Staro kā ar svinu pielieto galvu nepārtraukti urdīja domas: “Kāpēc gan tu aizgāji no Šakāļa migas? Tur bija viss, lai patvertos! Viņi taču devās prom!” Šīs domas viņu nepārtraukti vajāja. Pēc visa pārciestā no jauna līst pazemē, kur nelaimes kā domino kauliņi viena pēc otras gāzās pār viņa galvu? Pašsaglabāšanās instinkts kliedza, vaimanāja, bet viņš spitīgi devās caurvēja virzienā.
Un atkal turpinājās ierastais līšanas un spraukšanās process. Līdzvērtīgu balansēšanai uz bezdibeņa malas to darīja tas, ka viņš no Šakāļa midzeņa aizgāja mājas drēbēs. Un viņš gāja, nezinot kur un kāpēc! Galvenais bija tikt tālāk no šīs derdzīgās vietas.
Jau tā novājinātais Staro organisms atjēdzās civilizācijas skartā telpā. Ar elektrisko gaismu. Vairākas reizes viņš samirkšķināja, pirms acis pierada pie apgaismojuma. Vairākas no iepakojumiem lāga neattīrītas pārnēsājamas gaismas diožu lampas piepildīja nelielu tuneļu savienojumu ar gaismu. Te bija sauss gaiss. Tātad blakus ir ventilācija.
Ar čabošu troksni parādījās saimnieks. Nenosakāma vecuma kaulains vīriešu dzimuma pārstāvis. Mēļi sarkanais deguns liecināja, ka visa nauda gūlās glāzītes dibenā. Bezkrāsaini mati. Savilcis seju īstā ļaunuma grimasē, saimnieks uzlūkoja Staro. Saimnieka acīs iedzirkstējās smiekliņš. Mute sāka plēsties uz vaigu pusi, līdz sejā iegūla vēlīgs smaids. Smaids atklāja izteikti nelīdzenus zobus. Bez ceremonijām tas pajautāja:
— Vēl viens bēglis? Zinu jūs, turienes gūstekņus. Tev uz sejas rakstīts. Ilgi sita, līdz izglābies? Nekas, atkopsies...
Vārdus viņš izrunāja stiepti un lēni, taču stājā vai runā ne mirkli nejautās falšums.
— Ir pirts. Pārmēru karsta, bet pieciest var. No augšas tek karstā ūdens strautiņš. Nāc, nebaidies! Es jau vairākus gadus tajā mazgājos. Kā redzi, vēl svepstu!
Pārvarot augumu plosošo trulo sāpju dedzinošos virpuļus, Staro piespieda sevi piesvempties kājās. Nogaidijis līdz mirdzošo zvaigznīšu spiets izklīst, viņš sekoja saimniekam. Pēc pārdesmit soļiem viņi nokļuva līdz dabiskai iedobei, kurā plūda karsta ūdens avotiņš.
Staro ar piepūli novilka apģērba paliekas un vairāk iegāzās nekā iekāpa dabiskā džakuzi vannā.
Viņš ar labpatiku izbaudīja vannas priekus. Juta, kā karstajā ūdenī atmiekšķējas āda un izskalojas pazemes netīrumi. Viņam šķita, ka aiztek arī tumsas derdzīgā pieskāriena sekas. Sasitumi izsutējās mīksti.
Pamērcējies siltajā ūdenī, Staro berza visu augumu, noberžot veco ādu. Noskrāpēt veco ādu, aizskalot atmiņas. Viņam likās, ka rūsa lieliem, drupaniem gabaliem sāk birt laukā no dvēseles.
Pazemē pavadītais laiks nepalika bez sekām. Viņa rumpis bija kļuvis kaulaināks, ribas kā stīpas spiedās ārā.
Saimnieks šļūcošā gaitā ieradās ar ļoti kvalitatīvu makšķernieku drēbju kaudzi rokās. I.abā oma nebija zudusi, un viņš vēlīgi piedāvāja:
— Ņem, pielaiko, kas patīk! Viss ir augstākās kvalitātēs! Ārzemju markas!
Staro nomazgājies, gludi noskuvies un apģērbies gurkstošās drēbēs, atguva civilizētu paskatu.
— Ejam tārpiņu nomērdēt!
Un pārliecinājies, ka viesis saprot, rādīja ceļu uz ēdamtelpu. Tur uz kartona kastēm bija sarūpēts diezgan bagātīgs konservētās pārtikas klāsts. Staro piesēdās viņam sagatavotā migā, un, saņēmis liellopu gaļas konservu, sāka alkatīgi to tukšot. Tikmēr saimnieks uz gāzes plītiņas uzlika nākamo konservu kārbu. Ik pa brīdim Staro pētoši uzlūkoja runātāju, kurš nerimās valodot:
— Tas no veikala notenderēts. Zagļi bija aptīrījuši makšķernieku piederumu bodi. Lejā sanesuši, paši nez kur palikuši. Tur ar putekļiem un aizmirstību viss klāts. Es tad laiku pa laikam paņemu, ko ievajagas. Zinu, ka eju uz veikala noliktavu. Liekas, ka kaķim pasmagi izlīst, bet esmu pieradis. Uzmanīgi ņemot, pamazām tā dzīvoju. Nezinu pat, cik ilgi. Vairākus gadus neesmu bijis augšā. Pat lāga nezinu, kas tur notiek. Varbūt komunisti atgriezušies. Nē! Tad atkal nebūtu pārtikas. Kā vientuļnieks pazemes eju mežā, no ierastā maršruta nekad nenogriežos!
