Vannas istabas griesti un sienas vienos spoguļos, ar krāšņiem zeltītiem rotājumiem. Trīs dažādi baseini ar siltu, karstu un aukstu ūdeni. Burbuļvanna, nosvīdušas šampanieša pudeles sudraba spainīti ar ledu, augļu groziņi.
— Kaut vai mūžu te dzīvo! — Staro sajūsmināts izmeta. Pastāvīgais darbības partneris Modris gurdi nolaistiem plakstiņiem atbildēja:
— Ar lielu naudu arī Nāvei var likt pagaidīt. Tikmēr lai noņemas ar ekonomiskās klases dzīves pasažieriem.
Bezmaz tēvišķi Modris paplikšķināja pa tumsnējās sievietes sēžamvietu. No Meksikas tieši viņam par prieku atlidojusī skaistule piecēlās un, veltījusi valdzinošu acu skatienu, devās guļamistabas virzienā.
Modris un Staro klusēdami pavadīja līganā gaitā peldošo eksotisko skaistuli. Staro ar labo roku alkatīgi satvēra nedaudz norasojošo glāzi ar dzintarkrāsas šķidrumu, kurā tik vilinoši dejoja burbulīši un vienā rāvienā izrāva, pēc tam, uzlicis uz galda viskija glāzi un izstaipījies, noteica:
— Zini! Es domāju, ka nedrīkst Pērlei likt mani gaidīt! Gan jau vēl tiksimies!
— Ej! F.j! Tas būtu noziegums pret cilvēci likt tādai meitenei mocīties vienatnē!
Akurāti nogriezis kivi augšdaļu, Staro sāka urķēties ar karoti. Viņš izbaudīja dzīvi. Neviļus viņā uzjundīja Afganistānas kara atmiņas — li-pigi, glumi sviedri izžūst, atstājot sāls plēksnites. Dzīvinošu ēnu sniedzoši koki ir tāls un neaizsniedzams sapnis. Te vienmuļš, tirkīzzils okeāna klaids, kas uz dienas beigām sāka zaudēt spozmi, tur kalna virsotnes tieši otrādi — vakarā kļuva sārtas. Bez mitas varēja uzlūkot un tīksmināties par dabas vareno skaistumu.
Modris pilnbrieda gados arī dzimumdziņas virsotnē jutās seksuāli sparīgāks nekā jebkad agrāk un neliedza sev normāla vīrieša dzīvesprie-ciņus un iespējām atbilstošu dzīvesveidu. Ērmīgs? Toties par spīti ērmī-gumam Modris varēja dzīvot atbilstoši savām vēlmēm un fantāzijām.
Modra dzīves kredo bija vienkāršs un reizē ideāls: jādzīvo tā, lai kuņģītis smaidītu. Normāls kukainis. Par prieku cilvēces labākās daļas jautrākai pusei, jestrulim bikšu priekša vienmēr stāv vaļā. Vareno roku muskuļi tā izspīlēja krekla piedurknes, ka šķita teju, teju pārplīsīs.
Tūkstoškvadrātmetru villa un kalpotāju namiņi. Pilnas slodzes piloti mainījās ik pēc nedēļas, lai vismaz divi helihopteri vienlaikus varētu
pacelties gaisā. Un neviens nezinātu, ar kuru viņš lido. Piecdesmit uz piecdesmit. Divreiz lielāka iespēja izdzīvot.
Par drošību uz zemes viņš gādāja personīgi. Divi apsargu pāri, kas viens otru nomainīja ik pēc divām stundām. Šis kvartets pārzināja videokameras un signalizācijas. Ārējās patruļas rūpējās par nevēlamu personu neesamību šajā īpašumā. Un vēl ugunsdzēsēju komanda. Uzlūkojot pēdējos, pat visnaivākajam bija saprotams, ka tas ir tikai tāds formāls, pat tēlains jēdziens, jo šie kaujas monstri varēja neapstājoties iziet cauri titāna sienai.
Staro šobrīd pat nedaudz apskauda draugu. Taču viņš lieliski zināja, ka Modris pret ikvienu draugu, paziņu vai sadarbības partneri attiecas kā pret instrumentu — izmanto, un vairs neesi vajadzīgs. Ja salauž, tad tas pats. Viņa uztverē visi ir vien instrumenti. Necilvēks, kurš kā kārtīgs meistars seko, lai visas sistēmas darbotos nevainojami.
Smalka debesu dāvana ļāva viņam acumirklī novērtēt cilvēkus un nekad nekļūdīties. Uzreiz varēja smalki sašķirot labās un sliktās kategorijās.
Bez tam galva kā superdators apstrādāja informāciju sadalot to pa sektoriem, plauktiem, plauktiņiem, grāmatām, lapām, rindkopām. Informācijas plūsma nerimās pat naktī. Viņš nekad nerauca degunu. Nenoniecināja kādu. Visi ietilpa divās kategorijās — klienti un potenciālie klienti. Pat ģimenes locekļi viņam bija klienti. Savā ziņā pareizi.
