Žvadzinot jaunās rotaslietas, Staro pārdomāja notikušo. Viņam nebija ko zaudēt. Tagad pazemē viņš bija taisnā ceļā uz nekurieni. Varbūt kaut kādas eksistenci pastiepjošas pieturiņas, sānu līkumiņi, taču virziens viņam saprotams — sauli viņam neredzēt kā savu pamatīgā ķezā iekļuvušo pakaļu.
^Pat visbezcerīgākajā situācijā ir jābūt izejai. Pat no visdrošākā cietuma kāds ir izbēdzis. Un kāpēc lai tas nebūtu es?”
Visneiespējamākie risinājumi sabruka pīšļos vien atminoties kameras smagās durvis. Velns zina, cik ilgu laiku viņš ir te iemūrēts dzīvs.
— Tā! — Karstuma vilnis cauršalca augumu. Šo vārdu viņš nedrīkst pat pieminēt. Vēl no tiesas piesauks.
Staro bija lemts te, pazemes dziļumos, uz paša ādas noskaidrot, ka tumsas spēki nemaz nav vienoti. Tāpat kā jebkura cilvēku grupa, arī tie apvienojās, šķēlās un cīnījās savā starpā. Cīņa notika par varu, vai, visticamāk, par izdzīvošanu.
Kameras grīda un sienas notrīcēja. Manāmi novibrēja. Netāla sprādziena duna Staro neiepriecināja. Pēc neilga brīža zeme sakustējās, izslīdēja no kājām un sākās velna riņķa dancis. Apkārt bira betona gabali, atrāvies armatūras gals pāršķēla Staro plecu. Spēji sāņus aizslīdējusī roku važa bezmaz pārlauza apakšdelmu.
— Kaut kas jauns! — Staro pārsteigts pie sevis iesaucās.
Iekšējā ventilācija bez izejas, ar lokālo rekuperācijas sistēmu neļāva saklausīt, kas notika tur, „ārpusē”.
Ar sirdi Staro saprata, ka notiks kaut kas neizmērojams. Apmēram tā justos strupaste Žalgiris tūkstošgades kaujas lauka mutulī. Saprot, ka notiek kaut kas grandiozs, bet nesaprot kas. Un galvenais, kādas sekas būs viņam.
Pagāja vairākas minūtes un viscaur asiņains Vienrocis atvēra kameras durvis.
Acis svilinošs gaismas kūlis izgaismoja visu celli. Tūkstoš baltu sauļu sprādziens sāpīgi iedzēla acīs un pa nerviem ietriecās smadzenēs, bezmaz tās izdedzinot. Asaras ritēja. Apžilbināts, ar rokām aizsedzis cieši samiegtās acis, Staro centās atgūt redzi.
— Kas par nesaprotamu putnu?! — Sekoja nešpetns lamu jūklis. — Kas tu esi? Ko tu te dari? Kāpēc pieķēdēts? — cietā, valdonīgā balsī izteiktie jautājumi bira bez apstājas.
— Nezinu! Es neko neatminos. Kas jūs esat?
Tie par nožēlu nebija Federālā drošības dienesta, vai kādas citas spēka struktūras specvienības cīnītāji. Nolamājies izvaicātājs vairāk pats sev teica:
— Labi. Nāksies tikt ar tevi galā ārā! — Ar atslēgu atslēdzis roku un kāju važas, šķiet, būdams grupas galvenais, nokomandēja: — Tinam ies!
Aiz padusēm sagrābts, Staro tika aizrauts uz leju. Vai tiešām uz pekli? Viņš manīja, ka Vienroča sarga dvēsele ir pametusi ķermeni. Tāpat kā daudzu citu, kuru vēl siltās atliekas Staro, bez apstājas vilkts, sajuta paslīdam zem kājām. Viens no tiem vēl trīsēja pēdējos agonijas mirkļos.
Pulvera kodīgā smaka, biezos slāņos sastājusies koridoros, cirta nāsīs. Asiņu un saplosītas miesas smaka šķebināja dūšu. Vēderā sakāpa nelabuma kamols. Tūkstošiem domu fragmentu šaudījās viņam galvā:
“Kā tas var būt, ka tik visvarens ļaunums ir ticis pakļauts rupja fiziska spēka uzbrukumam? Kas tic tādi ir, kuri uzdrošinājās iebrukt visvarenā ļaunuma citadelē? Avantūristi? Vai tomēr kādas valdības speciālā uzdevumu vienība? Citu magu trieciengrupa?”
To, ka viņi nav gaismas cīnītāji, Staro saprata bez kādas priekšā teikšanas.
Šķietami neieņemamā pazemes cietokšņa iemītnieki bija pārliecināti par tā neieņemamību, tāpēc visu aizsardzību koncentrēja uz ejām, kas veda uz augšu. Tā bija normāla cilvēka loģika. Jādomā, ka no pazemes viņi gaidīja tikai ezotērisku palīdzību, bet sagaidīja iebrucējus.
