Un no viņa plūda nodevīgie naida fluīdi. Staro bezmaz sajuta patiesi tumšus strāvojumus.
Līdzīgi skanīgai stīgai uzvilktie nervi bija saspringuši līdz neiespējamībai.
Pazeme kā mūžīga bezvaigžņu nakts tumsa. Bezgalīga un biedējoša. Te noderētu infrasarkanās brilles! Un tādas noteikti ir mednieka rīcībā!
Ar ādu Staro sajuta skatiena saltumu.
“Ko viņam no manis vajag?” kūsādams niknumā, nodomāja Staro. Domas vien lika kuņģim savērpties dzeldīgā kamolā.
Nekas nav pastāvīgs. Vēl nesen viņš utilizēja sabiedrības atkritumus. Un tagad dzīves virpulis ir viņu pašu ielaidis viszemākajā nišā. Tāda ir dzīve, un dzīves nesaldās peripetijas ir neatņemamas cilvēka līdzgaitnieces.
Krūtīs sariesās pretīgs, smacējošs tukšums. Staro primārais uzdevums ir pārtraukt neprognozējamu notikumu attīstību. Visu saēdošais naids kā žults svilināja rīkli.
Uzvēdīja niecīga gaisa kustība.
— Iekriti, mazputniņ? — kaut kur virs galvas skanēja monotoni depresīva balss. Un acis apžilbināja spoža gaisma vienlaicīgi ar sitienu galvā.
Atguvies Staro konstatēja, ka deniņos pulsē trula un nešpetni griezīga sāpe.
To pamanījis, nezināmais pretinieks iesmējās nepārprotami ņirdzīgā tonī.
Tirādei sekoja smiekli. Balsī ieskanējās tēlota bezrūpība.
Staro neatbildēja, bet ļāva šiem vārdiem karāties gaisā. Skatiens kavējās nesasniedzamā tālē.
Viņš juta, ka kuņģis ar visu saturu apgriežas otrādi.
Domu miriādes kā spiets riņķoja, virmoja un dzisa. Taču visu laiku kā metronoms galvā pulsēja doma: “Man ir jāizdzīvo, man jāatriebjas, man jāizdzīvo, man ir jāatriebjas.”
To viņš izdarīs, tikai tagad vajag glūnīgi pašapmierināto viepli pārvērst bezveidīgā miesas, kaulu un sūdu murskulī. Šī doma kāpināja un salasīja ķermeņa spēkus. Pār viņu vairs nevaldīja primitīvs izdzīvošanas instinkts. Domas darbojās ar neticami asu skaidrību, koncentrējot viņu uzvarai. Staro mēģināja iemiesoties glumā zutī, kas slid laukā, lai kā viņu cenšas saturēt, 'lacis avatārs būtu pats labākais! Un viņš izslīdēja no ciešā tvēriena.
Saspringtie muguras muskuļi pārvērtās tēraudā. Asins kā sakarsēta lava spiedās cauri dzīslām. Metāliskā naida garša piepildīja rīkli. No-kraukšķināja zobus tā, ka šķita — to šķembas ar joni izlidos no mutes.
Viņš nebija no atlētiem ar vareniem muskuļu kalniem, taču pārvietojās ašā, slīdošā solī.
Staro uzreiz novērtēja vieglo, bezmaz planējošo kaķa gaitu. Katrs solis nesteidzīgs, ikviena kustība pārdomāta, ergonomiska. Ikkatrs nervu galiņš no pārmērīga sasprindzinājuma vibrēja, teju teju dūcot kā tāds miesas transformators.
Staro nepietiekami ātri iebelza. Pretinieks izvairījās un atbildēja ar vairāku žiglu sitienu sēriju. Viņa rokas darbojās kā virzuļi, acīm neiz-sekojamā ātrumā dragājot visu savā ceļā. Pēc sitieniem izsprāga asinis. Dzīvnieciska rēkoņa sajaucās ar asu sviedru smaku.
Viens tāds buļļa spēriens aizsita elpu, bezmaz apstādinot sirdsdarbību. Gavilējoši baismīgi iebaurojies, ienaidnieks sagatavojās pēdējam sitienam.
Neprātīgs naids virmoja apkārt, ieskāva Staro saprātu valkanā sārta migliņā. Apkārt notiekošais ietinās kā miglā. Staro koncentrēja visu savu būtību, lai noturētos kājās un spētu izdevīgā mirklī dot prettriecienu. Ienaidnieka sitienu noslāpēja drošs aizsargbloks. Krāsainu zvaigznīšu spiets aizlēja Staro acis. Tam sekoja apdullinošas sāpes sprandā. Kā caur miglu adrenalīna uzjundītais ķermenis juta sāpju šautras.
Ienaidnieks, smagi elsojot, centās sagrābt aiz pautiem.
Tā bija Staro pēdējā iespēja palikt dzīvam. Izdevīgā brīdī, cik vien jaudāja, ar plaukstu uzplāja pa ausi. Nebalsī iekliedzies, ienaidnieks novēlās.
