Piepeši intuitīvi uzvilcis austiņas, viņš nometās zemē, sarāvās kamolā, un sajuta, kā triecienvilnis izrauj visu gaisu no plaušām un nokaitētais gaiss līdzīgi ātrvilcienam aizrauj viņu pa eju.
Tas ilga tikai kādas sekundes, vai pat mazāk. Tikai kādas daļas. Pēc tam sekoja nemaņa. Pēdējā doma pirms tās: tieši tāpat kā Afganistānā!
Atjēdzās viņš sāpju liesmu plosītā realitātē. Apdauzītās smadzenes šķita pārvērtušās putrā. No deguna un ausīm tecēja asinis. Dobja, dārdoša sāpe pulsēja viņā. Spēks izplūda kā gaiss no pārplēsta balona.
Mokošu sāpju varavīksne uzplaiksnīja, pirms Staro atkal krita nemaņā. Tā tas turpinājās vairākas reizes, līdz viņš piespieda sevi atrast ūdens pudeli, lai remdētu drausmīgās slāpes un papildinātu zaudēto asiņu šķidrumu. Šoreiz viņam nepietika spēka, lai to atvērtu. Kas, jāmirst badā pie pilna galda?
Skatiens šķita neskaidrs un aizmiglojās.Piespiedis kā ledū sasalušo augumu paklausīt, Staro, uz sāna guļot, atbīdīja pistoles drošinātāju un izšāva pa pudeli. Veldzējošā šķidruma peļķīti vajadzēja lakt kā sunim, taču šajā situācija tas bija nieks. Betona sienas izsūca siltumu ne sliktāk par neredzamu enerģētisko vampīru koloniju. Viņu pārņēma nepārtrauktu drebuļu lēkmes. Trīcot un drebot viņš sarāvās kamolā, lai kaut cik saglabātu tik dārgās dzīvības siltuma paliekas. It kā jūras vējš šalktu ausīs. Pat guļot likās, ka viņš šūpojas, galva reiba, nepārejošs nelabums. Izsitās te auksti, te karsti sviedri. Galvā valdīja migla un dumjas saraustītas domas. Uztvere bija palēnināta. Pēc kontūzijas Staro klīstošās acu zīlītes nespēja noturēt skatienu. Kontūzija varēja izraisīt viņā iekšējo asiņošanu. Tas būtu nepārsūdzams spriedums. Un no tā Staro baidījās visvairāk.
Sprādziena rezultātā eja bija aizgruvusi. Tās attīrīšana vajātājus aizkavēs vai liks meklēt citu ceļu.
Spēcīgais akumulators nebija zaudējis ne drusku no sākotnējās spozmes. Tas priecēja. Tāpat kā tas, ka, izņemot vieglu kontūziju, viņš neko no maņām nebija pazaudējis. Nemaņā ārā izkļuvušais urins izpletās ledainā mitrumā ap cirkšņiem. Atminējies par sausā spirta tabletēm, Staro tās atrada un, izbēris kaudzītē, ar pēdējām spēka paliekām aizdedzināja. Ik pa brīdim atvirzoties vai piekļaujoties viņš alkatīgi tvēra siltumu. 7ās palīdzēja savaldīt aukstumu, aizdzīt drebuļus. No pirmās medicīniskās palīdzības komplekta izknibināja morfija šļirci un caur bikšu audeklu izspieda tās saturu kreisajā augšstilbā. Sāpju spazmas norima. Līdz ar asinsrites atjaunošanos, pamodās ēstgriba. Krampjaini Staro norija siekalas un rīkojās.
Divas pašuzsildošās konservu kārbas bija pietiekami, lai kuņģis, sarāvies no badošanās, kādu laiku būtu aizņemts. Saritinājies kamolā viņš aizmiga. Nez pēc cik ilga laika pamodies, viņš izdzirda tālumā troksni. Saausījies nevarēja izlemt, ko darīt, kurp doties. Ar sprādziena vilni viņš bija zaudējis orientēšanās spējas. Lūkojās te uz vienu pusi, te atkal uz otru. Abi tuneļa gali vienādi!
— Ak, es idiots! — apspiedis vēlmi sevi nolamāt, viņš paskatījās uz ejas apakšu. Visi priekšmeti, putekļi lido prom no sprādziena centra. Uzmācīgais troksnis skanēja no eksplozijas puses. Tātad ķērāji nerimstas! Kur mans uzticamais zobens un kaujas zirgs?
Ne viens, ne otrs nebija parādījies tuvumā.
Toties automāts ar bagātīgo aptveru krājumu izskatījās lietošanas kārtībā. Šaut kurš katrs muļķis māk, bet kā gan izdzīvot no pretuguns šajā šaurajā koridorā? Vai vismaz noturēties un atdot savu dzīvību par pēc iespējās dārgāku cenu.
Atspiezdamies pret sienu, viņš piespieda sevi piecelties. Spēji uznākuša nelabuma viļņa apreibināts viņš nokrita četrāpus un rīstoties atbrīvoja kuņģa saturu. Vēmekļi smirdēja pēc žults.
