Lielākā apakšzemes dobumā Staro izlēma atvilkt elpu. Pārlaida apkārt gaismas kūli. Viss kā līdz šim. Tagad viņam vajadzīgs dziļš miegs, vēlams bez sapņiem. Ceļš arvien lika savākt spēkus, lieki tos neizšķērdēt. Vienmēr būt modram un spirgtam. Sasmakušā gaisa kambaris likās kā svētais Grāls. Staro smagiem malkiem rija gaisu, ko bija grūti ievilkt plaušās pietiekami daudz, it kā viņš elpotu caur pārāk šauru cauruli. Viņš joprojām balansēja uz ļoti šaurās līnijas starp dzīvību un nebūtību.
Piepeši prātā iešāvās nokaitēta doma: “Bet, ja nu tomēr no šejienes
nav izejas?”
Staro bija nāvei skatījies neskaitāmas reizes, taču no šīs domas vien vēderā viss sagriezās. Iekšas savērpās nelabumā it kā grasītos vemt. Ausīs dauzījās asinis. Pār pieri un muguru lija karsti, salkani un lipīgi sviedri.
Viņā auga mežonīgas bailes. Tās pārtapa aklās šausmās, it kā Staro būtu nokļuvis izbadinātu hiēnu bara ielenkumā.
Nez kā viss beigtos, ja Staro ne pa jokam nesadusmotos uz savu mirkļa vājumu. Dusmas pletās viņā kā postoša viesuļvētra.
Pārdzīvotā nervu spriedze lika par sevi manīt. Staro juta, ka nervi sāka rauties viens pēc otra. Dūša sašļuka. Staro jau kuro reizi centās sevi uzmundrināt, murminot:
— Te, pazemē, visvairāk jāsargājas no panikas. Tās uzplūdos cilvēks zaudē jebkādas prāta pazīmes. Var stāvus ieskriet nelaimē. Vajag nomierināties, atgūt skaidru domāšanu. Tad jau redzēs. Tavs dzīves gājums vēl nav līdz galam novērpts! Tagad vien neatmest piesardzību, tad viss būs labi.
Cīniņš par katru ieelpu. Te nedrīkstēja palikt. Aizmigsi un nepamo-dīsies! Apātiski nodomājis Staro devās tālāk. Vienaldzīgi rāpalējot, viņš piepeši atjauta, ka elpa ir pagalam saraustīta kā kalnā kāpējam. Ikkatrs elpas vilciens neizturami dedzināja. It kā nāktos rīt pulverī saberztus stikla gabaliņus.
“Gāze! Kaut kāda gāze!”
Redze aizmiglojās, deniņos sāka dauzīt veseru plejāde. Atpakaļ! Kamēr vēl nav par vēlu! Tas izdevās. Nokļuvis salīdzinoši svaigākā gaisā, viņš ilgi kāsēja, skaloja rīkli un no jauna kāriem malkiem kampa sasmakušo gaisu.
Staro laikam bija nokļuvis kaut kādas gāzes kabatā, no kuras laimējās izsprukt dzīvam, bet cik ilgi veiksme pavadīs!?
Tagad Staro centās vairāk sekot gaisa kustībai un izvairīties no
vietām, kur varētu sakrāties metāns vai kāda cita dzīvībai bīstama gāze.
No baismīgā klusuma nerimās džinkstoņa ausīs. Velves neizturami spieda uz pleciem, slāpēja apziņu. Staro ar šausmām iedomājās, ka Atlants ir padarījis viņu par savu aizvietotāju. Domu reibonis smacēja nost, iedomājoties tos miljonus tonnu iežu un ūdens masas, kas virs galvas spiedās viņam virsū. Viņam, nieka vīrusam zemeslodes organismā, galvā valdīja aizvien lielāks sajukums.
Kūsāt kūsāja emociju gūzma. Aprāvis tās saknē, Staro virzījās tālāk. Atrada vietu ar labu ventilāciju. Saritinājies embrija pozā, viņš centās sataupīt dārgo siltumu. Locītavas un ķermenis no pārpūles smeldza. Pārsalušais augums trīcēja, ilgi nejaujot aizmigt, līdz viņš juta, ka pamazām slīgst miega skavās.
Miegs bija trausls un nemierpilns. Saasinātās maņas atstāja vietu vien tramīgai snaudai.
Pamodās ar notirpušiem pirkstgaliem. Sirds paātrināti sitās. Pie vainas pazemei raksturīgā skābekļa nepietiekamība. Miegā šeit patērētais skābeklis tik vārgi atjaunojas, ka nebija gandrīz ko elpot.
Možs un skaidrs prāts mijās ar bezcerīgu nolemtību. Piepeši uznāca vēlme dziedāt.
— Jupis viņus rāvis ar tiem! — viņš pilnā balsi dziedāja. Vismaz tā viņam šķita. Patiesībā pilnā kaklā auroja, izkliedza sakrājušos domu balastu. Te Staro jutās kā sīks termīts, kurš ir iesprūdis mūžīgās tumsas valstībā. Apmaldījies. Bez cerībām atrast ligzdu. Sveloši melnas skumju piles dedzināja prātu.
— Velti kūņojies!
Krūtis sažņaudza bezspēcības pārpilna nolemtība.
Uzplūda skaudrs skumju vilnis. Grimt depresijas akacl? Savilkties čokurā un gremdēties bezjēdzīgā sevis žēlošanā? Staro nebija no tādas iejavas. Te var paļauties vienigi uz sevi. Neviens cits te nepalīdzēs ne izdzīvot, ne nomirt. Kārtējais dzīves pārbaudījums, eksāmens, kur izkrišanas gadījumā dzīve apraujas. ŠI doma kā sašķidrināts slāpeklis
sasaldēja dvēseli, aizgaiņāja muļķīgās domas.
Tad viņam palaimējās kā aklai vistai grauds. Aizņemti ar attiecību kārtošanu, skaidrošanos tie nespēs veltīt pietiekami daudz pūļu viņa meklējumiem. Vienalga, ir jāmeklē izeja pat šķietami nolemtības pārpilnā situācijā. Viņš taču spēja izrauties no peklei tik tuvā pazemes cietuma.
Nepārtraukti nomocīja nerimstošs, urdošs izsalkums.
Bezcerīgi izklaiņājies, Staro nonāca strupceļā. Sastāvējies gaiss nelabi oda pēc mitruma. Dusmās Staro trieca dūri pret sienu. Tā iedrebējās un iebruka. Gabaliem izlauzis pietiekami lielu spraugu, Staro palūkojās. Aiz šauras sienas atradās plaša telpa, kuru pilnībā netvēra gaismas kūlītis.
Redzētā iedvesmots, viņš sparīgi ņēmās attīrīt sev eju, līdz varēja izspraukties cauri. Tad viņš nokļuva plašā telpā. Kurp doties?
Tikko jaušama vēja pūsmiņa norādīja ceļu. Zem kājām lūza sausas kaļķakmens šķembas. Viņš iegāja cilvēka roku izveidotā ejā ar raupjām sienām un tādām pašām griestu velvēm.
— Vismaz sausa vieta! — Staro nopriecājās, bet neapstājās atpūsties. Neviesmīlīgā pazeme postoši strauji izsūca spēkus. Bija jāatrod izeja.
Seismiskās aktivitātes apturēja Staro virzīšanos pretī neskaidrajai nākotnei. l.abi jūtamajam grūdienam sekoja dobja, vibrējoša dunoņa.
Prātā uzvirda baiļu viļņi. Matiņi uz skausta saslējās.
Nekas nenotika. Tikai tumsa un drausmīgais klusums. Divtik uzmanīgi, ik pa brīdim apstājoties, izsekojot apkārtni, Staro aizgāja nepilnus divsimt soļus.
Priekšā ceļu aizšķērsoja svaigs nogruvums. Gaisā vēl virmoja kodīgi kaļķakmens putekļi. Neizturami gribējās šķaudīt. Staro saspieda degunu cik vien varēja, tādējādi izvairoties no trokšņa, kas varēja izraisīt jaunu nogruvumu.
Kājas sacēla putekļu vālus, kas netīkami kņudināja rīkli un degunu. Drīz vien kodīgi kaļķakmens putekļu vāli ielīda pat aizvērtās acīs, aizsita nāsis un ausis.
Gaisa trūkums traucēja atgūties. Samirkšķinājis vai saspiedis plakstus, dažus mirkļus Staro redzēja bezgalīgi daudz zibšņu spietus. Un no jauna apņēma absolūti necaurredzama, bezgalīga, visvarena tumsa.
Viņš ieslēdza lukturi un caur putekļu vālu paraudzījās atpakaļ.
Ļaunākās nojausmas piepildījās.
Eja aiz viņa neeksistēja, to bija saspieduši neskaitāmie iežu slāņi. Asa realitātes apjausmas lāsteka iedūrās sirdī.
— Mans stiprais Sargeņģeli! Paldies! — skopi, toties no visas sirds pateicās Staro. Nepameta dīvaina pilnīgas drošības sajūta. Šī doma saauga ar viņu kā piepe ar koku.
Uzlūkojot aizgruvumu viņš nodomāja: “Mjā! Ja būtu instrumenti, varētu mēģināt izrakties.”
Vienīgā vieta, pa kuru varēja doties tālāk, bija pamatīga sprauga vienā no nenogruvušās sienas daļām. Turp gaisa plūsma vilka luktura gaismā tik labi saskatāmos putekļus. Pa to arī Staro apņēmīgi spraucās, līdz nokļuva lielā telpā.
Kaļķakmens ejas lēzenās nobiruma nogāzes liecināja par to iespaidīgo vecumu. Drīz vien viņš nokļuva kapa drēgnumā. Grambaina, no-glumējusi siena. No augšas pilēja stalaktīti un veidoja stalagmītus. Tas nozīmēja vienu — te neviens sen nav gājis.