Pārvarot sāpes, Staro noliecās un uzvaroši izsvepstēja:
— Ja tu ienaidnieku esi sagrābis aiz pautiem, nevilcinies saspiest. Var pagūt izslīdēt!
Mute pavērās О veidā. Kliedziens izpalika, tik mēms izbrīns acīs. Dzīvnieciskas šausmas laupīja kontroli pār sfinktera muskuļiem.
Staro paķēra ienaidnieku aiz pleciem, iegriezās un trieca pret sienu. Ienaidnieka galva rikošetā atsitoties pret sienu sašķīda. Atskanēja sauss pārlauzto mugurkaula skriemeļu krakšķis. Cilvēks, pārvērties lupatu lellē, smagi nogāzās un, nenācis pie samaņas, gārgdams nobeidzās.
Staro sirds dziļumos pamodās salta un tumša triumfa sajūta, taču arī spēki izsīka. Acis strauji aiztūka. Viņš sajuta siltas asins strūkliņas. Asinis straumēm gāzās no deguna, pārsistās apakšlūpas, acis raudzījās uz dažādām pusēm. Viņš novēlās bezsamaņā līdzās pievarētā pretinieka
nedzīvajam, taču vēl siltajam rumpim.
Pamodies ar milzīgu piepūli Staro atvēra pietūkušās acis. Luktura gaismā sevišķi baismīgās, nedzīvas acis blenza kaut kur un nekur. Acis aizmigloja nāves radītā duļķainā plēvīte. Nāves vieplī sarautā seja uzdzina šermuļus. Nedzīvā miesa dvesa drausmīgu aukstumu. Staro ar piepūli piespieda sevi atvelties sānis, ļēlās brūces dega.
Piebeigtā ienaidnieka proviantu veidoja sausie, ar enerģiju bagātie produkti, plastmasas armijas blašķe un ūdens attīrīšanas tablešu iepakojumi. Sakrājies nogurums sūcās arī dvēselē, padarot to par amorfu, nejūtīgu masu. Staro, pārvarot sāpju migliņu, piespieda sevi apmierināt izsalkumu.
Nākamais, pēc šī brīža vērtību skalas vērtīgākais, ieguvums bija plāns, gumijota auduma kombinezons un ķivere ar lukturi.
Lai kā Staro centās, viņš nespēja novilkt tik vērtīgo hidrotērpu.
Pārāk daudz laika te apakšā pavadīts. Pārāk daudz spēka iztērēts. Laikam jau ir pārkāpta tā robeža, aiz kuras organisms pats nespēj atjaunoties. Vēl jo vairāk ir jāmeklē kvalificēta medicīniskā palīdzība.
Pazemes vēsums ķermenī uzkrāto enerģiju izsūca lēni un noteikti. Ņemot talkā visu gribasspēku, Staro sakoda zobus, lai tie neklabētu.
“Hipotermija!” trīcēdams Staro pārdomāja par nenovēršamo galu. Tas strauji klauvēja pie vārās dzīvības durvīm.
Cik vien spēja viņš trina nosalušās rokas, lai atgūtu lokanību. Velti.
Organisma dzīvības sulas sīka līdz ar spēka izsmeltajām rezervēm... Sākas reiboņu lēkmes. Nejūtīgais augums vairs nespēja pakļautie saprātam.
Pagurusī veiksme, šķiet, grasījās izslīdēt no Staro stingajiem pirkstiem. Pazemē viņš visu laiku burtiski lavierēja uz kapa malas. Te no katra stūra uzglūnēja nepielūdzamā nāve. Un nebija gandrīz, nekādu cerību izvairities no strauji tuvojošās nebūtības. Laikam jau viss.
Dzīvības dzirksti uzjundīja frāze: tev jāvirza notikumi, nevis jāļauj notikumiem virzīt tevi!
r
Cilvēks ir nenormāli izturīgs un ķeras pie dzīves. Smadzenes sūta maldīgus signālus, ka esi miris! Nē! Vēl var dzīvot un dzīvot, ja tās neklausīsi
Viņš jutās, it kā gars sarautu saites ar augumu un celtos turp, augšā...
Satvēris visu savu es vienā būtībā, Staro rāpoja līdz nenormāla izkārnījumu un urīna dvaka aizsita elpu. Amonjaks dedzināja acis.
Cilvēku ekstrementu biezais slānis liecināja par kuplo apmeklētāju pulku. Zem kājām kriukšķēja pudeļu stikli.
— Beidzot izkļuvu!
Uzbangoja sajūsmas vilnis, atraujot dzīvinošas enerģijas straumes, lāču vairs nebija spēka un viņš nošļuka garšļaukus pazemes apmeklētāju sastrādātajā draņķības slānī. Likās, ka visu to smirdoņu viņš ir uzsūcis caur ādas porām līdz tādai pakāpei, ka tā kļuvusi līdzīga vecai dūmdesai. Staro elpoja caur muti, lai neapvemtos.