“Tā! Tā būs visbaismīgākā mīna! Iekāpis žultainajos vēmekļos ienaidnieku avangards kritīs izmisumā, ieslīgs letarģijā un mirs, nespējot sevi piespiest dzīties man pakaļ. Citi ieraugot domās, ka te ir kas saindēts, sadumposies un.” viņš gurdi nodomāja.
— Tā! Pietiks murgot! — Staro sevi aprāja. — Laiks celties, velties un atkal celties. Šis ir karš, kurā neņem gūstekņus!
Ir divi cilvēku tipi: vieni, kam briesmas vienmēr mudina darboties un pārpalikums, kas pakļāvīgi liek galvu uz bendes cirvja. Un Staro piederēja pie pirmajiem.
Kņada aiz muguras palika aizvien spēcīgāka. Varēja izšķirt soļu dipoņu. Tajā bridi Staro, nonāca pie krustcelēs. Līdz šim vienmuļais koridors sadalījās trīs daļās, kā arī pakāpienos uz augšu. Un visparastāko kanalizācijas kolektora lūku uz leju.
“Šķiet, visi labie varoņi šeit iet uz leju,” Staro drūmi nodomāja, nevarot izšķirties par turpmāko rīcibu.
Bezmaz vēstures aizlaikos te bija ieplānots remonts. Vairāki pārakmeņojušies cementa maisi. Trīs kanalizācijas lūkas, satrunējušu dēļu kaudze un izrūsējušas armatūras krāvums.
Staro, lietišķi izvērtējis spēku samērus, palika pie domas par sprostuguns izveidošanu. No tā visa viņš steigšus uzrīkoja barikādi. Ar neticamu piepūli šķērseniski salicis pārakmeņojušos cementa maisus, tiem priekšā kā vairogus ieslīpi salika čuguna vākus.
Atsevišķi vajātāju soļi saplūda vienā dunoņā, elpas gārdzoņa saplūda divainā elsojošā troksni. Staro līdz jostai iekāpa kanalizācijas lūkā, uz pakāpieniem stāvot iekārtojās, izslēdza savu lukturīti un, salicis pa rokai aptveres, gaidija. Gandrīz tajā pašā brīdī parādījās savu lukturišu izgaismotie vajātāji. Visi smagās bruņuvestēs, bruņu cepurēs, ar šaušanai sagatavotiem ieročiem.
Staro, raugoties uz pirmajiem nācējiem, centās noteikt savu dzīvības un viņu nāves robežu. Cīnoties aci pret aci, snaiperim ir visvieglāk nonāvēt. Viņš mērķī esošo figūru neuztver par līdzcilvēku. Par tālu, lai sajustu cilvēcīgumu, nodibinātu emocionālas saites. Jāuzticas tam mežonīgajam primitīvismam, kas ļāva cilvēku senčiem izdzīvot zobs pret zobu pasaules laikos. Atkrist no prāta konstrukciju samākslotajiem augstumiem un vienkārši cīnīties par tiesībām eksistēt, vai padoties un eksistēt kā zarnu trakta parazītam.
Izlēmis, ka optimālā robeža ir klāt, viņš atklāja uguni tieši tajā brīdī, kad pirmais vajātājs, nojautis no nelabu, apstājās un, uzmetis plecā automātu, grasījās šaut pa gaismas laukumā uzradušos barikādi. Staro, lietišķi nomērķējis, ļāvās automāta dziesmas valdzinājumam. Tas, šķiet, pats sameklēja mērķus, tikai alkatīgi prasīja piebarot ar jaunām aptverēm. Šajā šaurajā telpā tas bija nāvīgs rīks, jo nekas, izņemot bruņuvesti un kritušo miesas, neaizsargāja uzbrucējus no tā izpūstā svina lietus.
Uguns līnijas otrajā pusē guļošie varēja dzirdēt, kā lodes ar dobju plakšķi ieiet dzīvu cilvēku miesās, lauž kaulus, atsitās pret betona sienām, vajātāju ieročiem, bruņuvestēm. Dedzinoši karstās automāta čaulītes, atsitušās pret sienu, bira uz Staro kakla, muguras. Daudzas ripoja lejā pa eju, kur bez trokšņa izzuda. Staro nebija laika par to domāt. Adrenalīna pārņemtais augums rīkojās. Atbildes uguns pretīgā ložu sanoņa skanēja bīstami tuvu, bet viņš, no jauna iepazinis kara garšu, tam nepievērsa vērību. Karā kā jau karā!
Ložu atrautās betona drumslas švirkstēdamas un sīkdamas sprēgāja visapkārt. Ari lodes, par laimi, netrāpīja barikādes vienīgajam aizstāvim. — Paldies, tev, sargeņģeli — Ikreiz, kad sargeņģelis gādīgi novirzīja kārtējo vietējo danajiešu bīstamo dāvanu, Staro no sirds pateicās. Un to nācās darīt nepārtraukti.