Pie ieejas viena no saplosīto kaujinieku galvām stingi lūkojās griestos. No tās Staro norāva vēl vienu lukturīti. Pazemes karā vēl jo vairāk jebkurš gaismas avots noderēs!
Divi no iepakotāju brigādes, neveiksmīgi mēģinot izglābties, bija sajaukuši pagriezienu un ieskrējuši kārtējam teleportācijas meistaram tieši pa šāvienam. Taču arī šāvējam kaut kas bija misējies un kreisā roka saārdīta gruzdēja, izdalot pretīgu piededzinātas gaļas smaku.
Piepeši kļuva ledaini auksts, kaut sviedri izspiedās uz Staro pieres. Šāvējs sakustējās, mēģināja pagriezt galvu. Staro automātiski nospieda mēlīti un ielaida tajā visu aptveri. Ložu sakapātā galva pārvērtās asiņainā kamolā, tā arī neieraudzījusi nācēju.
— Tā! Šitai mehānikai par traku jūtīgs sprūds. Tā es otru Grozniju nesarīkošu! Turpmāk būšu skopāks ar šīm dāvanām.
Neapmierināts ar tik rijīgo šaušanu, Staro apmainīja aptveri, aizvēra ejas durvis un atgriezās galvenajā koridorā. Jebkurā brīdī varēja sagaidīt fantastikas filmu scenārijam atbilstošu trešo teleportācijas epizodi, tāpēc viņš ne uz mirkli neatlaida pirkstu no sprūda. Ejā ieraudzīja pamestu Krievzemes klasiku — AK-47. Pasvārstījies tomēr atmeta ar roku. Tas ir daudz efektīvāks mežā, bet te, pazemē, šķiet, priekšroka dodama zebiekstēm.
Ar asinīm un dubļiem atzīmētais pēdu celiņš veda uz pārtikas bloku. Zem vienas no elektriskajām plītīm izspridzinātajā caurumā melnēja
tik ļoti meklētā eja. Ne mirkli nesvārstoties, viņš noliecās un palūkojās tajā. No ejas plūda derdzīga asiņu un sūdu dvaka. Viens no pazemes iemītniekiem bija izšķērdīgi sevi izsmērējis pa slepenās ejas sienām. Siltās miesas gabali, pamīšus ar pazīstamiem, specifiski sarkanu lentu kankariem.
— Tā! — Staro pārsteigts nosvilpās. Izskatās, ka šis ceļojošais trofej-kauss būs detonējis mēģinot pamest citadeli. Par tādiem pašaizsardzības mehānismiem jebkurš sevi cienošs mags vienmēr padomās, izvēloties uzticamu kalpu pulciņu. Nekas tā nedisciplinē un nepavairo lojalitāti, kā līdz skaidri definētas teritorijas robežām nekaitīgs lādiņš kuņģī.
Saviem krājumiem steigšus pievienojis divas minerālūdens PET pudeles un vairākus šķiņķa un siera šķēlīšu vakuuma iepakojumus, viņš apņēmīgi pameta tik viesmīlīgo saimnieku apakšzemes mītni. Pirms tam ar pavāra virsvārčiem notina zābakus izveidojot primitīvas bahilas. Pastūmis nostāk apbrīnojami tīru un nebojātu zābaku, no kura spīdēja valkātāja kaula gabals, Staro laidās lejā. Ieslēdza nakts redzamības aparātu. Apkārt vien zaļgani izgaismota pazeme. “Varbūt labāk paļauties uz bioloģisko redzi?” Padomājis, Staro izlēma ekstra tehniku pietaupīt asākiem ceļojuma brīžiem.
Trīs metru augstajā tunelī lukturīša kliedētā tumsa sakļāvās pirms un aiz viņa. Kā jau bija sagaidāms, rupjās apdares betonētās sienas sevī slēpa ne vien dēļu nospiedumus, bet arī sapieru rotaļlietiņas. Vairāk intuīcija, kā redze paglāba no tām. Tās palēnināja, taču neapturēja Staro. Divas reizes viņš uzmanīgi pārkāpa desmit centimetru augstumā prasmīgi novilktās stieples. Gadījumā, ja citadeles personāls mēģinās sadzīt viņu rokā un vēlreiz nogādāt brīnišķīgajos ekstra luksa apartamentos, tādi pārsteigumi var iepriecināt jebkuru bēgošās līgavas fanu.
““Rozēm kaisu istabiņu.” Tā bija ziņģe vai tautas dziesma?” Staro, nezaudējot humora izjūtu, centās atminēties.
Viņam bija trāpīgi šaujošs ierocis, modra redze, veiksme un cerība, ka nekas no šī izdzīvošanas komplekta nepievils.
Eja nedaudz līkumoja, cēlās augšā lejā. Pēc apmēram četrdesmit minūšu iešanas, Staro atrada šādās tādus derīgus krājumus.
“DOOM labākajās tradīcijās!” Staro nopriecājies žigli izvērtēja gu vuma lietderīgumu. Papildināja pārtikas krājumus ar pašuzsildošiem konserviem un sausā spirta tabletēm. Apklusinājis alkatību kā pieticības paraugu, suvenīriem līdzi paķēra vien trīs granātas, no pārējām izveidoja vienkāršu mīnu. To nomaskēja ar krājuma veidotāju nez kādiem nolūkiem līdzi atnestu veikalu skatlogu manekenu. Gribot negribot tas bija jānovāc no ceļa.
