Staro zemapziņā burbuļoja nemiers. Ik pa brīdim viņa ķermeni caurauda gandrīz nemanāma, noslēpumaina sīka vibrācija. Tādos brīžos viņa apziņa krita melnā nebūtībā, lai ari ārēji Staro saglabāja ieinteresēta klausītāja izskatu. Līdz, kārtējo reizi atjēdzies, viņš saklausīja Ļeva balsi:
— ...nāves, nāves un vēlreiz priekšlaicīgas nāves sekoja viena otrai. Pēdējais mūsu arhimags pats vainagoja varas virsotni, lai pieliktu punktu un sagatavotu pārmaiņu augsni. Visu laiku stiprākai absolūtai varai. Tās triumfam mēs saliekam savus cilvēkus amatos, virzām uz augšu, bet svešos aizsūtam aizsaulē. Visā pasaulē aizvien vairāk eksperimentē ar sabiedrību. Tās pašorganizēšanos sasaista ar citiem sociumiem. Pado-mija bija rūpīgs eksperiments un, kad atslipēja modeli, pārgājām uz nākamo fāzi. Sagrāvām, lai pārdalītu resursus savā labā un izveidotu totāli kontrolējamu sabiedrību jebšu, skaidru valodu runājot, elite, izpildītāji un masas. Visi, kas vien stājas ceļā, ir nolemti samalšanai. Nekas nespēj palīdzēt. Pat naivie!
Staro pēc nicīgās balss pieskaņas saprata, kas gan ar to domāts. Ļeva acis cilvēks vai cilvēce ir nekas. Viņš ir pāri citiem cilvēkiem. Tāds, kas uzskata sevi par supercilvēku vai augstāko būtni, gudrāks par visiem.
Ja vien varētu, nepārkāpjot trauslo gaismas tumsas līdzsvaru, nodrošināt savu eksistenci bez to palīdzības, bez sirdsapziņas pārmetumiem iznicinātu visu cilvēci. ŠI doma sēdēja iekšā kā ezis.
— Jā! Sašķeltie gaismas spēki var uz laiku novirzīt asmeni, bet ne izlemt nolemto. — Tad viņš izsmējīgā toni turpināja: — Tikai auni tic, ka saimnieks nomainījies. Patiesībā saimnieki nomaina ganus, bet par to nevienam aunam nav jāzina. Ari par masu saziņas līdzekļu totālo kontroli. Politika ir pārejoša vara, pārsvarā ielikteņi. Patiesie saimnieki turas ēnā un publiskajā telpā izliek skandalozas figūriņas, ar kurām manipulē. Klani cīnās savā starpā. Apvienojas kā zirnekļi, lai noaustu lielāku tiklu, vienlaikus paliekot neuzticības savalgoti. Valsts neeksistē. Ir tikai indivīdi elitārās apvienībās, kas bīda savas intereses atgremotājdzīvnieku pasaulē...
— Šķiet, patraucēju? — pārtraucot stāstījumu atskanēja dūmakaina, patīkama balss.
Pirms mirkļa istabas vidū bija tukšums, bet nu tajā stāvēja kāds pa-dzīvojis vīrs. Rēpuļaina seja. Glūnīgās, duļķaini dzeltenīgās acis dziļi ieslēpušās šauros acu dobumos. Viņa acīs bija ļauna vara. Tāds visai sašļucis, tomēr pamatīgajos plecos un spēcīgajās krūtīs jautās veselība. No sirmgalvja uzvēdīja vecuma smaka.
— Šakālis ir un paliek šakālis! — neizteiksmīgi novilcis, viesis jau ar tērauda pieskaņu balsī, bet rēgainu smaidu sejā, turpināja: — Tu ar savu neizmērojamo egoismu esi pārvilcis dūšīgi treknu svītru visam mūsu ģenerālplānam. Tas ir miris. Lai dzīvo jaunais ģenerālplāns! Tik skāde. Tajā nebūs vietas Šakālim! Nevajadzēja tev dzimtas uzvārdu mainīt pret pavisam neiederīgo! Tas bija lieki!
Ļeva seja, nē, Šakāļa seja no dusmām kļuva ķiršu sarkana. Vienlaicīgi tā iekritās. Kļuva pavisam līdzīga sīka maitēdāja purniņam. Staro pat nobrīnījās, kā gan viņš Šakāli varēja godāt zvēru valdnieka vārdā.
Viesis skumji piebilda:
— Arī man nē!
Tad turpināja tikpat vienmuļā, pat tādā kā inertā balsī:
— Šakālis ir un paliek šakālis, pat ja nosaucas par Lauvu. Neliela auguma drebelīgs vīrelis. Nekur neveicās. Visi viņu nicināja, uzkrāja ļaunumu, naidu. Izstaroja to bezmaz redzamā diapazonā. Pieaudzis nolēma mainīt dzīvi, izpārdeva visu, aizbrauca uz Tālajiem Austrumiem. Pieņemot sievas uzvārdu pārtapa par Lauvu. Ir smieklīgi uzlūkot rahīta mocītu lauvu. Mērdēts, neattīstīts. Kad pseidolauva iegrima ļaunuma zinībās, ātri saprata, ka ne jau augumā ir spēks.
