Sadegušā pulvera kodīgā smaka kā smagnēja straume blīvi plūda pie ejas apakšas. Tā cirta nāsīs, dedzināja acis, smeldza plaušās, tikai spēcīgā ventilācija glāba no nosmakšanas. Tā bija sirreāla aina, ko papildināja drausmīga piedeguma smaka, kurai pa vidu jaucās sūdu, mīzalu, asiņu un svaigas gaļas smārds.
Ar plecos ierautu galvu viņš gulēja, cenšoties ar katru ķermeņa šūniņu saplūst ar ejas virsmu un ik pa brīdim paslējies uz uzbrucēju pusi izšāva. No stobra vijās oranžas liesmu mēles.
Tādās reizēs visa mežonīgā uzbrucēju uguns pārgūla pār viņu. Neskaitāmo ložu sakapātais čuguna vāks bija ieplaisājis, gar malu izrauti plaši robi.
Ierējās rokas ložmetējs. Tas bīstami ciešā kūlī raidīja lodes tieši pa čuguna vāka vidu, liekot tam padoties. Nāvējoša svina pārpilnās lodes, atsitoties pret tuneļa sienām, šķīla ļaunas, sarkanas dzirkstis. Staro nevilcinoties izlaida visu aptveri pa eju. Bīstamais šāvējs apklusa. Ievainoto griezīgie kliedzieni, gārdzoņa un šāvienu troksnis radīja drausmīgu kakofoniju, kas pat caur austiņām bija lieliski sadzirdama.
I.iekot lietā visu savu esību, Staro saplūda vienotā mehānismā ar ieroci. Virsnieru dziedzeris pastiprināti izdalīja adrenalīnu. Gar mugurkaulu tecēja sviedru strūkliņa.
Par spīti Staro pūlēm miroņu un ievainoto vāls tuvojās. Jaunu uzbrucēju augumi uzlīda virs tā un novēlās, lai izlaistu garu. Citi tos nepacietīgi grūda un kāpa pāri. Ievainoto un mirstošo ķermeņi izlocījās, rokas, kājas kārpijās, raustīdamās agonijā. Katram no uzbrucējiem bija savs galvas lukturītis un tas apspīdēja fantasmorgāniski baismīgo masu. Drausmas! Start) kā filmā lietišķi katru lodi veltīja savam upurim. Citreiz papildināja ar vēl kādu. Paldies Dievam, tie bija tik stulbi nozombēti, ka melno spēku trenkti vienkārši uzbruka. Tā vietā, lai slēpjoties aiz kritušo augumiem sakoncentrētu tādu uguni, ka Staro nespētu pat pacelt galvu, kur nu vēl atbildēt un...
Azartā iededzies viņš ļāva kādam pieskriet divu soļu attālumā un tikai tad piebeidza. Skaļi gārgdams, tas sāka mežonīgi kārpīties un svaidīties. Uz brīdi aizsedzot skatienu, toties dāvanā atnesot jaunu ieroci. Ļaujot bīstami sakarsušajam MP7 atpūsties, Staro izmantoja veco labo AK-74. Šo triku viņš atļāvās izmantot vēl vienu reizi.
Te Staro lieti noderēja austiņas. Pat caur tām viņš juta baismīgo elles troksni, kas valdīja koridorā. Attālināti no šeit notiekošā viņš nodomāja, ka droši vien iedzīvotāji tur augšā pilnā sparā ziņo policijai par velnu sarīkotu sacelšanos un to mēģinājumu izlauzties virszemē. It kā policijai
būtu šim nolūkam ipaši sagatavotas eksorcisma vienības.
Uzbrucēji drūzmējās viens otram traucējot mērķtiecīgi šaut, taču viņiem nekas cits neatlika, kā vien censties nāvīgā skrējienā ar masu nospiest vienīgo šāvēju. Cik cēlās, tik krita. Baismīgā siena auga. Pār to pārrāpušies bija viegls mērķis. Lai kā viņi centās, šaurajā ejā ikviena kustība piesaistīja Staro laisto ložu kārtu. Ieprogrammēti uz nāvi un iznīcību, tie neslēpās no lodēm. Citadeles saimniekiem bija vienkāršāk ar šo bezgribas leļļu vālu viņu atstāt bez munīcijas, lai agri vai vēlu sagrābtu.
Asiņu šaltis no upurējamās kautmasas saplūda straumītēs un siltā straumē atplūda līdz Staro, tecēdama gar viņu iekšā lūkā. Raugoties uz baismīgo miroņu vālu, viņš nodomāja:
“Ak Dievs, kas par upuri! Normāls cilvēks nespētu izturēt šādu līdzcilvēku slaktēšanu, padotos vai nošautos!”
Staro biedēja vajātāju nāves nicināšana, taču viņš jau bija zaudējis jebkādas cerības tikt cauri sveikā, un bija gatavs cīnīties līdz pēdējai patronai.
“Dzīvs es jums rokās nedošos!”
