Staro uzlūkoja Smurguļa nāves baiļu pelēkumā pārvērsto seju, no šausmām izvalbītās acis, kas šķita tūlīt izsprāgs. No pārbīles jaunulim gar kreiso mutes kaktiņu sūcās siekalu straumīte. Staro ar baudu vienlaicīgi izdūra Smurgulim abas acis.
— Mmammmmmmmmmmmmmmmu! — stiepts kauciens pārauga sāpjpilnos smilkstos.
Tikmēr Staro, pārkāpis sadragātajām večuka acenēm, pilnīgi nesteidzīgā solī virzījās prom. Neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Pilnīgi neatpazīstams gājējs. Visas pēdas aiz viņa aizskaloja lietavu brāzmas.
Reiz konteinerā viņš atrada jaundzimušās meitenītes līķi. Norāvis brezenta darbacimdu viņš pataustīja. Nāve bija paņēmusi vāro dvēselīti pirms vairākām dienām. Staro aizdomājās:
“Vajadzētu izsaukt mentus!” Taču... Lai arī te nebija viņa vainas, men-tu domāšanu Staro nedaudz pazina. Līdz pat mūža galam nokļūs netiešā uzmanības lokā. Cilvēks, kurš ir kaut kā saistīts ar neatklātu slepkavību vēl jo vairāk. “Nē! Manā arodā tas ir kā uzrakstīt vaļsirdīgu atzīšanos. Un vēl kādu līdzi paraut? Nē!”
Atstāt radībiņu miskastē neļāva sirdsapziņa. Nav kristieša garā!
Iesējis polietilēna maisiņā, aizveda uz savu dzimteni. Tur puspames-tā kapsētā neviens nepievērsīs uzmanību senāko kapu galam. Seklu bedrīti izracis, Staro uzmanīgi ielika mazo kunkulīti.
— Piedod, nevainīgais bērns, ka nācis šajā baismīgajā pasaulē, tu sa-stapi tikai nāvi! Dusi saldi!
Aizraka, nolīdzināja un pa virsu sameta pērnā gada lapas. Pēc tam devās svētceļojumā uz Pečoru klosteri, kur uzlika svecīti un palūdza noturēt aizlūgumu par nevainīgā bērna dvēseli.
Staro mitinājās vienā no visnepievilcīgākajām Rīgas pilsētas daļām. Maskačka. Pelēka. Te valdīja vecums un nobružātība. Tās iemītnieki bija tikpat kolorīti, cik neglītā apkārtne.
Tur pa pelēkajām ielām, gar pelēkajiem namiem vilkās pelēki cilvēki, ar pelēkām domām. Tie arī veidoja šo pilsētas daļu vēl pelēkāku. Un tas pelēcīgais nokāva iemītnieku sparu, izsūca spēkus visvairāk. Toties vietai bija savi nelieli plusi. Ielu, ieliņu un pagalmu labirintā viņš jutās kā asaris duļķainā ūdenī, vajadzības gadījumā arī varēja tur nozust bez pēdām. Otrs plus Staro skatījumā bija tāds, ka te vēl saglabājas 19. gadsimta apbūves individuālās iezīmes, iekams apkārt slējās neizteiksmīgie neuzvarējušā sociālisma laika dzelzsbetona kārbu mikrorajoni. Vienā no tādām mājām Staro piederēja fanātiski spartiski iekārtots dzīvoklis. Nekā lieka. Viss tikai funkcionalitātei pakļauts. Militāri skarbi apstākļi un nekas netraucēja. Greznību var pataupīt vecumdienām.
Pēc pusnakts braucot pa Maskačku, Staro uzmanību pievērsa kņada pavārtē. Divi čokurā sarāvušies augumi gulēja uz trotuāra malas. Tikmēr pavārtē divi brangi tēvaiņi ar beisbola nūjām centās pievarēt neliela auguma čalīti. Par spīti viņu saskaņotajiem pūliņiem, tas nekādīgi neizdevās. Iekaustāmais kā zutis izvairījās, ikreiz kādam sāpīgi iezveļot. Tāds zellis Staro ieinteresēja.
Pretēji ieradumam viņš nobremzēja un, izlecis no automašīnas, skrē-|>i tulkā.
I’.ilīdzība šoreiz nāca par vēlu. Abi barokļi gulēja ar pārsistām pierēm.
sitam puikam tūkstoš velnu iekšā!” Staro nodomāja un apstājies ie-11 mājās:
Domāju tev palīdzēt, bet raugos esmu kļūdījies.
< ūlitis paskatījās uz viņu, un smaidā atiezis bezzobaino muti atbildēja:
Paldies, ka nebiji vienaldzīgs! Šitiem ērmiem sagribējās naudu no manis aizņemties. Nācās pierādīt, ka, izņemot sitienus, man nekā cita i imastam līdzi nav. Man vectēvs aizvien teica: “Kauties vajag tā, lai paliktu uz nākamo reizi. Visus pievarēsi, nākamreiz neviens negribēs ar tevi.” — Un nicīgi nospļāvies piebilda: — Nekas, šoreiz iztiksim. Kaut vai velni ar trim astēm viņus parauj!
