Satrunējušās balstu sijas liecināja, ka te mīt neredzama nāve. Nāve, kas ir viena no briesmīgākajām. Bezpalīdzība pilnīgākajā vientulībā. Drēgnums. Tumsa.
Staro uzmanīgi lavierēja. Eja paplašinājās un sadalījās vairākos atzaros.
Nācās izmantot “uz labu laimi” principu. Viena no ejām izgāja uz mūsdienīgāku kalnraču darbības rezultātā radītu štreku. Aizdomīgi nosēdušies balsti, starp kaļķakmeni un glūdas ieslēgumu salīkuši, viscaur izrūsējuši dzelzs balsta statņi. Vietām dubļu sanesumos varēja sa-skatit pazemes šaursliežu vagonešu sliedes. Vietām nokritušie pārseguma baļķi lika ar bažām lūkoties griestos. Ejas stūros iestiprinātās resnās kabeļu čūskas likās nekaitīgas. Izglābties no visa un triviāli beigt eksistenci, sadegot uz vaļēja kabeļa gala? Tā būtu vismuļķīgākā no nāvēm! Sirds smagi sitās un kuņģis sažņaudzās. Viņš sāka iekšēji trīcēt. Staro jutās pilnībā izsmelts un izdedzis. Atkal Staro juta slīdam viņa gribu pārvarošo panikas lēkmi. Viņam no jauna nācās pievērsties savas iekšējās pasaules regulācijai:
“Krist panikā ir pārāk dārgs prieks, nav nekādas jēgas. Ir steigšus jānobloķē prāts, pirms neesmu zaudējis par sevi pilnīgu kontroli!”
Viegli teikt, grūti izdarīt! Satrauktās smadzenes nevar vienkārši izslēgt. Tās ir pārāk sarežģīts mehānisms, lai pakļautos tik triviāli vienkāršai darbībai.
Staro saspringti mēģināja apkopot domas un nomierināties. Tāpēc viņš no jauna pievērsās savai pazaudētajai mīlestībai. Piepeši visa viņa dzīve neiespējamā ātrumā atgriezās atpakaļ pagātnē.
Staro jutās kā transā. Apkārt guldzēja neskaidri vārdi. Tie čukstus uzmundrināja. Spēcināja. Izstiepa sagumušo augumu.
Kad Staro atjēdzās, panika bija aizkūpējusi kā dūmi. Un līdz ar to arī negatīvo emociju baisais karapūlis. Totāla anihilācija bija tās iznīdējusi.
Pēkšņi viņā ieplūda nevaldāms prieks. Staro sarāva plecus uz augšu. Viņa dzīves upes tecējums vairs nebija apstājies alkatīgu smilšu tuksnesī. Viņš bija smilšu graudiņš tumsas mašinērijas zobratos. Un viņš var šo mašinēriju sabojāt.
Nevarot saprast, kur gan varētu būt no šahtas ienākošā štreka daļa un kur strupceļš, Staro nogriezās pa labi. Pēc piecdesmit vai mazāk metriem eju aizsedza rūpīgi izveidots, vien plazmas griezējam vai sprāgstvielām pievarams masīvs režģis. Tā kreisajā pusē kāds bija izveidojis cilvēka auguma izmēra caurumu. Astoņskaldņu pirksta biezuma lēģētā
tērauda stieņi bija kā ar nazi nošķelti... Aiz tā luktura neskaidrajā gaismā varēja manīt pamestu šaursliežu dzelzceļu. Jau krietni labākā stāvoklī. Pat ar drezīnu darba kārtībā.
Apslāpējis impulsu izmēģināt drezīnu kustībā, Staro pagāja nostāk. Noslēgta telpa, smags, putekļains gaiss. Bīstami!!!!
Tirpas pārskrēja par Staro kauliem. Beidzot cerība redzēt dienasgaismu! Blāvais gaismas stars izgaismoja viscaur norūsējušas tērauda durvis. To priekšā sakrities dzeloņdrātu murskulis. Ļoti uzmanīgi pārlavie-rējis tam pāri, Staro nostājās pie durvīm.
Ieklausījās. Tukšums! Drausmīgs tukšums!
Biezā slānī iekodusies rūsa bija durvju ailes salaiduma vietas savilkusi cieši kopā. Kopš ierīkošanas nav virinātas.
Desmit centimetru biezo tērauda plāksni varētu caursist tik ar plastisko sprāgstvielu. Staro pat nolūkoja piemērotu lādiņa ielikšanas vietu. Diemžēl tas palika kaut kur augstāk. Tuvāk debeszilajām debesīm.
Viņš varēja tikai iedomāties, kurp ved droši noslēgtā šahta. Tur, kur ir bauda savās vēnās just brīva cilvēka asinis.
Ar ēdienu nesaistītais izsalkums aizvien vairāk spieda pievērst uzmanību citam brivības atgūšanas virzienam. Pēc pārsimts metriem štreks beidzās pie kaut kā metāliska.