Viesa savilktie sejas vaibsti pauda neierobežotas varas apziņu.
— Mēs roku rokā aiziesim no šīs pasaules. Vai ne, mans sirdsdraugs?
Šakālis klusēja. Viņa sejā bija sastingusi sakāves apziņa.
Pār Staro pakausi pārskrēja drebuļi. Domas galvā pinās un dzisa, un viņš nespēja tās atdzīvināt vai kaut ko izsecināt.
— Ej prom, visu nelaimju katalizator!
Acis kā tumšas šautras bija nedalīti pievērstas viņam.
Nelūgtais viesis papildināja teikto, ar rokas žestu norādot Staro virzienā:
— Tevi medi visi, kam nav slinkums. Es viņiem novēlu veiksmīgas medības!
Viesa seja sastinga kā ar lateksa masku pārvilkta. Vien mezglainais pirksts rādija uz durvīm.
Šakālis saslējās. Sīva sviedru smaka nodeva mežonīgas bailes. Acis kā ar pelnu kārtiņu pārvilkušās izplēnējušās oglītes izvalbījās, to īpašniekam nikni šķobot seju. Lūpas rotāja ļauns smīns. Viņa vārdi izlidoja no mutes kā odzes dzēliens:
— Nekur viņš neizies! Es viņā ielēju savu būtību. Un gatavojos ar viņa palīdzību vienpersonīgi valdīt. Tikai viens. Es viens! Visi pārējie tiktu akumulēti pēc nepieciešamības. Viņš nāks mums līdzi! Būs neaizmirstama trijotne!
— Neiebilstu! — Nelūgtais viesis paraudzījās uz Staro. — No tevis šajā dimensijā nedrīkst palikt pat atmiņas. Un visiem no tā tik labāk paliks.
No nelūgtā viesa vai fiziski sajūtamie naida viļņi lavinveida sienā gāzās virsū jau tā pusdzīvajam Staro. Naida siena pulsējoši samilza, kā slogs spiedās virsū, sadragājot, sagraujot apziņu, aizskalojot emocijas, gribu dzīvot.
Staro šausmas auga augumā. Domas vijās drudžainā murskulī: “Viss velti?!”
Adrenalīna uzplūdā asinis mežonīgi dzilināja cauri visām dzīslām. Tam sekoja tas, ko varētu aprakstīt kā ūdeņraža bumbas eksploziju. Sekundes miljonajā daļā tukšumu aizpildīja nevaldāms un vienlaicīgi stingri iegrožots enerģijas mutulis.
Piepeši viņš ieguva spēku un zināšanas, kā atbrīvoties no Šakāļa dāvanas. Un nekavējās tās izmantot.
Izgājis caur nepārtrauktu sāpju miglu, viņš atguvās ar savu vienoto es.
Atjēdzies Staro bezrūpīgā tonī noteica:
— Šķiet, es tomēr palikšu!
Šausmās sastinguši abi melnie magi uzlūkoja Staro. Baiļu sviedri aumaļām plūda pār abu kaļķa bālajām, šausmu izķēmotajām sejām.
Tad tie novēlās garšļaukus gar zemi. Nelūgtais viesis, nepaceļot biezajā paklāja dziļi iespiesto seju, gārdzoši nočukstēja:
— F.s ņemu visus vārdus atpakaļ! Vai drīkstu pamest šo dimensiju?
— Ar Šakāli roku rokā! — Staro strupi atbildēja.
Un pie sevis ar aukstu tīksmi nodomāja: “Lai kā karaļiem tā lieta nepatīk, bet visbiežāk viņus sit ar bandiniekiem. Ar šķietamajiem bandiniekiem!”
Piepeši viņš sajutās bezgalīgi vecs, it kā tas viss jau no cilvēces aizlai-kiem būtu atkārtojies neskaitāmas reizes.
Un viņš no jauna brida, esot pilnīgā neziņā, kur atrodas. No vienas puses, paldies Šakālim, tas atgrieza spēkus, veselību, apgaismoja, bet, no otras puses, viņam nav nekādu cerību palikt neatrastam, izzust pūlī. Staro atjūdzās liela telpā. Žēl, ka viņam nebija luktura. Viņš varēja tikai nojaust telpas apmērus.
Pilnīgajā tumsā Staro juta, kā viņam atjaunojas maņa. Viņš juta telpu. Neredzēja, netaustīja. Juta, kur ir tukšums, kur ir izcilnis, nestabilas ejas sienas.
Te, pazemē, viena neuzmanīga kustība un tevi apraks dzīvu. Sašķaidīs. Un nedrīkst ilgi uzturēties nevēdināmās vietās. Tikai tur, kur jaušas visniecīgākā gaisa kustība.
Par visu vairāk viņš vēlējās kaut kur nolīst, uzkrāt spēkus, taču vienlaikus lieliski saprata, ka viņam atvēlētais laiks strauji rūk un nav tālu, kad tāds novārdzināts augums, kā viņa gāzīsies sāpju bezdibenī, atstājot visu pasauli dziļā vienaldzībā.