Staro, juzdams kaujas beigas, plastiskajā sprāgstvielā ielika detonatorus. Viņš bija gatavs to izmantot kā pēdējo atvadu sveicienu un vēl kādu līdzi paraujot.
Nezin kas, bet varbūt sargeņģelis, lika Staro paskatīties uz aizmuguri.
Tur tobrīd materializējās kāds stāvs. Staro nepietika spēka un galvenais laika, lai pavērstu ieroci uz aizmuguri.
Tā vietā viņš saprata, ka ir laiks un mēģināja uzspridzināties. Mags, sagrābis spridzekli, izzuda.
— Pavēlnieks mani iznīdēs, ja es izdzīvošu, bet tu nonāvēsies!!!
Staro tā arī nesaprata, vai viņam tas ieskanējās galvā, vai tā bija kaujas karstuma halucinācija. Tajā brīdī viņš juta, kā viņam kāds sausi iebelž pa kaklu.
“Tomēr uzbrucēji panākuši savu un izlauzušies.” Ar šo domu impulsu galvā viņš sajuta, kā kājas saļimst un viņš krīt lejā bezdibenī. ♦
IV daļa IZVĒLE
Staro atžirga, un pirmais, ko viņš sajuta, bija siltums. Nācis pie samaņas, viņš juta, kā augumā palēnām atdzīvojas ikviens nervu galiņš. Dziļi svelošu sāpju viļņi triecās cauri augumam, atbalsojās kaulos, sāpju cepure savažoja apziņu. Ikviena šūna viņa ķermenī kauca un smilkstēja.
Vien vāra doma pavīdēja prātā: šoreiz nāve jau tuvāk paslīdēja garām, aizķerot ar izkapts kāta malu. Staro sajuta ietrīsamies cerību. Viņš juta egoistisku prieku, ka par spīti visiem neiespējamajiem scenārijiem tomēr ir izdzīvojis.
Katra kustība uzjundīja viegli fluorescējošu vāru gaismiņu. Bija silti. Dubļi vai māli. Vājums, gurdenums un miegainība. Maigais siltums lēnām ieplūda augumā.
Staro izlīda uz pēc iespējas cietākas pamatnes. Ar to vien spēki pilnībā izsīka. Pretīgs aukstums līda mugurā. Lūpas kļuva zilas. Ļoti sala kāju pēdas.
Te, kur pavisam netālu iztek karstie avoti, lēnām jānosalst? Vai jānogrimst dubļos?
Saņēmies Staro no jauna ielīda karstajos dubļos. Tie, sasildot augumu, piepildīja viņu ar neizsakāmi dziļu un saldu labsajūtu.
Viņš aizmiga dziļā vienaldzībā pret visu un visiem.
Pamodies Staro konstatēja, ka brīnumi vēl aizvien notiek, pat šeit — pazemē. Mugursoma ar vienu lenci ieķērusies šķautņainā akmenī, mirgoja lampas gaismas starā. Sataustīja tajā konservu. Spītējot sāpēm, piedabūja sevi iztukšot kārbu.
Tikai tad Staro apjauta, ka gaiss te viegli smaržo pēc sērūdeņraža.
“Tā kā Ķemeru sanatorijas kūrē,” Staro miegaini nodomāja, “bonusā par sekmīgu spēles posmu man tagad pienākas dziedējoša dubļu vanna.”
Par spīti antracīta melnajam humoram, viņš bija dziļā ķezā. Dziļāk bija vien mācītāju itin bieži piesauktā pazemes apartamenti! Šaušanas laikā uz ķermeņa radies šaujampulvera uzdegums pazuda zem dubļiem. Brīnumu virknei turpinoties, Staro sev līdzās atrada noputējušu, ar kaļķa garoziņu klātu pudeli. Korķītis vesels. Pakratot tā klunkšķēja. Ar manāmu piepūli atrāvis vaļā korķi, paostīja. Stipra alkohola smarža raisīja tīkamas priekšnojautas:
— Kas neriskē, tas nedzer... — Staro nesvārstoties pārvietoja tās saturu sevī. Ugunīgā straumīte svilinot muti, aukslējas, rīkli, barības vadu ietecēja kuņģī, kur uzsprāga ar karstu, tīkamu liesmu. Tā sasildīja visu augumu, atraisīja prāta žņaugus. Parādījās vēlme izkļūt ārā.
Bet iesākumā ir jāsakopo prāta un ķermeņa spēki. Staro aizvēra acis, savilka dūres un koncentrējās tikai uz ieelpu un izelpu. Meditatīvais stāvoklis neturpinājās ilgi. Staro pamodās no sava aizsmakušā kliedziena. Murgi šķita kā atbalss no kaut kā daudz ļaunāka.
Viņš vairs nesūrosies, bet rīkosies!
Piespiedis sāpēs smilkstošo ķermeni kustēties, Staro ar lukturi uzmanīgi apsekoja pazemes nostūri, kurā viņu, vārda vistiešākajā nozīmē, bija iemetis liktenis.