Tā izrādījās kaut kāda metāla siena ar rombveida durvīm uz vienas iespaidīga izmēra viras. Durvis vai pēc izmēra spriežot drīzāk vārti bija plaši atvērti.
Ne mirkli nešauboties, Staro ieslīdēja tajās. Viņš aplūkoja patvērumu. Eja ar sānos izvietotiem iedobumiem diezgan stāvus veda lejup. Neko labāku nevarēja iedomāties. Viscaur pulētās metāla sienas kļuva raupjas vien ap kājām vai ķetnām paredzētajiem iedobumiem. Neatlika nekas cits, kā vien laisties lejā un meklēt drošāku veidu kā izkļūt virszemē.
Izplētis kājas, lai varētu izmantot pakāpienus, viņš jau zaudēja jebkādu skaitu lidz atjēdzās, ka priekšā atrodas plaša telpa.
“Diez kādam gan ir jābūt rumpim, lai tik neērtā veidā staigātu augšā
lejā? Ja atbalstās uz asti, tad...”
Netīkamās ainas nācās aizdzīt, strauji sapurinot galvu.
Tobrīd viņu gandrīz nemaz nemocīja doma, kas gan ir šī nesaprotamā tuneļa cēlāji. Nenoliedzami, tā ir ventilācijas vai tehniskās apkalpošanas eja. Piepeši viņš sajuta, ka ir palicis viegls kā spalviņa, un pierastās smaguma važas no jauna iegūlās plecos. Piepeši Staro ieraudzīja, ka no tikko šķērsotā ejas posma apakšas uzšļakstītās ūdens piles lēni, bet noteikti cēlās augšā un griestos saplūda vieglā kārtiņā, lai pēc nepilna metra nopilētu lejā.
Daži ledaini pilieni nokrita uz sejas liecinot, ka tā nav murgu radīta halucinācija. Te, pazemē, bija neizprotama, stabila gravitācijas anomālija.
Viegls vējiņš vilka pa labi, tātad tur arī jāiet! Drēgnums kopā ar aukstumu, kas sūcās miesā līdz pat kauliem, padarīja iešanu pavisam neciešamu. Gaidītā klusuma vietā apjomīgo eju piepildīja no augšas bez mitas krītošās lāsītes, kas piespieda virs galvas turēt apmetni. To radītais ūdens satecēja vienmērīgi līdzenās grīdas vidū iedarītajā grāvītī un rāmā tērcī-tē plūda tālāk. Vienā ejas pamatnes vietā melnēja pārrāvums ar sašķeltām metāla malām. Pārlecis šķērslim pāri, Staro vērsa īpašu uzmanību neapšaubāmi senajai pamatnei.
Šur tur patrāpījās pa kādam nobirušam metāla apšuvuma gabalam, kas lika lūkoties ne vien lejup, bet arī augšup.
Diez kā tādā pazemē gaiss izmanās palikt arvien svaigs?
Ar siekalām samitrinājis pirksta galu, centās noķert gaisa kustību, kad salta briesmu apjauta nošalca pār muguru atstājot biezu sarmas kārtiņu.
Viņš dzīvi iztēlojās, ka nākamajā pagriezienā viņu sagaida nāve. Šī doma ar sveloši griezīgu sāpi caursita augumu un prātu. Mugurkaula stumbrs sarāvās līdz ar visu augumu.
Kaut kas neredzams iemiesoja sevī iracionālas bezvārda šausmas. Tās stindzināja. Tās nebija bailes pozitīvā nozīmē, kas palīdz izdzīvot.
Viņu bija aptvērušas šausmas visaugstākajā neiespējamībā. Tās pārvērta saprātu un trenēto ķermeni inertā protoplazmas gabalā.
Staro ar pūlēm savaldījās. Kaut kas tāds nebija piedzīvots viņa pietiekami raibajā mūžā. Klusām, soli pa solītim liekot kājas atpakaļ, viņš devās prom. Auksti sviedri saglumēja uz muguras un pieres.
Kaut kas milzīgs, kaut kas plašumā un dziļumā neaptverams, pulsēja viņam kaut kur līdzās.
Pārfrāzējot pasakas, viņš bija kaut kur tieši blakus pūķa midzenim.
Maskavas pazemes labirintos nomaldījies, Staro krampjaini sēca. Nokaitētais gaiss dedzināja krūtis. Paribē kā ar trulu nazi nesteidzīgi urbinājās. Organisms lūdzās atpūtu, bet šausmu pātagotā griba dzina uz priekšu. Nebaidījās par sevi, bet par mīļajiem.
Šeit mājoja kaut kas, ko nevarēja aprakstīt vārdos. No tā klātbūtnes šermuļi skrēja pār kauliem, mati un visas spalviņas uz miesas cēlās stāvus.
Ar muguru sajutis pietuvojamies nāves stingumu, Staro neuzdrošinājās pagriezt galvu, lai paraudzītos uz “To”, ko sajuta stāvam aiz muguras. Tas bija tik neiespējami, ka viņa smadzenes, nespējot aptvert, varēja sašķīst putrā.