Staro gandrīz vai fiziski sajuta, kā no šīs būtnes plūst indīgs ļaunuma mākonis, stindzinoši versmojošs mutulis, varena melnā enerģija. Tik nelabs skatiens var būt tikai čūskai, kas tūlīt apvīsies ap kaklu un savilks tēraudcietu žņaugu.
Staro nācās sakopot visus spēkus, lai izturētu stindzinošo skatienu, kas, varenas enerģijas pārpilns, spieda un lieca viņa garu.
Necaurredzamas tumsas apvītās acis stingi raudzījās kaut kur nekurienē, tad bīstami saldā balstiņā apjautājās par veselību. Viņa balsī bija tikpat daudz siltuma kā ziemas spelgonī zvaigžņu gaismā. Kā iesaldēta odze, kas jebkurā brīdī var izspļaut nāvējošu indes strūklu. Kad Staro izlikās nemanām jautātāju, saltā, glumā dēle nošņācās:
— Nergals tevi parāvis!
Turklāt bezkrāsainās lūpas nepakustējās pat par milimetru. Viņa vārdos jautās arhaisms. T ikai šaurā senās Divupes pētnieku vidū zināmais Pazemes un ēnu pavēlnieka vārds, kas jau piectūkstoš gadus bija grimis aizmirstībā, tika pieminēs šajā pazemē.
To atminējies Staro acumirklī sasaistīja ar šejieniešu prātam neaptveramajām spējām — Haldejiešu burvju pazemes midzenis!
Staro juta skaustam pārslīdam drudžainu vēsuma vilni.
Melnais burvis savaldījies ierunājās, birdinot saldus vārdus no savas čūskas mēles:
— Nevarēju iedomāties, ka tevī slēpjas tik daudz lietderīgi neizmantotas enerģijas... Lai kā dzīvē veicas vai neveicas, dzīvot ir labāk, jo tev vismaz ir paklausīgs ķermenis. Tu taču negribi ciest mokas kā bezmie-sīgs gars? Ne veldzēt slāpes, ne paēst, ne apskaut mīļoto. Un redzēt, kā tavu mantu izvazā gara niecības, visādi pasaules draņķi. Cilvēkus var dalīt divās grupās. Vieni, kas izmanto visas dzīves izdevības, un visi pārējie. Ar kaisli pilnvērtīgi izbaudīt dzīvi. Neizšķiežot laiku un spēkus verga darbā. Baudi, nomokot sevi tajā īsajā laika posmā, kas ir iespiests starp dzimšanu un nāvi. Dzīve ir ciešanas.
Staro sakopoja spēkus ar nicinošu skatienu paust nē.
Melnā burvja acīs pazibēja neslēptas dusmas.
— No tā var izsecināt, ka cilvēka stulbumam nav robežu.
Melnā vīra acīs parādījās necilvēcīga cietsirdība, bezsirdība, pārļau-nums, nāves saltums, pilnīga vienaldzība pret citu ciešanām. Tas viss
piemita šim cilvēka izdzimumam. Šis īpašības bija neapzinātas. Tā bija viņa būtība.
— Jā! Tavas smadzenes pārvērtīsies želejā. Pirms tam tu pilnībā izju-tisi sava ķermeņa sabrukumu.
Augums notirpa no aizkapa balsi teiktajiem vārdiem. No tiem strāvoja nāvīgs tiešums. Staro sacirtās zobi, bet viņš valdījās.
Tad sekoja trieciens. Staro bezmaz sajuta kā viss ap viņu satumst. Sirds uz mirkli apstājās un tad sāka sisties straujā ritmā kā būri iesprostots putniņš.
— Nākamreiz varu neatlaist tvērienu.
Elpa aizrāvās, šermuļi notirpināja muguru. Vienlaikus Staro uzvirda dusmu vulkāns, spīts. Viņš nav gļēvulis, kam iekšā nekā nav. Piepeši viss palika tik derdzīgi, ka elpa rāvās ciet.
Melnā burvja acis satumsa. No tām uzvēdīja stindzinošs aukstums. Staro pelnu pelēkās lūpas nespēja noturēt vaidu. Smadzenes pārpludināja tumsa. Krūtīs sabrieda kamols. Tas ar asām malām sāpīgi plēsa tās vai pušu.
Kad Staro atjēdzās savā kamerā un sāpes pierima, viņš no jauna apsvēra iespēju darīt galu šis zemes nepanesamajām mokām. Vēlreiz izsaukt uz sevi artilērijas viesuļugunij pielīdzināmās mokas Staro ļoti, pat ļoti nevēlējās.
Kāpēc viņš neļaujas samtainajam nāves tvērienam? Dievs vien zina!
Novilcinot laiku viņš gūst mazu, bet ārkārtīgi būtisku uzvaru. Līdz ar to viņš neļaus sasniegt to, pēc kā gan tie tik ļoti kāroja.
Pat ar vienu melno zirdziņu var pieteikt pārliecinošu matu. Šahistu slengā tas saucas: ahajiešu gājiens Trojas mūros.
Tikai efektīvi ietekmējot iekšējo situāciju organizācijā, vari rēķināties, ka tā ari efektīvi saliedēsies pret ārējiem spēkiem. Viena niecīga pelīte var iedzīt histērijā veselu baru varenu ziloņu. Viena niecīga pelīte, un monolītais fundaments sāk nodevīgi plaisāt. Iekšējās vadības sviras sāk sprūst. Pa stūriem sāk veidoties pastāvību alkstošas grupiņas. Gar
sienām sāk neskaidri izgaismoties Kaulainās aprises. Tas šim odžu perēklim draud ar lielām jukām.
Neredzams sargeņģelis bija vadījis viņu caur visiem dzīves ceļa krasajiem pagriezieniem un lavīnbīstamajām nogāzēm.
“Un bez tevis paša neviens cits tev nav padomnieks!” viņš rūgti secināja.
Prātā uzzibsnīja visfantastiskākie varianti, lai kā ugunskura liesmu augšā uzmestas dzirkstis pēc mirkļa pazustu nebūtībā. Tas, kas pirmajā mirklī likās sen gaidītā izeja, sagrīļojās un izgaisa.
Staro būtība pretojās pasīvai nekā nedarīšanai, taču viņa prāts un izdzīvošanas instinkts lika šobrīd vienkārši nogaidīt.
Muļķīgā tieksme dzīvot traucēja sarūgtināt viesmīlīgos apakšzemes apartamentu saimniekus. Kas gan šajā situācijā varēja būt labāks par klusu pašnāvību. Staro zināja, kurā vietā vajag pārgriezt vēnas, lai žigli noasiņotu, taču to pietaupīja pilnīgas bezizejas situācijai. Viņš pārdomāja pie sevis:
“Visu šo laiku aiz vaiga glabātais žiletes pusasmenītis, lai paliek pēdējais arguments. Bet vai tu plānoji mūžīgi dzīvot? Nāve atnāk tā vai tā!”
Šī skaudrā doma iesvēla dīvainu, stingu mieru. Nodzīvot līdz laimīgai vecuma plānprātībai? Vai vecumā uztusnīties uz skaistules un līdz ar sēklu izlaist garu? Kaut kā pārlieku pelēki, ikdienišķi. Neko paliekošu neatstāt? Labāk nāve kaujas laukā, nekā paklausīga bezgribas gļēvuļa eksistence.
Taču labs karavadonis zina, kurā brīdī jāatvelk karaspēks. Tad zaudēta kauja, taču nav zaudēts karš. Vēl pastāv cerība atkauties. Vīrišķība ir drosme palūkoties briesmām acīs un pieņemt vispareizāko lēmumu. Ne vienmēr akla skriešana nāvē ir tas labākais.
Laika īsināšanas nolūkā viņš vingrinājās ar gribaspēku regulēt sirdsdarbību līdz juta, ka tā sit aizvien mierīgāk un mierīgāk.
Te, pazemē, ēdiens bija sājš, bezgaršīgs. Tātad tiešām kā tautas ticējumos ir teikts: “Sāls šķipsna var atvairīt vai vismaz vājināt uzbrukumu.
Sāls aizdzen ļaunos garus. Tiem aplam netīk sāls. Tas sasaista viņu spēkus, turpretī labie gari labprāt pieņem tādu velti.” Lai ieslodzījumā īsinātu laiku un reizē nesajuktu prātā, Staro atminējās, ka iepriekšējā dzīvē viņam bija arī ļoti patīkami brīži. Kad kāda garmēļa palaistās mutes dēļ kruķi ap viņu sāka mest lokus, viņš izmantoja sadarbības partnera piedāvāto pasaules apceļošanas tūri. Tajā pašā dienā ar automašīnu aizšāva uz Tallinu, ar prāmi uz Helsinkiem un no turienes ar Finnair uz Indijas okeāna ieskautajām Šeišeļu salām. Atkal svelmīgā dienvidu saule dedzināja neapsegto galvu. Šoreiz tieši virs galvas. Un nevajadzēja baidīties no lodēm. Pāris vīru kompānija ar kuteri tika nogādāta tūrisma industrijas pārveidotajā salā.
Starp skaistajiem korāļiem zaigoja milzum daudz dažādu zivju, zivtiņu un jūras radību. Dzīvojamie namiņi ar pītām sienām un niedru jumtiem uz pāļiem tirkīzzilajā lagūnā. Tādi paši krastā slēpās koku ēnā. Katru ieskāva dzīvžogs, radot svešām acīm nepieejamu privāto telpu. Iekšienē audekla sienas. Marmora galdiņš.
Patīkami vēsas flīžu grīdas un pilns komforts, ieskaitot kondicionieri. Virtuvīte ar ledusskapi. Dzērieni, uzkodas, augļi, sulas. Kafija, tēja, saldumi. Akvārijs ar filozofiskā apcerē ieslīgušu astoņkāji. Saprātīgās acis melanholiski sekoja divkājaino gaitām. Nebrīves stikla sienas sniedza drošību, komfortu, regulāru barošanu un niecīgu iespēja nokļūt jūras plēsoņas vai kāda divkājainā rīklē. Pēc dzīvniekmīļu dāsnas kompensācijas astoņkājis divreiz svinīgi atlaists uzreiz nekavējās atgriezties pie kutera piestātnes un labprātīgi devās uzrauga rokās. Tas pierādīja, ka ne tikai cilvēki izvēlās dzīvi zelta krātiņos.