Staro juta visas poras pildāmies ar sviedriem. No deniņiem pāri vaigam smagnēji slidēja liela sviedru lāse.
Visi iekšējie orgāni sāpigi noraustījās, it kā cenšoties aizbēgt.
Velti! Baismas šaustīja apziņu, sasaistot augumu ar neredzamu valgu. Staro stāvēja sastindzis bezgalīgās šausmās. Trula dzīvnieciska kautuves un bezcerības sajūta saistīja augumu.
Tas bija stindzinošs aukstums, kas ieplūda viņā, paralizēja augumu, gribu, izsūca būtību. Tas beigsies ar pārvēršanos dzīvā tēlā. Bez sirds! Bez emocijām! Sasaldētā daļa vairs neklausīja.
Nekur nav teiks, ka ļaunumam jāiemiesojas cilvēka ķermenī. Lēni plūstošā substance varēja pieņemt jebkuru formu. Tad, lūk, kāda ir mūžīgā dzīve. Kas var būt labāks šādiem mērķiem? Nenoveco, saglabā
spēkus. Kā Lēma “Solaris”.
Viņam šķita, ka milzīgs bezformīgs, miglains receklis vēlās šurpu. No tā nepārtraukti izšāvās un atdalījās dažāda garuma un resnuma šauri posmaini taustekļi vai tārpi. Drausmīga aukstuma būtne. Staro sajuta, it kā neredzami pirksti izgājuši cauri galvaskausam ložņā pa smadzenēm. Nodara skaudras sāpes. Saspiež, dzen iekšā.
Tā var sajukt prātā.
Viņā sabiezēja pilnīga un absolūta tumsa, ko pavadīja baismīgs aukstums. Neizturams ļaunums tā visaugstākajā pakāpē. Tik visvarens. Ar tādu pārspēku, ka Staro ar visu savu būtību sajuta neredzamo iznīcības enerģiju. Tā bija kā gamma starojums — cieta, caurtriecoša un jebkurai dzīvībai nāvējoša. Divtik nāvējoša, jo tavas mirstīgās atliekas var kļūst par citu cilvēku nāves cēloni.
Šausmu drebuļi kratīja Staro augumu un patību.
Gaiss it kā sabiezēja, elpa apstājās. Ķermenis it kā sabirza putekļu putekļos.
Domas uzplaiksnījums atgrieza gribu. Tas deva siltumu. Sasilstot ķermenis palēnām atdzīvojās.
Tajā brīdī saules pinumā kā varens zirga spēriens ietriecās šausmu kamols. Muti piepildīja metāliska, dīvaini salda baiļu garša. īpatnējā garša vienlaikus svilināja un sasaldēja.
Viņš it kā svešām acīm ieraudzīja spogulī. No spoguļa pretī raudzījās stinga, šausmu izķēmota mēnessērdzīgā seja.
Tumsa vārījās, lai arī nekas materiāls tajā neparādījās. Tumsa sabiezēja, centās pārņemt savā varā. Taču nez no kurienes uzradies enerģijas tīmeklis Staro ieskāva pareizā aplī. Tumsas straumes un joslas triecās pret to un izšķīda vien soļa atstatumā. Ļaunuma enerģija nelika mieru. Tā bezmaz taustāmi gumzīja prātu, iekšas, muskuļus, kaulus. Vien krama cietā daba glāba Staro prāta pēdējo bastionu.
Domas saira pirms prāts spēja tās aptvert. Kolosālā pārpūle nepagāja bez sekām.
Ļaunas gribas viļņi pāršalca, bezmaz jūtami gāza nost no kājām. Šausmas pārrāva domu pavedienus un saduļķoja saprātu.
Tieši saprāts kļuva par nežēlīgāko kaujas lauku. Sāpes. Staro apziņā uzausa glābšanas ceļš. Viņš pats sev nodarīja sāpes. Un ļaunums iestiga, zaudēja spēku saduroties ar caururbjošo sāpju vaļņiem. Vēlme, griba un apņēmība sakoncentrējās smailē, pārvērtās tīrā enerģijā.
Staro sakoncentrēja visu uzmanību uz vienu. Kā bultas uzgaļa smaili, viņš piespieda visu uzmanību pievērst tam, lai apturētu dzīvības aizplūšanu. Sakostiem zobiem tas izdevās. Lai arī dzīvība plūda prom viļņveidīgi, pienāca brīdis, kad dzīvības siltums aizplūda aizvien mazāk un mazāk līdz apstājās pavisam. Nākamais solis bija sāpju pārvarēšana. Tās caurauda visu augumu, dega, svilināja un šaustīja kā ar ugunīgām pletnēm. Staro gandrīz padevās, krišana nemaņā likās vislabākais glābiņš.
— Nē!!!! — ugunīgs sāpju pieskāriens viņu uzkurināja. — Kas, es velti nodzīvoju!? Kauja vēl nav zaudēta!
