Un tie, kas pārvalda šo spēku, dzīvo kā skorpioni bundžā. Nāvīgais spēku līdzsvars spiež sadzīvot, jo spēcīgākie ir sasnieguši tādu spēka samēru, ka spēj iznīcināt jebkuru pāridarītāju. Un tas attur no iznīcības kara. Kara, kurā ir tikai zaudētāji. Ieguvējs būs tas, kurš stāvēs malā, lai pievāktu novājināto trofejas. Šādi burvju centri ir nostabilizējušies balstoties vien uz baiļu varu.
Ļevs ar uzbrūkoša tanka mērķtiecīgumu nerimās izklāstīt savu pasaules redzējumu:
— Patlaban mēs esam uz viena plosta haizivju pārpilnā okeānā. Nenormāli sakacinātu un satracinātu haizivju barā. Tagad tās plosa, plēš, iznīcina viena otru. Bet atturas no totālu iznīcību sološa kara, jo kā rezonanse var iznicināt jebkuru materiālu, tā maģija jebkuru aizsardzību. To viņi saprot labāk par parastajiem ļautiņiem. Magu karš drīz norimsies un iestāsies pamiers, pēc tam noslēgs mieru. Nobīdīs figūras, izmainīs situāciju viņu šaha spēlē. Pie varas noturas vien izcili kombinatori. Līdz virsotnei var izsisties visspēcīgākie, taču vienmēr tajā noturēties vairs nav lemts. Dūrei pretī stāties nevar pat visspēcīgākais pirksts.
Vienīgi, ja karalis ir nevarīga figūra, ko savos grožos nesaudzīgi tur pelēkie kardināli.
Ļevs māksloti saviebās un viszinīgi izmeta:
— Kāpēc tāds penteris? Tāpēc, ka tie tur, dziļāk pazemē, noteikti intensīvi domā. Uzdos jautājumus, saņems atbildes. Un diezgan ātri saliks mozaīku vienotā zīmējumā. Pat ātrāk nekā mēs abi vēlētos...
Skrāpējošs skatiens slīdēja pār Staro seju.
— Jāsaka, ka neko tādu es neatminos. Un arī saglabātajās hronikās tāds pat aizplīvuroti nav pieminēts. Tāds jampadracis tik tevis dēļ...
Staro ar labpatiku uzklausīja šos vārdus. Tātad viss viņa Golgātas ceļš nebija velts.
Staro pret savu gribu kļuva par katalizatoru, kas strauji sairdināja uz bailēm dibināto tumsas spēku pakļaušanas sistēmu. Sistēmā, kurā viens uz otru raugās atkarībā no vietas sarežģītajā rangu tabulā kā potenciālais medījums uz mednieku vai otrādi.
Piepeši stingri kontrolētajā organizācijā uzjundīja nepakļaušanās gars. Ikkatrs ar aizdomām raugās gan uz padotajiem, gan uz augšu. Ir pagrūti eksistēt nepārtrauktās bailes, neticībā augstākstāvošo paustajam un mocīties nenovīdībā.
Spriežot pēc Ļeva teiktā, baiļu lavīna pieauga, raujot visus prom no ierastās kārtības nekontrolējama haosa virzienā. Te pat masveida slaktiņš nevestu pie prāta.
Staro vēl aizvien nesaprata, kas ir viņa acu priekšā. Pēc darbiem it kā draugs, pēc nojautas tikpat nāvīgs ienaidnieks kā visi citi šīs pazemes burvju pasaulei piederīgie.
— Pie lietas!. — Ļeva balss, zaudējusi uzspēlēti viesmīlīgos toņus, nepatīkami grieza ausīs. — Ir izpētītas visas vecticībnieku Svētās grāmatas. Visur, kur vien ir, vai kādreiz bija vecticībnieki: Sibīrijā, Ziemeļos, Rumānijā, Livonijā. Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Pat antipodu zemē pie ķenguriem. Velti. Daudz kā, tikai ne tā, ko visi meklē. Grāmata nav gājusi zudībā, kā viens otrs domā. Tai ir savs liktenis un tā spēj sevi pasargāt līdz īstajam brīdim. Tajā slēptā rakstā ir ziņas, kā pamodināt vulkānu. Nest lielo upuri. Un tā ir tava vectēva grāmata. Tu zini, kur tā ir, un tu to man nodosi?! — Vairāk konstatējot faktu, kā jautājot, Ļevs turpināja. — Redzi, es pilnībā tev atklājos, laiks tev nākt solīti pretī. Tad mēs būsim kviti. Es pat par tavu sīci netirdīšu. Lai tas paliek tiem sīkajām.