Staro sagūstītāji koridoros sastapa vēl pāris savas vienības grupas. To gūstekņi bija no galvas līdz kājām ietīti sarkanās lentēs kā tādi kokoni. Tieši tikpat pilnīgi bezpalīdzīgi bija zirnekļu ietīkloti kukaiņi.
Nogādāts iegarenā telpā, kas izskatījās pēc pazemes bunkura apspriežu telpas, Staro miglaini redzēja, kā vismaz piecus gūstekņus iepako sava aroda profesionāļi. Vispirms divi cieši turēja, trešais ar varu caur piltuvi salēja iekšā divu litru plastikāta pudeli ar smagnēju, nelabi smakojošu šķidrumu. Tikmēr ceturtais uz gūstekņa pieres ar spēku uzmauca platu, pelēka metāla stīpu. Cits pāris aizlīmēja acu plakstus ar līmlenti un pa virsu uzlika smagnēja stikla saulesbrilles. Sevišķi brangs tēvainis tikmēr ar līmlenti aizlīmēja muti un degunu un cieši aptina. Apstrādājamo ausis bez žēlastības tika aizlietas ar karstu vasku. Pēc tam uz tām tika uzliktas pamatīgas audio austiņas. Tās, savukārt, bija pievienotas uz visskaļāko ieslēgtam MP4. Pēc mūzikas fragmenta Staro atpazina Front 242. Gaisu saspiestajām plaušām padeva pa kaklā ievadītu caurulīti, kas beidzās pie skābekļa baloniņa. Tikai tagad viņš ievēroja, ka sarkanās lentas pārklāja zeltainiem hieroglifiem līdzīgas zīmes.
Staro nodomāja, ka apmēram tādai būtu jābūt lauku hospitāļa
darbībai masu postažas skartā vietā. Viņš juta, ka viņa liktenis karājas pavisam trausla mata galā un, spriežot pēc pa ceļam sajustā un saostītā, nekas labs nav paredzams.
Staro zināja, ka ar vīriem, vēl neatdzisušiem no cīņas karstuma, labāk nestrīdēties. Viņi visu uztver neadekvāti un saasināti. Kāds karstgalvis var ļauties mirkļa prāta aptumsumam un tad viņš velti būs te cietis.
Tas, cik uzmanīgi un perfekti iepakoja katru gūstekni, liecināja par to, ka gūstītāji lieliski saprata, ar ko viņiem ir darīšana. Staro bezmaz juta līdzi gūstekņiem. Pilnīgi bezpalīdzīgi, dezorientēti un noteikti ar medikamentiem apdullināti, viņi nespēja koncentrēt domas, saukt pēc palīdzības. Tādi bija droši transportējami kaut vai uz elli.
Kolīdz kārtējo no galvas līdz kājām iepakoto pieņēma kvalitātes kontroles vecākais, tā trīs vīru vienība kokonam uzvilka un nostiprināja speciālu transportēšanas guļammaisu ar rokturiem, lencēm. Pēc tam saskaņoti aiznesa, izvairoties no stūriem vai kā cita transportējamā objekta apdraudoša.
Telpas galā divi sapieri līkņāja ap iespaidīga izmēra sudrabainu spoguli. Kamēr trīs vīri tēmēja spogulī, gatavi jebkurā mirklī atklāt uguni, viņi steigšus mīnēja melnām gaisinām ietītu masīvu rāmi ar spirālveida vijumu.
“Vārti?” garām slīdoša doma aizķēra Staro, bet nebija vairāk laika to izpētīt.
Telpā palika pēdējais iepakojamais un ar viņu strādājošā iepakotāju brigāde. Staro atbrīvotājs un reizē sagūstītājs, noprasīja:
— Ko ar viņu?
— Kas tas tāds? — pārsteigts pēc pēdējā upura pārbaudes piecēlās kāds stāvs.
Indiānis! Staro no tiesas izbrīnījās. Visā šajā trakumā vēl sastapt aizokeāna rases pārstāvi. Tas bija neiedomājami.
Teju pundura augumā. Sejā klaji paudās Dienvidamerikas aziātiskie vaibsti. Aplūkojis Staro, indiānis vienaldzīgi noteica:
— Par viņu mums nekas nebija teikts!
— Viņš bija sevišķi izolētā kamerā! Viņu aizsargāja niknāk par visu kompleksu kopā. Tas noteikti ir kaut kāds ārkārtīgi svarīgs putns! Pieķēdēts ar kaltā metāla roku un kāju važām! — sparīgi bērdams teikumus, paskaidroja Staro atbrīvotājs un sagūstītājs vienā personā.
— Saki, kalta metāla? — izbrīnīts pārprasīja kvalitātes kontroles vecākais un, piegājis klāt, aplūkoja neplānoto gūstekni. Caur maskas izgriezumu Staro ieraudzīja pētošu acu pāri. Nedabīgi lieli redzokļi šaustīja viņu. Taustīja. Ielīda dvēselē.
“Nēģeris.” Staro nez kādēļ nolēma. Piepeša impulsa vadīts viņš neskanīgi norējās: