Rāmi guldzinot, no augšas apņēmīgi straumē lija silts ūdens, ko mierīga straume aiznesa šaurā cauruma bezdibenigajā mutē.
Te nav ko darīt. Smagnējais gaiss spieda krūtis. Brīnums, ka nezin kādos dziļumos vēl bija elpojams gaiss.
Viņš aplūkoja vienīgo ceļu. Šauro aku, pa kuru šurpu traucās siltā ūdens straumīte. Pa noglumējušajām sienām nebija pat ko domāt rāpties augšā. Pa tādu uzlīst nav ne mazāko cerību. Ir vajadzīgs cits risinājums. Domu spiets joņoja pa galvu, kamēr ūdens guldzināja.
Strauts ir savienots ar civilizāciju. Nenoliedzami. Tukšu PET pudeļu un visādu citu drazu pārpilnība bija vislabākā liecība.
— Domā! Ar mugurkaula smadzenēm domā! — Staro skatiens apstājās pie plastikāta pudeles.
Ar ko gan varētu aizdambēt šauro noteku, lai ūdens stabs viņu uzceltu augšā? Te jāatceras fizika un matemātiku ar klasisko uzdevumu par pienākošo ūdeni un noteces uzsūktjaudu.
Viņš atrodas paralēlā pasaule ar saviem pazemes likumiem, kur nedarbojās saules apspīdētās planētas virsmas likumi. Maskavas pazeme pārspēja visu citu līdzīgu metropoļu pazemes. Tas bija Mīnotaura labirints, par kuru zināja retais un vēl mazāk bija tādu, kas uzdrīkstējās tajā nolaisties. Trīs dimensiju pasaule, ko veido metro, to apkalpojošie tuneļi, kanalizācija, ūdens un gāzes vadi, sakaru līnijas, ventilācijas šahtas. Tam pa vidu seklākas vai dziļākas kaļķakmens lauztuves. Tās savienoja cirtnes, pamesti tuneļi, pamestas ejas. Tuvāk virszemei pagrabi, noliktavas. Zemākā līmenī speciālās nozīmes tuneļi, slepeni objekti, kuru kādreiz pasaulē militarizētākās valsts sirdī bija pa pilnam. Un visur karsta alas, pat veselas galerijas vai vienkārši spraugas, dabiski iegruvumi. Tukšu un pilnu pazemes ūdeņu upīšu un strautu gultnes. Dubļos varēja slēpties bedre vai pietiekami plata sprauga, kurā izmežģīt potīti. Pamatne jebkurā mirklī varēja iebrukt zem kājām.
Kur tik sper soli, tur nāvīgas briesmas. Staro jau bija pie tām pieradis, cik nu var pierast. Tās bija kļuvušas tikpat ikdienišķas kā elpot vai gulēt.
Un tad vēl slepenās vietās augstsprieguma aizsardzības sistēmas, termosensori, kas liek izspļaut miesu sadragājošas svina ložu strūklas. Un video kameras, pa kurām varēja izsekot bēgli un izsūtīt gūstītājus.
Nemaz nevarēja saprast, kas gan būtu labāk — nomirt te vai no jauna nokļūt tajā kamerā...
Savācis visas PET pudeles, Staro ar tām piepildīja mugursomu. Ar to viņš aizsprostoja noteci. Lai arī Staro pat īsti necerēja, ka izdosies, aizdambējums turējās un ūdens līmenis cēlās. Ūdens rāmi burbuļoja. Tas likās gluži melns nespodrajā gaismā. Viņam nebija citas izejas, kā mēģināt. Te, simts metru dziļā pazemē, viņš varēja aizgūtnēm kliegt, spiegt, īdēt, gārgt, tik un tā neviens nesadzirdēs.
Sašaurinājumā ūdenslīmenis sāka strauji kāpt, un Staro cēlās līdz ar to. Kādu deviņu metru augstumā viņš sajuta lielu telpu. Nosalušās rokas sataustīja nelīdzenu malu. Iekrampējies piespieda sevi izrāpties ārā. Viņš uz labu laimi taustījās pa tumsu. Visapkārt vien cieta pamatne. Aizvilcies pēc iespējas tālāk no ūdens šahtas viņš nokausēts apgūlās. Pēc pāris svētlaimes pārpilnām minūtēm atguvies sāka rīkoties.
Tagad viņu maz interesēja, vai improvizētais aizsprosts noturēsies. Vispirms viņš atbrīvojās no slapjajām drēbēm. Ar pārcilvēcīgām pūlēm tās izgrieza un no jauna uzvilka uz sazilējušās miesas. Izvilcis no iepakojuma sausu termoguļammaisu, viņš ielīda tajā sasildīties. Miegs pievarēja vienā acumirklī.
Pamodies viņš juta, ka ir atguvis pietiekami daudz spēka, lai mēģinātu izkļūt virszemē. Miklas vēsmas vadīts, Staro ar katru soli devās arvien dziļāk un dziļāk pazemē. Drūpošie griesti un gruveši uz alas pamatnes viesa pamatotas bažas. Ik pa brīdim eja sašaurinājās, lai paplašinātos vai pārietu citā eju mudžeklī.
