— Tā nav ilūzija. Tā ir realitāte, — pašapmierināti noraustījis degunu, vīrietis noteica. — Mani godāt par Ļevu! Lauva, saproties! — Viltīgajās žurkas ačelēs tā vien bija ieskanēts — daru visu tikai savā labā.
— Mātes Maskavas katakombās ir pietiekami plašas telpas. Viss, ko vajag. Ir gaisa, elektrības un ūdens pievadi. Sanāca gan apaļa summiņa pat ar bezmaksas darbaspēku, — Ļevs turpināja, ar plašu žestu viesmīlīgi izrādīdams apartamentus.
— Šī ir tā retā vieta uz pasaules, kur var pilnīgi droši runāt un domāt. Uz ārpusi nekas neaiziet un arī sienās, griestos, grīdā nepaliek. Simtprocentīga garantija.
Ļevs jāteniski apsēdās, rokas uzlicis uz krēsla atzveltnes. Paceltām
uzacīm nopētīja Staro, kurš, atguvies no, šķiet, narkotiskā reibuma, centās izprast dīvainā likteņa pavērsiena piedāvātās izredzes.
— Konjaku? — pārlecis uz tīri sadzīviskām lietām, Ļevs no smagas kristāla karafes līdz pusei piepildīja ietilpīgas glāzes. Savilcis māksloti goddevīgu sejas izteiksmi viņš vienu pasniedza Staro, kurš, gulēdams klubkrēslā, kā trusītis lūkojās uz smagnējo dzintarkrāsas šķidrumu. Viņam labāk patiktos kārtīga spirta glāze. Tā, lai prāts apskaidrotos, asinis uzmutuļotu dzīslās...
— Nenoniecini vēl no Burbonu dinastijas laika krājumiem nākušu mantu, — Ļevs, manīdams vilcināšanos, skubināja. Tas bija viesmīlības pilns žests.
— Tu divas nedēļas atradies komā. Intensīvā terapija kombinācijā ar asiņu pārliešanu un manām dziednieciskajām spējām ir izvilkušas no tās pasaules. Pretēji visiem kanoniem, tu kā par brīnumu kavējies uz sliekšņa. Mums abiem tas nāks par labu. Glāze pusotru gadsimtu izturēta konjaka palīdzēs tev atgūties no narkozes. Dievišķais nektārs pats par sevi mudina uz sarunu.
Staro sajuta nepatīkamu tukšumu kuņģī, taču nomēģināja cienastu. Pirmais dzēriena malks ar izteiktu, bagātu un izsmalcinātu garšas buķeti patīkami iesvilinājis kaklu caur kuņģi ieplūda asinīs. Patīkamais un sasildošais dzēriens uzmundrināja, atgrieza dzīvotgribu.
— Mjā! Garda manta, — Staro noteica. Pat ja nezinātu, no kurienes nāk, viņš to atzītu par teicamu. Tas vilināja no jauna to nesteidzīgi izbaudīt. Izstiept patīkamos mirkļus.
Nesteidzīgi malkojot, viņš juta, kā atgūst skaidro saprātu. Nenoliedzami, pateicoties šo apartamentu saimniekam, viņa organismā ir notikusi strauja reģenerācija, kas atjaunoja citu pazemes kambaru sagandēto. Līdz ar nagu galiem izglābies no nāves, viņš negribēja no jauna iekļūt vājprāta aktivitātēs. Vēl jo vairāk Staro nevēlējās atvērt kanālu, pa kuru pasaulē ieplūst ļaunums.
Ļevs, lepni saslējies, stāstīja vicinot kreiso roku ar dārgu zelta laikrādi:
— Nācās smagi papūlēties, lai uzvirzītu tevi uz pareizām domām, ievirzītu uz pareizā ceļa. — No krūtīm izlauzās kaut kas līdzīgs smiekliem. Lūpu kaktiņos izstiepās svētlaimīgs smaids.
— Toties tas vainagojās ar panākumiem. Jāsaka, uzbrukumam tika izraudzīts vienīgais brīdis, kad galvenie satikās Kanādas konferencē. Tas ir vispiemērotākais brīdis galma apvērsumam vai vismaz negaidītam apciemojumam. Cilvēciskais faktors nostrādāja teicami. Formālajai apsardzei palikuši pāris visaugstākā līmeņa skatījumā otršķirīgi magi...
— Man vajag uz labierīcībām! — Staro nokrekšķinājies teica.
Smaids pamazām izbālēja no sejas, taču Ļevs pratās:
— Jā! Protams! Visam ir jābūt savlaicīgi!
Ļevs pieskārās panelim un tas, līgani aizslīdējis, skatam pavēra plašu koridoru. No tā uzvēdīja pēc neuzkrītošiem dezinfekcijas līdzekļiem. Nepārprotami smaržoja pēc sterilas fajansa troņa vietas.
Pirmo reizi ieraudzījis spogulī nokarenus maisiņus zem acīm, Staro nodrebinājās. Jā, tāds viņš izskatās neredzēti šausmīgi. Vārnu kājas ap acīm samocītajā sejā bija mazākā bēda, ko viņa ķermenis bija ieguvis šajā pazemē.