— Žurkas netraucē? — remdējis izsalkumu, Staro ziņkāri noprasīja. Salicis ribās visu kārbu, viņš no jauna atdzīvojās.
— Es ar tām sadzīvoju! Viņas pieradinātas, nokopj aiz manis pārtikas paliekas. Varētu jau arī mani apēst, tikai kas viņām pārtiku gādās? — pamēdījās vīrelis. — Arī gudri radījumi! Gluži kā sieva! Līdz brīdim, kamēr tu kaut ko noderīgu nes mājās, piecieš, pēc tam patriec vai izdeldē no šīs pasaules!
Ne man te jāmaksā par dzīvokli, ne jāstrādā trejdeviņos sviedros. Atliek vien aiziet pēc kožamā.
— Un ja atradīs eju?
— Tpu! Nenoskaud! — saimnieks neapmierināti atstiepa apakšlūpu. Staro cieši ielūkojās viņa acīs. Tajās varēja izlasīt sašutumu, kurš izdzisa, kad Saimnieks atkal pavēra muti:
— Man augšzemes dzīvē sievai nebija pat vārgas atblāzmas no virtuves karalienes gēniem. Nācās rīt uzsildītus konservus. Lai kādas nepatikšanas, kolīdz piemāvos, tā sievai uzreiz atgriezās dzīvotprieks un viņa, sakļāvusi rokas, svētulīgi nogaudās: “Dieviņš varēja ātrāk aizsaukt veco grēka gabalu.”
Un nomainot sarunas tematu nepārprotami ieinteresētā tonī noprasīja:
— Tu taču nekur nesteidzies?
— Vispār jau nekur nesteidzos. Es pat nezinu, kurp doties! — Staro nevēlējās pakļaut vientuļnieku nāves briesmām. — Redz, ir viena nelaime! Mani meklē! Un nopietni!
— Nav, ko bēdāt! Te ir vieta, kas visu ekranizē. Ne elektronika, ne raganas nedarbojas. Kaut kas dziļā pazemē to visu nobloķē!
Staro domās novaidējās: “Tomēr slazds!”
Un, iegrimis savās domās, gandrīz nesaklausīja paskaidrojumu:
— Neesmu te vienīgais. Vairākus līmeņus dziļāk dziest svētais tēvs. Eremīts. Dīvainis. Nekad neesmu redzējis, ka kaut ko ēstu. Cik reizes neesmu nesis pat dārgu sarkanvīnu. Viss viens. Iedomājies, pat melno stores kaviāru neēd. Kā gan cilvēks var eksistēt? Nesaprotu! — saimnieks purinot galvu pastiprināja neizpratni. — Viņš teica, ka gaidot mesiju. Kaut ko no tiem murgiem. Es cilvēks vienkāršs! Galvu nepiesmērēju. Tikai sterilizēju ar šņabi.
Karstā vanna un sātīgais ēdiens darīja savu. Skati aizslīdēja kā miglā. Nogurušajā galvā nozibēja kāda dzirksts un viņš ieslīga miega nemaņā. Atjēdzās. Nobijās, ka ir zaudējis redzi. Tad atminējās, ka guļ pazemē un dīvainais pazemes iedzīvotājs ir vienkārši nodzēsis gaismas. Saimnieks bija uzklājis divas biezas un siltas segas.
Staro no jauna aizmiga, lai atkal pamostos tumsā. Šoreiz viņš neizjuta nekādu satraukumu. Fatālā nolemtībā vairs ne par ko neuztraucoties, viņš gaidīja, kad pamodīsies saimnieks. Pēc runas spriežot, saimniekam smadzenes nav pat zirņa lielumā, taču tas viņam netraucē iekārtoties pazemē uz ērtu dzīvi pie visa gatava.
— Miera oāzīte. Apmeklētāji gandrīz nekad neieklīst. Digeri — tie gan maitas. Tpu! — sulīgi nospļāvies, saimnieks turpināja brokastot un tarkšķēt. —Krētas Mīnotaura labirinti ir nekas, salīdzinot ar mātes Maskavas pazemi. Un pa to ložņā visādi draņķīgi digeri. Arī šeit pāris reizes ir līduši. Ātri aiztrencu visus prom. Patrāpīsies vēl kāds sadists, sagraizīs vai vispār mani nositīs. Meklē sazina ko. Iztraucēs vēl valdības noslēpumus. Tad aizlies manus caurumus, vēl te sāks šmonu. Kazi, līdz manīm tiks. Kam man kašķis ar valdību, ne es zinu, ko viņi dara, ne viņiem te ko degunu bāzt. Menti, tie var pierakstu prasīt. Visādi dīvaiņi te, pazemē, meklē Ivana bibliotēku. Lai meklē veseli! — Viņš noirgo-jās. Pacēlis rādītājpirkstu nopietnā balsī turpināja: — Eremīts sēž tieši uz tās. Mani gan ielaida aplūkot. Kam man tā vajadzīga? Tur nešpetni daudz dārgakmeņu, zelta. Kam traucēt vecus pergamentus. Ja gramstīšos, mēģināšu notirgot, mani nositīs kā divreiz divi. Un, pat ja uzrādīšu slēptuvi, dzīvu neatstās. Sasies un pametīs žurkām. Paši sāks plēsties. Durties... Man ir savs stūrītis, sava iztikšana. Vairāk neko nevajag. Tik kādu saimniecīti... — viņš sapņaini nopūtās. — Biju pāris reizes atvilcis bābas. Tās atžirgušas meta krustus un spērās augšā. Ar varu mīļš nebūsi.