— Tikai netiniet kā tos! Es jau tā esmu vietējo melno zirnekļu tiklā sapīts. Tad labāk žmiedziet nost! Nevaru vairs izturēt!
Atradis no gaismas, viņš vēl aizvien pat ar aizvērtām acīm nespēja to izturēt. Nāve šajā bridi Staro likās vieglāka kā nezināmam mērķim neticami rūpīgi sapakotie un neitralizētie.
— Nevaru saprast, kas viņš ir! Arī visi komplekti mums jau izmantoti!
— Skoča ritulis ir palicis. Pat trīs. — Viens no iepakotāju brigādes noziņoja.
— Nē! Tas ir pretēji plānam! Mēs nedrīkstam pat par pussoli atkāpties no noteiktā!
— Un likvidēt arī nevaram. Viņš nav no tiem un ari ne no pakalpiņiem. Un es saku: aizsargāja viņu, nevis kompleksu!
— Šī lieta nav skaidra...
Šajā mirkli sastindzis nēģeris, šķiet, uztvēra slēptas rācijas ziņojumu. Zaudējis interesi par Staro, viņš nokliedzās:
— Visi atkāpjas! Pametam visu! Šo te iznicināt! — Viņš norādīja uz transportēšanai sagatavoto. — Pēdējā minūte! Laiks vairs nestāv uz vietas!
— Ko ar viņu?
— Laižamies! — izkliedzi pavēli, viņš devās prom, tik pār plecu izmeta: — Pats atradi, pats pieņem lēmumu! Viss! Pēdējās sekundes!
Sapieri un iepakotāju brigāde, pametuši visu, palēkdamies traucās uz izeju. Tik viens ar veseri pārsita no konteinerīša izņemtu smagu stikla trauku. Tas izlija pār sapakotā pazemes iemītnieka augumu. Telpu acumirklī piepildīja kodīgas skābes tvans, bet pēc visiem kanoniem transportēšanai iepakotais ķermenis saplaka kā pārdurta riepa. Kodīgā smaka acumirklī pazuda spēcīgās ventilācijas labirintos.
— Uz jums neattiecas evakuācijas pavēle? — nēģeris jau pie durvīm nosaucās un, nesagaidījis atbildi, ienira koridora tumsā.
— Maucība! — Staro šķietamais atbrīvotājs neizlēmībā cīnījās starp divām galējībām — likvidēt tik smagi iegūto trofeju, vai pretēji visām operācijas instrukcijām raut līdzi.
Neizturamā, sīcošā skaņa, kas caurauda visu pazemi un smadzenes, lika nosvērties par labu iznīcināšanai. Pagriezies pret Staro viņš kā palēninātā filmā uzrāva mašīnpistoli krūšu augstumā.
“MP7!” Staro izbrīnīts konstatēja. Šāda manta pašā Krievijas sirdī viņu izbrīnīja vairāk nekā tūlīt sekojošais nāves izkapts šņāpiens.
Taču arī šoreiz izkapts asmenim misējās uzskriet uz akmens. Par laimi, Staro šāvējs bija spiests pārtraukt eksekūcijas izpildi un centās pievērsties jaunajam apmeklētājam. Piepeši telpas vidū materializējās neskaidri izplūdis augums. No tā izlidoja spoža zibens šautra, kas izrāva dūres lieluma caurumu šāvēja krūtīs. Eksekutora biedri atklāja viesuļu-guni. Tieši tajā mirklī negaidītais viesis no nemateriālās formas pārgāja materiālajā un īsu mirkli nebija spējīgs nodrošināt ķermeņa aizsardzību. Lodes caururba, saārdot ķermeni, taču tas vēl paguva iznīcināt savas slepkavas, raidot zibens vai plazmas šautras. Visas šīs jezgas sākumā Staro instinktīvi nometās zemē un pavēlās zem masīvā galda ar pulētu nerūsējošā tērauda plātes virsmu.
Jau otro reizi nepilnas pusstundas laikā veiksmīgi pārdzīvojis uzbrukumu, ar džinkstošām ausīm un apdullis, Staro pieslējās uz elkoņiem.
Kā caur palēninātu filmu uzlūkojot, viņš saskatīja vairākus līķus un nevienu dzīvo.
„Te ir tas variants, par kuru grāfs Monte Kristo nevarēja ne iedomāties! Jātin ļekas prom!”
Šī doma viņam lika rīkoties. Norāvis eksekutora pārpalikām ieroci, viņš izvilka sešas rezerves aptveres. Vācu inženiermākslas paraugs Hek-ler un Koha НК MP7. Mazs, bet nāvīgi efektīvs verķis. It sevišķi parocīgs pilsētas kaujām šeit, pazemē. Jo sevišķi, ja 200 metru attālumā izšauj cauri titāna bruņuvestei. Nokomplektēts ar nakts redzamības iekārtu, zemstobra lukturīti. Ari standarta lāzera tēmēklis palīdzēja tumsā atrast mērķi.