Staro reiz bija aculiecinieks, kā viņa pils apartamentos goda vietā sēdēja reti smirdīgs klaidonis.
Kā gādīgs namatēvs Modris centās palīdzēt izvēlēties mājas bāriņā sarūpētos kolekcijas vīnus un konjakus. Nodzertais mūlis to visu rāva iekšā ar starplaikos neslēptu nepacietību uzklausot lekciju par katra dzēriena izcelsmi, ražotāju. Nodzerts prāvs, uzurbis sarkans deguns izcēlās sejā kā signālbāka tumšā naktī.
No sudraba etvijas izņēma cigāru, ar ļoti dārgām knaiblītēm uzmanīgi nogrieza tam galu un aizsmēķēja.
— Smalks cigārs ir labs stresa noņēmējs. To kūpinot, var izbaudīt eleganto smaržu, nodoties mierīgām pārdomām.
Bomzis, sagrābis cigāru, alkaini ievilka dūmu. Laikam sanāca pārlieku stiprs, jo, saliecies trejdeviņos līkumos, kādu brīdi kāsēja līdz atguvās.
Un rezultātā Modris uzzināja to, ko pat klaidoņa tēvs, māmiņa dzīvi būdami neuzzinātu.
Svarīgākajām lietām noderēja mājas pagrabstāvā īpaši izbūvētā sarunu telpa. Aprīkota ar slāpētājiem, uz atsperēm. Biezs vara siets slāpēja jebkuru starojumu, pagrabā un pašā sarunu telpā. Vārdu izraisītās gaisa vibrācijas novērsa ar divu nesinhronu gaisa sūkņu palīdzību. Pie tam sarunu kabīne nedaudz vibrēja uz gumijas paliktņiem.
Viņa Baltezera pils bija ko vērta.
Staro jutās kā dārgā muzejā iekļuvis. Un tur viņš saprata, ka ir tik patīkami būt starp lielās naudas smaržas skartajiem. Modris, tiešām būdams estēts, neskopojās naudu ieguldīt viņam tīkamos mākslas priekšmetos. Viņa intuīcija nošķirt pakaļdarinājumus no patiesi antikvāras vērtības, kopā ar, šķiet, bezgalīgi dziļām, un pat aiz profesionāla novērtētāja apvāršņa tālu esošām zināšanām, palīdzēja antikvāra biznesā.
Mazā Luvra jebšu Baltijas Luvra bija gaumīgi izvietojusies vairākus tūkstošus kvadrātmetru plašajā villā. Jāšaubās, vai kur citur piecsimt kilometru rādiusā bija kas līdzīgs izsmalcinātu mākslas vērtību kolekcijas ziņā. Protams, izņemot Ermitāžu.
Atminējies šo vienkopus savākto cilvēces skaistāko vērtību radīto patīkamo auru, Staro spēja vien caur sakostajiem zobiem izgrūst:
— Ak, kā es gribētu nokļūt ārā! Vēlreiz izbaudīt to skaistumu!
Tūkstošiem ledus šautriņu izšāvās cauri augumam, atstājot sirdī melnu aukstumu. Tam sekoja tumsa. Staro apstulbis centās izprast notikušo. Vai tad tāda ir nāve?
Atvēris acis, kuru priekša lēkāja sarkanīga migliņa, viņš palēnām atguva redzi. Augumu kratīja drebuļi, kas nedaudz pierima.
— Dzīvs! Kas tas bija?
Kamēr centās saprast, kas gan noticis, bezmaz viņa degungalā parādījās tuvieša pilnmēnesim līdzīgā seja.
— Uz kurieni tu, mīlīti, sataisījies? Kas, mums slikti numuriņi? Būsim īpaši mīļi un vēl kādu laiciņu paturēsim savā maizē. Tikai veiksim pretpasākumus, lai dārgais viesis vēlreiz pēc angļu paražas neaizietu. Kas, pārgriezt tev Ahhileja cīpslu? — pazeminot balsi, viņš piešķīra īpašu garšu šim jautājumam. Svina salts skatiens velti urbās Staro sejā.
Staro neklausījās. Viņš juta kā skausts mēģina šausmās uzcelties.
Viņš atjēdzās no stinguma saprotot, ka ir teleportējies dzelzs durvju otrā pusē.
Tas bija milzīgs izrāviens un lēciens pat magu sabiedrībai. Reti kurš to spēja. Lai arī Staro bija teleportējies neapzināti, ar to viņš sevi pacēla sevišķi augstā pozīcijā. Viņā nepārprotami modās varenas spējas. Tāpēc viņu nekavējoties iekala īpaši kaltās važas, ar dažādu izmēru materiālu un formu posmiem, kas, šķietami haotiski savažoti, traucēja koncentrēt enerģiju. Varēja vien vingrināties sasprindzinot un atbrīvojot muskuļus.