Staro atkal attapās sāpju varā. Un tad kā varena palu straume viņā ieplūda dzīvības mutulis. Likās, ka avots ir turpat blakus. Asiņaina agonija, galvā pulsēja. Galvaskauss piepeši sāka spiest. Smadzenēm kļuva par šauru. Likās, ka tās pārvērtīsies asiņainā putrā, ja netiks ārā. Tūlīt... Tas ļāva apslāpēt un pilnībā aizmēzt sāpes.
Kā milzu zvans, ieslodzīts šaurā galvaskausā, pulsēja — bum bum bum.
Vairāk uz labu laimi, pakļaujoties kādam neizprotamam impulsam, viņš kā caur lipīgu miglu skrēja uz caurumu ejas pamatnē.
Nemateriālie taustekļi nevēlējās laist vaļā. Tie centās noturēt cilvēka augumu, tie stiepās, bet netrūka. Vien lēciens bezdibenī ļāva atgūt varu pār savu augumu.
Trieciens izskrēja cauri ķermenim satricinādams kaulus, orgānus un mīkstos audus. Sekoja nemaņa.
Atjēdzies Staro juta, ka satūkusī kreisā kāja deg kā ugunī.
“Kaut tikai nebūtu lauzta!” verdoša doma vai applaucēja saprātu.
“Vai izmežģīta!” stindzinoša doma sasaldēja patību.
Saņēmies viņš aptaustīja kāju.
Vien nobrāzumi un sasitumi.
— Fū! — Staro atviegloti noelsās un nodomāja: “Galvenais te, caurvējā, nesaķert plaušu karsoni un nenosprāgt.”
Viņš bija pārsalis un juta, kā kājas rauj krampī.
“Laiks kustēties prom pirms Tas.... Brrrr!”
Un Staro steigšus slēdza domu. Kopš viņš uzzināja par no līdzcilvēkiem slēptās pasaules esamību, viņš bija pārliecināts, ka doma vien var pievilināt To no kā viņš tikko kā nez kādā veidā atsvabinājās.
Uzmanīgi paspīdinājis apkārt lukturi, viņš aplūkoja eju. Slapja māla smaka līda nāsīs. Padziļa upīte tecēja gandrīz nemanāmi. Virs ūdens melnēja atvere, pa kuru plūda gaiss. Atritinājis izturīgās neilona virves rituli, viņš piesēja galu pie kārtīga kaļķakmens bluķa un līda lūkot ceļu.
Rīkle aizžņaudzās, kad ledaini aukstais ūdens apdedzināja seju un aizsita elpu. Aukstums iespiedās līdz kaulam.
Termiskais šoks ir bīstama lieta. Savācies Staro lēnām, ar virvi kreisajā rokā, laidās pa straumi. Paveicās. Drīz vien skatam parādījās iešanai piemērots alas turpinājums.
Kāpšana, spraukšanās, niršana. Pēc visā tā šķita, it kā rokas būtu izgrieztas no locītavām. Juta aukstumu iekožamies dziļāk miesā. Bezgalīga vientulība. Pat izslavētās žurkas tik dziļi nenolaidās. Laikam arī tām ir izdzīvošanas robeža.
Pazemē Staro nejuta vai sarunājas ar sevi domās, vai diskutē vārdos. Viņš sev noprasīja:
— Vai balsis dzirdi? Tas visdrošāk liecina par šizofrēnijas sākumu.
Saasinātajai apziņai smalkākās gaisa svārstības te, pazemē, nepagāja
garām bez uzmanības.
Izsalis līdz kaulam, viņš saspringa kā suns, kas beidzot saodis svaigas medījuma pēdas. Ejas vidū parādījās skaidri izteikti apavu zoles rievu raksti. Svaigi. Mitrums lēnām piepildīja iespiedumus.
Krūtīs trauksmaini iepukstējās sirds. Viņš izjuta tieši to pašu, ko Robinsons Krūzo, ieraudzījis kailu mežoņa pēdu.
— Digeris vai slepkava? Okšķeris vai...
Te nav laika pārdomām. Vien kails pragmatisms — izdzīvot. Nemainīga patiesība — tu vai es.
Viņš fiziski sajuta, kā te, pazemē, atlupusi civilizācijas čaula atsedz ikdienā rūpīgi slēptās cilvēka mežonīgās būtības dzīles.
Staro norija rūpīgi taupīto pretsāpju tableti. Viņš zaudēja cilvēcisko veidolu, bet saglabāja saprātu. Vismaz tā viņš cerēja.
Pazemē Staro ieguva gluži jaunus jutekļus. Viņš piepeši sajuta, ka priekšā ir paslēpušās briesmas. Saasinātā intuīcija čukstēja:
— Briesmas! Briesmas! Briesmas!
No tām mati saslējās stāvus. Tika sasprindzināti visi iespējamie maņu orgāni un nervi. Saasināts jūtīgums izstaroja briesmu smaržu gandrīz vai taustāmā enerģijā.
Staro vērīgi ieklausījās klusumā. Te kaut kur bija mednieks! Bīstamāks par bīstamu! Viņš ir labi paēdis, atpūties un trenēts. Pazemē jūtas brīvāk nekā viņš deju zālē!