— Nav tādu velnu uz pasaules! — Staro nedomājot izmeta.
Un kādi tad ir? — cālītis pārprasījis ar netīrā džempera iekšējo malu noslaucīja beisbola nūju, un ielika to tuvāk gulošā uzbrucēja rokā. Saspiedis plaukstu pagaidīja līdz uz kāta paliek asiņainās plaukstas nospiedumi. Uzmanīgi pavēris pirkstus, viņš noņēma nost un paspēra lietiskajiem pierādījumiem sagatavoto nūju tālāk sausajā vārtrūmē.
— Tagad viss ir kārtībā! Jebkuram būs skaidrs. Kāvās savā starpā. Atliek nozust pirms mentavozi nav mūs savākuši protokolam!
“Par smadzeņu trūkumu viņam nav jāsūdzas.” Staro nodomājis impulsīvi iesaucās: — Piedāvāju savu dzīvokli! Nomazgāsies, iepļausim pa mazajam! Kā ir, ko?
— Labi!
Un cālītis iesēdās pasažiera krēslā. Pa ceļam viņi neredzēja nevienu policijas mašīnu, ladā rajonā mītošie labāk izlikās neko neredzam, nedzirdam, nekā lieku reizi sasējās ar varas iestādēm.
Jaunais paziņa noskalojies uzmeta veco Staro halātu un apsēdās vir-tuvītes stūrī. Izskatījās tāds nobružāts, pavalkāts. Ja vien tā varēja teikt
par cilvēku. Ribains krūškurvis. Kārnas kājas. Tievi roku dilbi. Ja ierautu galvu dziļāk plecos būtu staigājošs skelets.
Staro, sarūpējis vakariņas, kā viesmīlīgam namatēvam pieklājas, salēja šņabi tējas glāzēs un pasniedza, sakot:
— Par tikšanos!
— Par tikšanos!
Staro paziņa atkārtojis tostu sekoja saimnieka piemēram un iztukšoja trauku. Ugunīgais šķidrums izlija pa visām dzīslām. Spriedze un nogurums maz pa mazam skurbulī atkāpās.
— Kādi velni tevi trenca pa viskriminālāko rajonu? — Staro, uzkodis skābu gurķi, ķērās pie lietas.
— Es pat nezināju, kur esmu! Pilsēta man ir sveša!
Redzēdams mēmo jautājumu Staro acīs, cālītis paskaidroja.
— Vakar tikai atkūlos no Krievijas. Aizlaidos no dienesta Čečeni-jā. Neviens nezina, ka esmu dzīvs. Es aiz sevis neko neatstāju. Neatpazīstamam rumpītim uzvilku savu bušlatu ar dokumentiem. Ja uzodīs, tad man gals. Bez dezertēšanas piešūs vēl tā nabaga slepkavību. Un vēl kaudzi citu mūdžu sadarīto nelietību uz mana kakla uzmetīs. Otrajā Čečenijas kampaņā neizturēju „vectēvu būšanu” un dezertēju. Tālu netiku. Čehi sagūstīja un piedāvāja nopelnīt. — Viņš izaicinoši palūkojas Staro acīs. Saskatījis tajās vien ziņkāri, turpināja: — Neizturēju kārdinājumu un kā algotnis pieteicos karot duhu pusē. Iesākumā domāju, ka mani neņems pretī un, ja tomēr ieskaitītu savās rindās, tad sūtītu zem lodēm, dzītu mīnu laukā. Nē! Es pats izlemšu un pie reizes sapelnīšu. Izdevīgā brīdī, kad aviācija nolīdzināja darba devēju nometni, piesitos armijnieku aizmugures daļai un tajā ļaužu murskulī iejucis, aiztiku līdz Vladikavkāzam. Tur izdomāju laisties uz mūžīgās laimes zemi Zviedriju. Tāpat Krievzemē nav dzīves. — Viņš nīgri novilka. Mirkli stingi paraudzījies sienā, cālītis atdzīvojies izmeta: — Pie tam, es nevaru uzturēties slēgtās telpās. Man ir nenormāla klaustrofobija. Tāpēc cietumā neiešu un dzīvs nepadošos.
Pievilcis ķilavu bundžiņu, ar dakšiņu makšķerējot piebilda kategoriskā imperatīvā:
— Pāri robežai pārgāju, pēc tam ar autostopiem līdz Rīgai tiku. Tagad meklēju iespēju līdz Zviedrijai nokļūt.
Staro aizdomājās. Tāds partneris viņam nebija vajadzīgs. No otras puses, uzticamāku par šo nelaimes putnu neatradīsi.
Pelēks, neizskatīgs. Tādu pat ar lielu gribēšanu nevarētu atcerēties. Skatiens slīdēja pāri. Ne uz sekundes miljardo daļu neaizķeroties. Tāds
ikdienišķs un pelēks — ir nenovērtējams viņa arodā.