Staro saklausīja balsis. Tās dobji atbalsojās, traucējot izšķirt atsevišķus vārdus. Līdz bezmaz pie pašas auss atskanēja ļauni vēstošs kliedziens:
— Maita! Nolādētais zaglis! Tad tu mūsu guvumu esi aizstiepis? Saki, kur liki? Es tev rīkli pāršņāpšu, ja neatbildēsi!
— Un arī ja atbildēsi! — draudīgi medainā balstiņā pievienojās otrs.
Ko Staro varēja pateikt? Viņš bija ar bārdu noaudzis, smirdīgs, noplucis. Nepatīkami oda, kā jau tie cilvēki, kas nepārtraukti valkā vienas un tās pašas drēbes un, taupot ūdeni, nemazgājas. Vienu vārdu sakot, kārtējais sabiedrības nogulsnes pārstāvis, kam nav ne spēka turēties pretī, ne arī ietekmīgi aizbildņi.
— Es domāju, ka viņš ir nomaldījies rāpulis, ko vajag nobeigt. Jo mazāk tautas, jo vairāk skābekļa.
Noirgojies otrais vīrs ar vienu kājas spērienu krūtīs notrieca Staro gar zemi. Precīzāk, mēslu kārtā. Pieveikts viņš bezspēcīgi gulēja un prātā iedegās Zanes stāstītais: “Raganu skolā iemācījos staigāt pa stikliem, pa uguni. Joprojām varu to izdarīt. Tur nav nekā sarežģīta. Vien mazliet jāpieprot fiziskā tehnika, jāievēro daži piesardzības pasākumi un meditācija. Pirmkārt, ir jāatslēdz prāts. Sāk ar lēnu, pareizu ritmisku elpošanu un tad jāatmet domas, ka var apdedzināties, sagriezties vai kā citādāk savainoties. Jāpanāk pēc iespējas lēnāka sirdsdarbība. Nulle emocionalitātes, kur prāts ir atslēgts. Tik ļoti palēnināta sirdsdarbība līdz pat stāvoklim, kad bez aparatūras nevar sataustīt pulsu. Ļoti sekla elpa, viens sprīdis līdz klīniskajai nāvei. Jāmācas, jāpraktizējas, lai varētu sevi kontrolēt, jo tur ir tikai viens niecīgs sprīdis līdz nāvei. Katram ir jāzina robeža, lai var atgriezties no transa. Jo ir robeža, kuru pārejot tur arī paliek. Tikai nepārtraukts treniņš, lai varētu staigāt pa nokaitētu naža asmeni. Un lai tur nepaliktu.”
Ievainots Staro tomēr spēja sakopot gribu, iegāja transā un bija kā miris.
Uzbrucēji piegāja, paspārdīja un nikni izmeta:
— Nav ko tērēt lodi! Viņš jau ir auksts! Metam šahtā!
Staro lidinājās pa telpu it kā no malas noraugoties uz sevi un slepkavām, kuri viņa izmocīto augumu iegrūda pavisam nelielās šahtas mutē. Šajā brīdī viņam bija vienalga, vai ir pārieta dzīvības un nāves sliekšņa Rubikona, vai vēl iespējams atgriezties.
Viņš tomēr atgriezās. Kaut kāda dzirksts iekvēlojās, aicinot atgriezties. Staro sajuta tādu kā siltu stariņu, kas kā cilpa satvēra prātu un vilka atpakaļ sāpēs. Staro nepretojās un atgriezās tajās.
Viņš atguva samaņu. Nebija nevienas ķermeņa daļas, kura nesveltu sāpēs, neīdētu, nepulsētu. Ar pūlēm atvēris kreiso aci, paraudzījās apkārt, pietūkums bija laupījis redzeslauku, ķermeni klāja sakaltušu asiņu kārta. Galva reiba, pēc tā varēja spriest, ka viņš bija zaudējis vismaz litru asiņu, ja ne vairāk. Un zilumi! Sāpes svilināja saplosīto ādu. Izkraukāja asiņu recekļus.
Nāsīs iesitās miklas zemes smaka.
“Par to vien paldies!” Staro rūgti nodomāja. Domas vilkās kā caur blīvu sietu režģiem.
Auklas ritulis bija aizķēries aiz kaut kāda izciļņa un tādā veidā noslāpēja triecienu. Uz elkoņiem pieslējies kājās, viņš piespieda sevi doties pretī vēja pūsmai.
Nedrīkstēja apstāties! Pat uz sekundi! Tā būs brīvbiļete Nāvei. Staro gāja kā automāts, sadedzinot savas asinis, izliekot visus spēkus. Viņu neinteresēja, ko viņam tas maksās. Bija jāiet un viss. Viņš pat neapjauta, kāds ir viņa mērķis.
Dunošā galva traucēja koncentrēties, acis sūrstēja, cīpslas no rāpošanas arī sāpīgi nospriegtas, arī Ahilleja cīpsla bija traumēta.
Asinis, sajaukušās ar sviedriem, pilēja no pieres un aizmigloja skatu. Apstājies Staro noslaucīja pieri, izberzēja acis un pilnīgā bezspēkā nogāzās.
Tās bija beigas!
Tikai ne viņam. Sakostiem zobiem viņš turpināja līst uz priekšu. Daudzās brūcītes neizturami smeldza, brīžam nācās iekaukties, lai kaut kā aizdzītu sāpes. Bezmaz otro reizi šodien piedzimis, viņš nesūdzējās par tām. Sāpes pārvērtās mokās. Viņš izmisīgi vēlējās izbeigt mocības, taču tā, lai pats neizdzistu.