Aiz krātuves kāds bija atstājis kārtīgas skaņu izolējošas austiņas, ko veiksmīgais atradējs ar pilnām tiesībām uzkāra kaklā. Pazemē, kur katra skaņa atbalsojas, katrs sprādziens draudēja ja ne ar kontūziju, tad bungādiņu plīsumu. No otras puses, ar austiņām varēja iedzīvoties vēl lielākos iekšējos miesas bojājumos. Sprāgstošas lodes ar dobu galu viņš neņēma. Tad bija jāņem lielāka kalibra ierocis.
— Tagad vēl paklausīgu nastu nesēju mūli! Uzticamu Piektdieni un teleportācijas mašīnu, kas mani nogādās pie karsti mīļotās ģimenītes.
Viņš, vēl aizvien būdams pacilātā noskaņojumā, nodomāja. Otrajā nelūgto viesu pamestajā krājumu vietā bezmaz visu iespējamo lietu skaits bija starp izcili bagātīgu un pieticīgu noliktavu. Šķiet, te bija savākti krājumi neparedzētām situācijām: papildus munīcija, ieroči, ķīmiskie aizsargtērpi, gāzmaskas, medicīnas komplekti, nestuves, pārtika, pat guļammaisi un teltis.
Staro uzvilka vieglo bruņuvesti. Kopš kara gadiem atminējās, ka visvienkāršākā bruņuveste aiztur šķembas, rikošetējošas lodes un visu ko citu, kas vien ar paātrinājumu mēģina iekļūt miesā. Viņš pielaikoja polimēra aizsargķiveri ar nakts redzamības iekārtu, ar to varēja justies zirgā. Bezmaz gaismas bruņinieks tumsas valstībā.
Neaizmirsis parūpēties par iespējamajiem viņa talanta izsekotājiem,
Staro uz ātru roku uzstādīja pāris mīnas. Divas viegli neitralizējamas un trešo šķietami tikpat nenopietnu, taču neitralizējot tā — tieši otrādi! — nostrādāja. Un tad, ja šeit sakrautās sprāgstvielas netiks aizvāktas drošā attālumā, par ko viņš stipri šaubījās, te ilgi nevarēs iziet. Satraucies, ka detonācijas gadījumā arī viņu apraks, Staro iespēju robežās centās paātrināt kustību, vienlaicīgi atminoties par iespējamajām lamatām.
Attālināts, dobjš būkšķis liecināja par viņa uzskatu pareizību. Kāda no sākotnējām lamatām bija nostrādājusi. Tagad tikai minūšu jautājums, kad lielā dāvana sagādās nepatīkamu pārsteigumu arī viņam. No straujas gaitas Staro pārgāja uz vieglu riksīti. Tas gan ievērojami palielināja risku nokļūt priekšgājēju atstātajās lamatās.
Par spīti mokošajām slāpēm, viņš ne mirkli nekavējās, lai gājiena laikā veldzētos. Pie sevis atkal un atkal pārdomājot, viņš aizķērās aiz domas, kādā gan valodā sarunājās pseidoatbrīvotāji? Viņš varēja zvērēt, ka vismaz nēģeris runāja angliski. Šņācošās rīkles skaņas raksturīgas dāņiem. Tā, šķiet, runāja viens no iepakotājiem. Tas, kurš izvilka no kameras, runāja krieviski. Par to šaubu nebija. Kas tā par internacionālu kompāniju? Konkurējošie magi? Šķiet, pilnai laimei pietrūkst vēl tik tādas sodības. Jau tā pietiek ar vietējo elles brālību.
Karstuma viļņi dedzināja muguru. Staro soļoja drūmā apņēmībā, ieklausoties un nepārtraukti cenšoties laicīgi atrast kārtējo mīnu. Kas tā bija par eju? Tā jau kilometriem caurauda Maskavas pazemi. Un kā nebija gala, tā nebija. Staro prāts nespēja aptvert milzīgos resursus, kurus iztērēja, lai šo izveidotu. Pēc pieticīgām aplēsēm viņš bija nogājis vismaz sešus, septiņus kilometrus. Lai arī ne savā labākajā fiziskajā formā, tomēr tuneļa teicamā hidroizolācija un ventilācija atviegloja kustību. Staro nelauzīja galvu, kas un kādam nolūkam bija sen sen atpakaļ izbūvējis šo pazemes eju. Pasaulē ir vēl iespaidīgākas pazemes būves par šo. Tajā skaitā vēl aizvien slepenie Trešā reiha apakšzemes līmeņi, kas savienoja grandiozas autonomai dzīvošanai paredzētās pazemes pilsētas, rūpnīcas, cietokšņus. Jebkurai ejai ir jēga, ja tā kaut kur ž.igli izved, bet te bezgalīgs gājiens pretī tumšai nākotnei. Vietām metāla daļas klāja čulgaina, atlupusi krāsa, taču nekur nemanīja pazemē nenovēršamo mitrumu. Un svaigs gaiss pieplūda bez mitas.