Pat te, aizlaiku ejās, bija manāmas mūsdienu cilvēku klātbūtnes pazīmes. Pāris vietās Staro šķērsoja aizmirstības putekļu klātus kabeļus. No tiem viņš uzmanījās visvairāk. Staro vajāja spilgta vīzija, kur viņš, krampjaini sagrābis rokā atkailinātu vada galu, visam augumam kratoties izlaiž garu.
Sausā eja bija putekļu apņemta. Tādēļ viņam ļoti slāpa un trūka elpas. Vietām ejas pārvērtās vien šaurās spraugās, pa kurām varēja vien
sāniski locīties kā tārps un cerēt, ka neiesprūdīs uz mūžiem. Tā viņš ar piepūli pievarēja metru pēc metra. Pārpūlējies, sāļiem sviedriem noplūdis, ar vismaz pustonnu smilšu putekļu plaušās, Staro, sēkdams locījās, lai izdabūtu ķermeni caur šauro alu.
Elpot kļuva aizvien grūtāk un grūtāk. Mati mirka sviedros. Noberztie, sūrstošie sāni smeldza. Sāpju sajūtas viņš nostūma malā. Ir svarīgākas lietas pasaulē. Visa viņa būtība, dvēsele, ķermenis protestēja pret iespēju te izdzist. Palikt nebūtībā. Ja arī kādreiz viņu kāds atrastu, no viņa būtu palicis vien izbalojis skelets un sintētiskā apģērba driskās.
Viņa jau tā niecīgās izglābšanās izredzes samazinās ar katru stundu, ar katru elpas vilcienu. Dusmas un niknums pagaidām deva tik ļoti vajadzīgos spēkus, bet cik vēl ilgi?
Necik ilgs nepagāja, līdz sausos labirintus nomainīja valgmes pārpilnība. Iesākumā bija pamikla pazemes telpa ar noglumējušām sienām. No Proteja valstības ejas griestiem slinki pilēja sīki pilieniņi. Tie veidoja stalaktītus un stalagmītus.
Staro jutās kā ielīdis teiksmaina nezvēra rīklē. Stalaktīti un stalagmīti kā iespaidīgi milzu ilkņi draudēja sacirsties pār Zemes žokļos nelūgto viesi.
No augšas rasināja, vietām no apakšas un sāniem ar joni triecās ūdens strūklas. Un triecās miesā ne sliktāk par tērauda asmeni. Pavisam netālu dārdināja varens ūdenskritums, saceļot gaisā ūdens putekļus, kas kondensējoties noklāja visu ejas virsmu ar ūdeni.
Staro noteikti bija pirmais cilvēks, kas apmeklēja šos Aīda valstības priekškambarus. Gaismas iztraucēts bāls pazemes kukainis steigšus ielīda spraugā.
Gaisa plūsma vilka uz priekšu. Aiz dabiska sašaurinājuma — svilinoši smakojoša, smirdīga zampa. Pretīgo izgarojumu dēļ reiba galva. Taču tieši uz turieni vilka apakšzemes gaisu. Staro prāts intensīvi analizēja.
Veiksmei diez vai būs ilgs mūžs, bet varbūt paveiksies un viņš uzdursies metro līnijai. Tā jau būs vienvirziena biļete uz augšu.
Bet līdz tam būs jāšķērso krasta joslās pazemes strauti un upes. To izskalotās alas un iegruvumi. Bez tiem cilvēku roku izraktajā pazemē slēpās dziļi slepenie komandcentri, veselas pilsētiņas, atsevišķi bunkuri. Tie varēja būt nāvējošāki par dabas sagādātajiem šķēršļiem.
Ik solis iegrima zampā un vajadzēja uzmanīt, lai tas atduras pret cietu virsmu. Kāja nāca ārā žļerkstēdama. Slapjie saišzābaki rādijā drošības sajūtu. Vien gļotainu aļģu kārta virs vēsā ūdens darīja bažīgu. Tā neļāva nojaust par pārrāvumu pamatnē. Visvairāk Staro baidījās ievelties kādā bedrē vai noslīkt dubļu zampā. Pazemes upe tik ļoti nebiedēja. Tā būtu salīdzinoši viegla nāve.
Smirdīgā apakšzemes dūksts turpinājās bezgalīgi ilgi. Labi, ja tā nāk no kanalizācijas, bet ja toksiskie vai radioaktīvie atkritumi iesūknēti pazemē? Pietiekami intensīva radiācija palīdzēs saskatīt ceļu piķa melnajā pazemē līdz strauji nobendēs...
Mikls, sastāvējies gaiss dvakoja pēc kā nepatīkama. Neiedomājami kluss. Mazākais troksnītis atbalsojās tālu tālu, pārtopot dīvainās atbalsīs. Šajā klusuma valstībā dažbrīd pat sirdspuksti likās dārdam kā baznīcas zvani. Melnākā tumsa, kurai nav ne mazākās aprises. Ja tikai nav fluorescējoši mikroorganismi vai pūstošs koks. Tas bija vienīgais izņēmums.
Uzšļakstināja pretīgu zampu. Smirdīgā ūdens palts burbuļoja. Žļerkstēšana beidzās, kad žļurgas vietā gaismas kūlis ļāva saskatīt cietu eju. Pa to gaiss plūda iekšā.