Cerība ir vienīgā, kas ir stiprāka par bailēm. Tieši tā katru reizi atgrieza Staro realitātē. Lai sāpes pārmāktu, viņš domās lādējās, bet pār lūpām nelaida ne skaņas. Labāk baismīgi vientuļš, nekā melno spēku sabiedrība un tās dzīvo miroņu ordas.
Pat tagad viņu nepameta sajūta, ka viss notikušais ir inscenēts. Izspēlēts simtiem reižu. Pārlikti visi iespējamie varianti. Cilvēku uzvedība ir trafarēta. Tā darbojās pēc standarta modeļiem. Iepriekš paredzama plāna.
No viņa varēja sagaidīt, ka, izkļuvis virszemē, viņš dosies atpakaļ uz dzimteni. Vai rīkoties pretēji? Doties uz Altaju? Sibīriju? Pazust Austrālijas bušā vai noslēpties kādā megpolē? Varbūt tieši to arī no manis sagaida?
Mokoša neziņa. Jā! Vienkāršam kareivim šajā ziņā ir daudz vieglāk.
Redzi naidnieku: šauj! Par visu tālāko lai domā komandieri! Tiem galvas lielākas, cepures platākas, uzpleči smagāki.
Sviedri pilēja aumaļām, deniņos pulsēja. Karstuma viļņi sekoja viens otram. Mocija neizturamas slāpes. Pats trakākais, ka viens nepareizs solis varēja apdraudēt viņa tuvākās būtnes šajā pasaulē. Nieks par sevi. Daudz piedzīvojis, daudz ieguvis, reiz tāpat visu zaudēs.
Nāsīs iesitās kaķu mīzalu un vismaz nedēļu jūlija saulē puvušas zivs smaka. Tā lika izvemt žulti. Viņš rada spēkus pēdējo reizi piecelties kājās.
Vienas domas — ka tikai neapstāties, nepalikt, nenomirt — vadīts, Staro bezmērķīgi, truli steberēja. Griba, cietāka par naža asmeni, dzina Staro uz priekšu, līdz viņš pilnībā zaudēja to spēka mazumiņu, ko bija pamanījies sagrabināt. Nogurušajos locekļos raustījās sāpes. Tie vairs viņam nepakļāvās. Zem kājām pavērās melnais izmisuma bezdibenis.
Šajā mūžīgās tumsas valstībā jebkura gaisma bija neiederīgs svešķermenis.
Jaudīgs lukturis pāršķēla tumsu. Šķita, tumsa sevī uzsūca stipro gaismas kūli un tas iestiga kā neredzamos dubļos. To Staro neredzēja. Viņš bija apžilbis un apdullis, un neko nemanīja.
No nemaņas Staro izgāja lēnām. Iesākumā dzirdēja dimdinošas balsis. To vidū iedunējās pērkondunoņai līdzīga balss.
Piepeši Staro ar baudu izjuta, kā veldzējošs ūdens triecas pret galvu, notek pa kaklu un sadalās uz pleciem. Nepazīstama un reizē tik pazīstama balss ierunājās:
— Tu man liki krietni patērēties! Tas bija neiedomājami smagi, sarīdīt murskuli, lai tie sāktu viens otram ķerties pie rīkles un vienlaicīgi nespētu atšķetināt sākumu. Ceru, ka mani pūliņi būs to vērti.
Deniņos pulsēja trula un nešpetni griezīga sāpe. Skatiens kavējās nesasniedzamā tālē.
— Iesākumā atbrīvošu no vabolītes.
Atskanēja švirkstoņa, zobus caurauda skaudras sāpes, tā kā pēc karsta ēdiena strauji būtu uzdzerts ledusauksts ūdens.
— Nepatīkami. Taču dzīvot var.
Nolemts samalšanai, Staro nenojauta, kāds gan sabiedrotais kā trešais spēks iejaucas viņa dzīvē.
Spēks, kņudinot miesu, maigi vibrējot, ielija augumā. Tas izplatījās pa visu augumu piepildot to, izmēžot sārņus.
— Tagad labāk? — jau dzirdētā balss tēvišķi noprasīja.
Staro vairākas reizes samirkšķināja acis pirms uzdrošinājās tās pavērt. Te valdīja patīkami kliedēta puskrēsla. Pacēlis galvu, Staro ieraudzīja pavecu, izteikti maza auguma vīrieti spoži lāsmojošā uzvalkā. Polsterētās pleca daļas sevišķi izcēla plecus. Garš, skrimšļains deguns. Gar acīm drūzmējās grumbas. Rāpuļa plakstiņi. Laika rituma izretināti mati. Rūpīgi koptas arhaiskas bakenes. Sīksts vīrs. Balsī skanošais valdonīgums lika piesargāties. Sirds sāka smagi dauzīties. Staro sajuta kaklā dedzinošu kamolu. Vairākas reizes nokāsējies, Staro fokusēja skatienu uz apkārtni. Viss iekārtots ar kliedzošu greznību. Moderns ofiss. Sienas tumši piesātinātos zilos toņos. Tīri krieviska stila smagnējas, tumša ozola mēbeles. Tumši ādas klubkrēsli. Vienā no tiem Staro gulēja.