Redzot, ka Staro uzmanīgi klausās, bet neizrāda ieinteresētību sadarboties, Ļevs izdomāja viņu apgaismot par savu unikālo personību:
— Manā ģimenē vairākās paaudzēs dzima melnie burvji. Un arī man lemts turpināt tās tradīcijas, taču māte pret mani izjuta nepārvaramu riebumu. Arī tēvs neatzina par savējo. Kā dzīvu vecāku bāreni mani uzaudzināja vecmāmiņa, izžuvusi vecene, kas par nelielu atlīdzību darīja melnas, ļaunas lietas. Sliktā veselība man palīdzēja šajās mācībās. Kamēr citi puikas dzenāja bumbu vai noņēmās ar zēnu spēlēm, es klausījos, ielāgoju citiem slēptās zināšanas un centos atdarināt. Tādā veidā eksperimentējot, bez pienācīgas sagatavošanās un šajās lietās pieredzējuša mentora aizsega, atvēru spēka durvis. Kā jau varēja sagaidīt, nespēju to savaldīt, visa ģimene gāja bojā ugunsgrēkā. Visdīvainākais, ka pilnībā izdegušajā dzīvoklī es paliku dzīvs, tik apdegumu rētas palika uz mūžu.
Ļevs nekonkrēti ar kreiso roku pamāja uz sevi:
— Agri sapratu, ka pati par sevi maģija nedod bagātību, taču ar to var labi dzīvot. Līdz brīdim, kad nepārej ceļu skaudīgam konkurentam, kurš pie tam ir vēl spēcīgāks, vai arī tikai veiksmīgāks. Pēc radu bojāejās slēgtās zināšanas nācās piemeklēt pašam. Pesteļotājas sieviņas maz ko līdzēja. īstās zināšanas palīdz valdīt un jo šaurākā lokā tās tiek turētas, jo mierīgāka dzīve to glabātājiem. Neviens tāpat vien nevēlas dalīties. Savtīgās intereses tiek turētas augstāk par pārējo vajadzībām. Ne velti pasaules bagātības atrodas mazāk nekā viena procenta rokās un aizvien tiek pārdalītas par labu šim cilvēces puteklim. Zelta! — viņš īpaši uzsvēra.
Ļevs nerimās burbuļot bez mitas kā vaļā atvērta gāzētā dzēriena pudele:
— Jaunībā biju nenormāli izsalcis un izslāpis pēc zinībām. Gatavs pēc tām iet caur uguni un ūdeni. Bi ju no tiem, kam viss ir jauns un tamdēļ iekārojams. Iesāku ar zālītēs nedaudz viedo vecomāti, tad klīdu mācoties pie Padomju zemes dziedniekiem, tam sekoja Eiropa, Indija, Nepāla, Tibeta, Indonēzija. Āfrika, Haiti. Kā putekļu sūcējs absorbēju visas zinības, līdz pasaule bija izšņakstīta, un vērā ņemamās zinības bija vien ārpus mūsu planētas. Sekoja artefaktu periods. Kļuvu par nekromantu. Saskarsme ar mirušo pasauli man deva vairāk nekā dzīvā pasaules daļa.
Tad aizgāju citu ceļu. Pulcēju ap sevi jauniešus, barojos no nesamaitātās dzīvības enerģijas, guvu iedvesmu. Līdz enerģiski izsūca sausus. Un vienmēr biju pārliecināts, ka tie nekad mani nenodos. Ja vajag, adep-ti ar savu augumu mani aizsegs no lodes. Uzticīgāki par uzticīgu, jo uzskata, ka esmu viņu mesija. Slimīgi bērni parasti ir vampīru upuri, bet...
Apartamentu saimnieks izmainījās. Viņa krama cietās acis dzeldinā-ja. Šķita, ka tajos brīžos, kad Ļevs uzlūko Staro, no viņa griezīgi ciešajām acīm ik pa brīdim izlec un pazūd smalkas gaismas adatiņas.
— Jo augstāka līmeņa mags esi, jo vairāk tevi jāapsargā. Fiziskā apsardze ir visvienkāršākā, bet maģija ir prasme nonāvēt no attāluma. Neviens nepieies, neiedurs vai neiešaus. Tā vietā prasmīgi pinekļi, enerģētiskās bumbas, nespēka augonis, virpulis, kas iesūc dzīvības enerģiju, un tu izžūsti, nomirsti no nedziedināmas ligas. Un kolīdz kāds mēģina to izskaidrot, tā šo izsmej. Pēc tam, raugies, cilvēks pats aiziet kaut kur nebūtībā. Celmlaužiem ir bīstami un grūti neticības jūrā rast ceļu līdz patiesībai. Var uzlikt lāstu, bet var arī iešaut melnā spēka jeb enerģijas bultu. Tā ir prasmīgi koncentrēta, mērķtiecīgi virzīta spēka plūsma ar mērķi nodarīt ļaunumu vai pat izdeldēt no dzīvo vidus. Bet burvestībās zinošs var virzīt lāstu atpakaļ, tad sūtītājs saņems divkārt. Parasti šādos gadījumos lāsta uzsūtītājs neceļas augša, bet izdilst un iznīkst.