Atgriezies plašajā kabinetā, viņš ieraudzīja, ka tā saimnieks no skapja vitrīnas ir izņēmis kaut kādas virves.
— Tās ir manas kolekcijas zvaigznes! No nožņaugtu jaunavu matiem pītas virves, — Ļevs ar acīmredzamu labpatiku pārcilāja pelēkās virves.
Staro tas izraisīja derdzīgu šķebīgumu. Šie priekšmeti atgādināja nacistu iznīcināšanas nometnes inventarizācijas gaitā atrastos cilvēku matu krājumus.
Ari tur tie tika savākti tīri utilitāram vajadzībām.
Tas nepalika nepamanīts. Ļevs ieurbās ar svina smagu skatienu. Seja saspringa. Draudīga aura apvija viņu. Nervozi noraustījis seju, viņš iemalkoja kārtīgu dzēriena malku. Papildinādams glāzes saturu Ļevs turpināja stāstīt:
— F.s biju izmisumā, kad no paša sākuma viss iecerētais aizgāja galīgi
šķērsām. Viņiem tevi vajadzēja izvest no magu cietokšņa un atdot man. Neiedomājos, ka Arhimags varētu ar visu riskējot, tādā skaitā uz Citdeli pārsviest augstāka līmeņa magus karotājus. Tie gāja bojā, bet līdz ar to arī viss mans plāns. Un, pats trakākais, — viņš izteiksmīgi, ar rādītājpirkstu rādot matētajos griestos, turpināja, — ka es tev neko nevarēju līdzēt! Ap mani jau spietoja glūņas. Aizdomas tika turēts visi un ikviens. Vien pēc spēka atblāzmām es vēlāk noskaidroju, ka tu esi saķēries ar Viesi. No kura te visi turas tālāk par tālu. Arī es, — Ļevs kautrīgi piebilda. — Viesis ir neredzamās šausmas, kuras mēģina iedzīvoties šajā pasaulē. Šeit ir cita veida vielmaiņa nekā Viesa tīrās enerģijas pasaulē. Tam nākas slepus piesavināties šīs pasaules iemītnieku dzīvesspēku. Vien uz citu dzīvības spēka rēķina tas spēj te eksistēt un paglābt savu dziestošo esību. Tādā veidā tas arī iegūst pieredzi un spēkus. Uzkrājot enerģiju, citas dimensijas telpas radījums veido struktūru, lai spētu iemājot cilvēkā. Iesākumā tajos, kuri atrodas komā, nepārejošā reibumā, tad, kam putni galvā, tad nevainīgi mazuļi. Līdz arī mēs tiksim izsūkti barbariskā veidā kā tādas dzīvās baterijas un pamesti izdzist. Brrr!
Ļevs nepatikā noskurinājās. Un ar žestu mudināja Staro cienāties.
— Ar tevi ņemoties esmu galīgi un nenovēršami kļuvis par izstumto starp savējiem. Kaut arī es tāds vienmēr esmu bijis. Vientuļš. Par spēcīgu, lai kāds mēģinātu pakļaut. Tas būtu savstarpējas iznīcības akts, kas neko nenes. Ar citiem es noslēdzu vienošanos. Viņi liek mierā mani un es nelienu ārā viņu pasaulē. Un neviens nenojauš, ka Maskava ir cilvēces mezgls. Šeit šaurībā saspiedās visneiedomājamākie antagoniskie spēki. Tādēļ te piecieš viens otru, vairās no kara. Tagadējie ieroči un to nogādāšanas veidi neatstāj citu iespēju kā anihilēties vai sadzīvot.
Pēdējos vārdus viņš dobjā un pavēlnieciskā tonī noskaldīja:
— Tie turas ēnā un neviens par to eksistenci pat nenojauš. Ļaudis kā jau lelles veiklu manipulatoru rokās tiešām svēti tic, ka ēnu vadoņu iedvestās domas, rīkojumi ir ļaužu gribas izpausme, beigu beigās viņš dobjā, pavēlnieciskā balsī noskaldīja.
Mirkli klusējis, Ļevs turpināja:
— Pasaulē valda milzīgs, sarežģītas pakļautības caurausts melno magu tīkls. Tik sarežģīts, ka brīžam sajūk visi rēķini. Informācijas pārbagātība var jebkuru mašīnu salaist uz īso. Tīrā zinātne ir nekas salīdzinājumā ar to informācijas blāķi, kas katru dienu gāžas pāri galvai. Un to nevar aptvert, jo vajadzīgā informācija tiek ieausta informācijas atkritumu Himalajos. Kļūst gandrīz neiespējami to izsekot un laicīgi atrast. Agri vai vēlu rodas situācija, kad labā roka nezina, ko dara kreisā. Turklāt, tu nevari uzticēties tuvākajam. Tas kāro ieņemt tavu vietu. Un tā uz augšu. Zināšanas, kas palīdzētu attīrīt vajadzīgos graudus no pelavu kalniem, jebkurā brīdī var tikt vērstas pret tevi pašu. Nenoteiktība un bailes par nākotni izsusina gribu un dzīvot gribu. Šķiet, ka esi vientuļa sniegpārsliņa milzīgā sniega vētrā. Žēlots netiek neviens. Visiem ceļš uz nebūtību!