņš atminējās sagūstīto un nāvei nolemto modžahedu sejas. Tagad varēja tikai apskaust to apgarotību prātos un sejās, kad fatālā nolemtībā
ticība ielija tajās: nav cita Dieva kā vien Allāhs, un Muhameds ir viņa pravietis.
Staro apbrīnoja viņu nāves nicināšanu un paļaušanos uz Visvareno. Un cik sīksti viņi ticēja savas ticības uzvarai visā pasaulē. Cauri centās pakļaut gan no Indijas, gan Krievijas puses, bet vienalga musulmaņi cīnījās, aizsargājot savu zemi.
Bailes un vienlaicīgi salts miers, dziļš rāmums ieplūda viņa dvēselē:
“No manis nesagaidīsiet balto karogu!”
Un Staro no sirds saviļņots nočukstēja:
— Dievs! Nododu sevi tavās rokās!
Kolīdz viņš nodeva sevi Dieva aizgādnībā, varens adrenalīna vilnis uzvirmoja asinis. Tās, smagi pulsējot, sāka joņot pa dzīslām, atnesot pārgurušajam augumam spēku.
Būt sīkstam cīņā par sevi, ne pārtapt nožēlojamā gļotainā kailglieme-zi, kas ir bez čaulas un nevar sevi pasargāt kaut vai no sava izmēra plēsoņām. Gļēvulis ir nožēlojama cilvēkveidīga radība. Pat viņa apģērbam ir lielāka vērtība, nekā tādam...
Vemšanai raksturīgas skaņas vistiešāk raksturoja gļēvuļa vērtību.
Brīžam dzīve liekas brīnišķīga, un, ja tos brīžus varētu paildzināt līdz bezgalībai, tad varētu dzīvot jauki.
Staro vajadzēja no pleciem nokratīt pārspīlēti bezcerīga fatālisma caurstrāvotās domas, kas kā slogs spieda plecus, augumu un apziņu. Velti, pat bezjēdzīgi, ir turēties pretī visvarenam spēkam.
Izejai ir jābūt! Ir jāatrod!
Sātaniskajos timekļos savalgots viņš vairs nespēja izrauties.
Pazemē viņam nekas cits neatlika kā doties pastaigā pašam pa savu galvu. Neparādījās pat visniecīgākais pavedieniņš kā izkļūt no šejienes ārā.
Staro apgūlās uz sāniem un, salicis plaukstas zem galvas, pārdomāja. Nesteidzīgi domās šķetināja pavedienu aiz pavediena cenšoties sakārtot jucekli galvā.