Ar dziļu tīksmi Staro izbaudīja ieroča patīkamo smagumu. “Atkal ierindā!” Galvā pazibēja doma. īpašās prasmes liet svešas asinis nekad nepazūd. Notrulinās, bet ne vairāk.
No asiņu nošķaidītās bruņu cepures Staro norāva lukturīti. Uzvilka galvā un pārliecinājās, ka tas darbojas. Indikators norādīja, ka akumulators ir gluži pilns. Ar siksnām pie pleca piesēja ultravioleto staru lampu. Ieslēdza to un nakts redzamības brilles. Pasaule pārvērtās elektriski zaļos toņos.
„Darbojas!”
Ieraudzījis uz eksekutora labā gurna naža spalu, Staro izvilka to no maksts un aplūkoja. Vērtējoši pamētājis plaukstā, ar patiku konstatēja:
— Labs! Kārtīgs metamais, cērtamais un duramais rīks!
Noņēmis jostu uzlika sev. Nācās nedaudz savilkt, lai pielāgotu savam izmēram. Aiz eksekutora ar pilnībā saārdītiem rumpjiem izklaidus gulēja trīs grupas kaujinieki. Brīdi pasvārstījies, nevarēdams izšķirties vai ņemt otru automātu, vai visas derīgās aptveres, Staro ieraudzīja uz komandiera labās ciskas pistoles rokturi un izvilka to. Walther P-99.
“Tā! Beidzot melnā svītra pārliecinoši pārtop gaišā.” viņš no sirds nopriecājās. Rokturis iegūla plaukstā. Šis bija teicams ierocis. Un, kas ir galvenais viņa situācijā, neticami labi pacieš visus dubļus un smiltis.
Ar to var līst kaut vai pie velna! Un ieroču eļļas smārds viņa situācijā ir vislabākā paradīzes smarža.
— Tsss! Esmu pazemē! — aprāvis sevi, viņš paņēma vēl vienu pistoles rezerves aptveri un visas automātu aptveres. Pat iesāktās. Pārsvarā 40 patronu un arī pāris kompaktāko divdesmitnieku. Pie viena no kaujiniekiem atrada divus plastikāta spridzekļu komplektus. Tie pievienojās munīcijas krājumiem.
— Kas par neražu! Nevienas derīgas jakas! Nāksies uzģērbt vien bikses un zābakus.
Ar katru mirkli viņā pieauga spēki, apņēmība un ticība nākotnei. Elastīgā auduma polsterētās bikses derēja kā uzlietas. Zābakus gan nācās aizņemties no komandiera.
“Viņam tāpat uz debesīm pasaulīgo mantu nepaņemt!” Staro tomēr nedaudz jutās kā nelietīgs marodieris. Taču ja aplaupītās citadeles saimnieki nebūtu atsūtījuši savus pārstāvjus, šī komanda mocītos ložņājot pa bīstamajām pazemes ejām, bet viņš drūzmētos pie šķīstītavas vārtiem vai tur, kur maķenīt siltāks.
Šī doma Staro likās tik ikdienišķa, ka viņš pārmeklēja visas pieejamās kabatas. Pirmās palīdzības komplekts, košļājamās gumijas paciņa, šokolādes batoniņi, mikroblašķīte ar konjaku. Vienreizējās lietošanas salvetes...
“Kas, viņi uz svinīgu augstākās sabiedrības neprecēto dāmu komitejas pieņemšanu ieradās?”
Nevienam no pārmeklētajiem nebija ne pārtikas, ne ūdens rezerves. Pazemē, pa akmeņiem kāpelējot, rokas bez cimdiem žigli vien saplēsīs. Staro piemērīja visu pieveikto pirkstaiņus, līdz atrada vislabākos. Pasvārstījies viņš paņēma otru komplektu. Kā arī virves rituli.
— Tagad no skriešanas vajadzēs atteikties, taču lencējiein sarīkošu tādu otro Grozniju, ka... Karā kā jau karā!
Iezvanījās uz galda stāvošais piecdesmito gadu stila tālrunis. Zvanīja ļoti uzstājīgi. Bez apstājas. Staro ar pūlēm apspieda ēverģēlīgo domu
pacelt un izsmējīgā balsī teikt: — Smoļņijs klausās!
Nebija nekādu šaubu, ka zvans bija adresēts tieši viņam. Kā zināms, virtuālajam zvanam seko materiālie zvanītāji vai vismaz viņu sūtņi. Laiks zust peļu alās!
Eja noteikti ir mīnēta. Siltuma vai masas detektori ar atmīnēšanai nepiemērotu ekipējumu pašlaik ir nepārvarams šķērslis, bet, ja uzstādīti parastie pārsteigumi, tad tos vēl kaut kā varētu pārdzīvot. Labāk mēģināt, nekā piedzīvot vēl vienu gūstu viņa jau tā līdz mielēm pārsātinātajā pazemes dzīves posmā.