Būdams pilnīgā spēku izsīkumā, Staro juta, it kā kāds pa sīkiem pilieniem dod spēkus. Neļauj sagrūt zem neizturamā spiediena.
Katram ir savs lūzuma punkts, taču ir cilvēki, kas var pārvarēt šo brīdi un tad vairs nekas dzīvē nesalauzīs, kaut vai skābē lēnām mērcē. Ar tādu domu Staro sakļāva sūrstošos plakstus.
Nīkstot pazemē, neiedomājams spēks viņu pārvērta milzī. Viņš juta, kā ķermenis pieņemas spēkā, fiziski sabriest un sairdinādams klinti, dzelzsbetonu, zemes slāņus izlaužas no pazemes dzīlēm virspusē. Tur, ar galvu skardams mākoņus, bet ar kājām stingri ieaudzis dziļi pazemē, viņš no augšas lūkojās uz mazo kukainīšu valstību.
Viņš pamodās ar sāpošu galvu. Zīmīgs sapnis, tik nereāli reāls, ka reālāks vairs nemaz nevar būt. Kā uguns sārts, kas viņā iekšā virmoja, dega, bezmaz sprakšķēja, ja vien cilvēka augums varētu liesmot un dzīvot vienlaikus. Taču viņā mutuļoja milzu enerģija. Vulkāns! Tas vislabāk raksturoja šo stāvokli.
Viņš pilnīgi juta katru sava auguma daļiņu sabriestam un pārvēršamies no visas pasaules atsevišķā milzu organismā. Kā ūdeņraža bumba pārvēršas pasauli iznīcinošā enerģijas malstrēmā.
Sava veida zīme. Vai viņam lemts pārtapt citā, bezmiesas būtnē, kam cilvēki ir vien niecīgi kukainiši?
Šoreiz viņu tirdīja vīrelis ar čūskas skatienu un vecišķiem pigmentācijas plankumiem klātu, sažuvušai plūmei līdzīgu ģīmi. Tas bija maigi teikts. Tāds skatiens ievibrē dziļi dvēselē, un cilvēks neko nav spējigs darīt, lai sevi pasargātu.
Ja skatiens spētu pārvērst pelnos... Lūk, šis to varēja. Nekādu šaubu! Nekādu spriedelējumu par māņticības paliekām moderna cilvēka apziņā.
Stāvot necilā vīriņa priekšā, Staro kratīja te drebuļi, te karstuma viļņi. No viņa plūda pakļaujošs spēks, kas lika Staro augumam trīcēt, rauties
čokurā. Tik varens. Neticami spēcīgs gars un saprāts. Tas spēja ne vien sakopot neticamu informācijas daudzumu, bet ari to efektīvi pārvaldīt.
Neaptveramu spēku nervu centrs. Kvintesence. Necilvēcīgi nežēlīgs, kas savu mērķu sasniegšanai nežēlos nevienu. Žēlsirdība tam ir sveša lieta. Tievās, plānās lūpas nezin kādēļ piešķīra sejai ļaunuma izteiksmi.
Vīreli aizvien pavadīja nenosakāma vecuma un dzimuma persona. Izžuvusi kā pergamenta lelle. Viņa acīs trūka jebkādas izteiksmes. Un tas biedēja visvairāk. Pat paralizēja. Uzlūkojot viņu, neviļus radās viena vienīga vēlēšanās — būt cik vien tālu iespējams. Kaut vai otrā pasaules malā, kaut vai Antarktīdas ledājos.
Staro juta, kā sarūk, saraujas šo radību uzlūkojot.
Šmakstinādams lūpas, vīrelis pārvilka turpu šurpu mēles galu zem apakšlūpas. Tā vilnītī pārskrēja pirms viņš ierunājās griezīgā balsī:
— Es domāju, vai tevi nepārvērst blaktī? Niecība! — Pēdējo būtne vārdu izmeta sevišķi nicinoši.
Nemiers kā satrūkusies pūce, kas izmisīgi plivinot spārnus mēģina pacelties, centās izrauties no saspringuma saspiestajām krūtīm. “Savaldību, izturību, vēsu prātu! Vairāk neko nevajag! Ko gan vajag? Tikai mieru! Mieru. Mēģini savaldīties! Kas, mazs puika esi, ka nespēj apspiest bailes? Tu esi vīrs! Saturies tad kā vīrs, ne izbailēs, šausmās nebalsi vāvuļojošs, mātes brunčos ieķēries bērnelis.”
Staro centās sevi iegrožot, neļaut izlauzties izmisuma melnajai straumei. Bailes kā melns paisuma vilnis uzbangoja, aizskalojot jau tā nedrošos apziņas krastus. Prāts bija gluži kā nokaitēts. Bailes, ka tas izsvilinās plānās galvaskausa sieniņas, bija bezmaz taustāmi reālas.
Bezgalīgs tukšums bez gaismas, bez skaņas, bez siltuma, bez aukstuma, nav nekā dzīva, tikai samtains saltums, kurā viss ir miris, apstājies nekurienē. Un nav nekādas cerības no tā izkļūt.
Un tad viņš sajutās tā, it kā būtu pievienots augstsprieguma līnijai, hidroelektrostaciju kaskādei, vispasaules tīklam, saulei, visumam. Neaprakstāmas sajūtas piepildīja ar varenību. Tās pārstāja viņu dedzināt.
— Saprati, ko tu vari iegūt? Tu būsi Saules dievs.
“Spēku nevar atņemt ar spēku. To var nodot vien no laba prāta!” Staro saņēmies nikni nodomāja.
— Es redzu, ka tās muļķības esi labi ieņēmis galvā. Un kā gan tu skatīsies uz inkvizīcijas labākajiem argumentiem, disputiem ar ķeceriem?
— Saplosīsi manu miesu, bet nepaņemsi manu garu!
— Jā! Šķiet, šoreiz viņš no jauna ir ņēmis virsroku! — iečerkstējās pergamenta lellei līdzīgā būtne. — Ar visstiprākajām saitēm piesaista labprātīgi, pie pilnas saprašanas dots zvērests. !l sevišķi, ja zina, kādas sekas tam seko. Un zvēresta došanai jābūt pilnīgi labprātīgai.
— Tāds no laba prāta nelauzīs, un vēl vairāk: visiem spēkiem turēsies pie tā! — vīrelis vājprātīgās dusmās ieaurojās. Vēnas uz deniņiem piepampa. Purpursarkano seju pārklāja balti pleķi. Sviedru pilītes norasoja pieri. Viņu kratīja dusmas. Lūpas sašķobījās, dūres savilkās.
Staro izkalta mute, galva un augums nosvīda. Tās bija kas vairāk par parastām šausmām.
— Tu tagad dosies garā, garā ceļojumā!
Viņa vārdi iedarbojās kā negaidīts elektrības trieciens. Šķita, ka viņš ir iekļuvis milzīgās skrūvspīlēs. Ne pakustēties, ne paelpot. Visa pasaule saruka melnā punktiņā. Baiss nekas sakļāvās apkārt, ietina tādā kā miglainā tumsā un sākās kritiens uz nekurieni. Mute negribēja pavērties. Šausmu pilnais kliedziens palika vien stingstošajā apziņā.
Ar vairākiem ledusaukstiem ūdens spaiņiem atdabūts pie sajēgas, viņš atpazina savu drūmo kameru.
Apsargs ar pirkstu sāpīgi iebakstīja saules pinumā.
“Maita! Zina, kur bakstīt!” Staro, sāpēs uz pusēm pārliecies, ļauni nodomāja.
— Kustini ātrāk stumbeņus! — Apsargs uzbrēcis paskubināja.
Staro sajutās bezgalīgi vecs un nevarīgs. Sakodis zobus aprāja sevi:
“Tev vēl nav simts! Tā kā nepuksti, ka esi vecs.”
Pazemē viņš bija pilnīgi nekaitīgs radījums neraugoties uz vēl
stiprajiem zobiem, taču dzīve reizēm met dīvainus kūleņus. Atvests uz tumšu nišu, Staro nostājās un gaidīja, kas nu būs. Lai cik nepatīkama būtu pazeme, te visa apkārtne šķita piesūkusies ļaunumu. Pat no betona porām spiedās bezkrāsains ļaunuma ekstrakts.
— Tad tāda niecība atrauj no svarīgiem darbiem?
Šī balss skanēja kā lokana tērauda plāksne, kad to kustina — aša, bezkaislīgi auksta un cieta. Nekādu iekšēju emociju — inerts materiāls. Baisā balss izraisīja viņā neapturamas trīsas. Sirds uz mirkli sastinga šausmās. Pretīgas baiļu skudriņas pārskrēja ķermenim, kas bija pārvērties vatē.
Likās, ka telpā viss acumirklī nosarmoja. Staro gandrīz vai sajuta, kā skatiens skrāpē pakausi.
Viņš juta, kā šausmu šautras urbjas aizvien dziļāk mugurā. Staro lēnām pagrieza galvu.
Ledains aukstums uzdvesmoja pēc viena vienīga acu skatiena. Tā tumšajās dzīlēs darbojās magnēti, kas vienlaicīgi iesūca upura enerģiju un transformētā veidā izverda, lai to pakļautu. Fenomenāli varens, caururbjošs pelēko acu skatiens kā piekalts stindzināja viņa skatienu. Tajā jautās milzīgs intelekts, kas neticami pārsniedza viņējo. Iespējams, ka viņa priekšā atradās cilvēks ar vislielāko vienā cilvēkā apvienoto zināšanu daudzumu visā cilvēces vēsturē.
No galvas līdz kājām ietinies ogļu melnā apmetnī. Pavērtajā spraugā pazemes iedzīvotāju mironīgais bālums. Acu melnums kniepadatas smailes lielumā. Ass zods kā ķīlis. Nosmailinātas ausis. Plānās lūpas ieskāva vardes muti. Bezmaz izģindušais kakls vingri turēja grotesko ģīmi. Garie pirksti atgādināja zirnekļus. īsas, greizas kājas. No viņa uzvēdīja svaigi rakta kapa smārds.