Pie reizes viņam prātā iešāvās laba ideja. Buhāras emīrs — narkomāns pēdējā stadijā. Ārkārtīgi līdzīgs. Pat vienāda acu krāsa. Vaigu kauli gan nedaudz platāki un uzacu forma atšķīrās. Galvenais, ka visi pazīstamie no viņa kratījās nost, jo tas nespēja lāga koncentrēties ne uz ko citu, ka vien narkotikām. Visa dzīve tikai uz kārtējo dozu vērsta. Tāds tāpat drīz dabūs stingo. Neviens neraudās pakaļ. Kam gan nepalīdzēt labam c ilvēkam? Buhāras emīra pasi var izpirkt, ja vien jau nav nolaista kāda kreisā uzņēmuma reģistrācijai. Sliktākā gadījumā to var atjaunot.
Buhāras emīrs neuzdeva nekādus jautājumus. Viņam elpa gārdzoši šņāca, kamēr acis truli vērās nekurienē. Kad Staro izvilka pases atrašanās vietu, viņš par to apsolīja divas dozas. Acumirklī izlīdis no prostrācijas, Buhāras emīrs aizveda debesu uzsūtīto labvēli līdz točkai. Vien tur Staro iedeva ķīlas naudu kopā ar nokavējuma procentiem. Buhāras emīrs atnesa ieķīlāto pasi. Ar izsalkuša suņa cerību lūkojoties noprasīja:
— Labi?
Un Staro viņam iedeva trīskāršu dozu. Kad narkomāns sastinga, viņš rikojās kā parasti. Sadedzināja bez pelniem sadarbības partneru katlumājā. Pasniegdams pasi Staro svinīgi teica:
— Tagad tu esi pilsonis! Apsveicu Latvijas valsts vārdā! No sirds! Bet tagad tu katru dienu mācīsies latviešu valodu, lai nevienam velnam ne mazākās šaubas nerastos, tevi pēc gadiem uz ielas sastopot. Narkomāns
var nosprāgt, bet ne aizmirst mātes valodu. Un vēl, — Staro vilcinājās, — man ir priekšlikums! Neba velti es tevi pieņēmu, apsildīju. Par visu jāmaksā! iMan vajag uzticamu palīgu, kurš ne vien tur mēli aiz zobiem, bet ari nekad neuzdod jautājumus un tīri izpilda visus norādījumus.
— Vecīt! Nekādu problēmu! Es līdz mūža galam būšu tava ēna.
— Un kā ar bābiešiem? Neizpļurkstēsies?
— Zini! Nekad nav patikuši! Man labāk kārtīga vilku sugas kuce un nekādu alimentu lietu!
Staro saviebās un izmeta:
— Divi perversiķi! Tāds tādu atrod.
Šo svinīgo gadījumu viņi atzīmēja ar nelielu pasēdēšanu āra kafejnīcā.
Staro iemeta pāris treknas olīvas mutē. Pārinieks ar interesi uzlūkoja un noprasīja:
— Tu kur kauliņus liki?
— Es ēdu ar visiem kauliņiem! — Staro, pavēris muti, demonstrēja, ka nav kā kāmis aiz vaigiem ko aizlicis. — Dienā sauju ar melnajām olīvām. Pēc iespējas treknākām. Vēl jūras zivis, lēcas, dārzeņi. Saucās Vidusjūras diēta. Sirds vesela. Tauki nepiemetās.
— Neiesprūst?
— Nē! Man kuņģis labs!
Kādu laiku vēlāk Staro, atminējies par dīvaino seksuālo noslieci, tā vienkārši paprasīja:
— Ko tad tev sievieši ir nodarījuši, ka dod priekšroku kucei?
— Visas viņas ir cūkas un kuces, un tarakāni pēc savas būtības! Kad tu negaidīti uzdedz gaismu un pamani nekrietnības, tā viņas pa stūriem, pa kaktiem vien.
Izšlircis kārtējo spļāvienu, no kā kārtīgais Staro saviebās, Aleksejs * turpināja:
— Bija man pirms armijas viena kuce, ko par sievieti nevarētu saukt. Bilde ne meitene! Ideālās proporcijas, gaišie mati pāri dibenam. Lielas acis kā smaragdi. Jebkura krieva sirdij tīkamas formas būtne! Diez ko
viņa mani bija atradusi, ka ieskatījās. Un demonstratīvi tikai ar mani kopā visur! Vai, cik viņas dēļ nenācās klubos kauties. Vienmēr uzvarē-in, jo splvumu un apņēmību piedeva viņas spulgojošais apbrīnas pilnais skatiens. Un kā mēs ampelējāmies pa gultu, pa kāpņu telpām, tumšiem stūriem. Viņai ļoti patikai ekstremālais sekss. Man ne visai! Taču seksu pusaudža gados bez mitas gribējās. Un tā sagadījās, ka kaut kā vakarā ielīdu pie viņas dzīvokli. Sagribējās pasviedrēt sirds tuvību. Augstu nebija
astotais stāvs, kas man, mērkaķim, ir kā citam pirmais. I.abāk nebūtu toreiz kāpis. Viņu tur patēvs drāza! Tāds pretīgs, ar spalvām noaudzis trekns armēnis! Vai kā man aptecējās žults!
Nozūdījies viņš turpināja. Kā par brīnumu, no viņa leksikona izzuda tik ierastie lamu vārdi.
— Viņi mani nemanīja un es rāpos lejā, pārcilādams visus iespējamos nogalināšanas variantus, tā, lai izietu ne vien sauss, bet pat ne tuvumā nerēgotos. Jaunības maksimālismā tik apžilbinoši skaistie laimes mirkļi ar to bridi beidzās. Man vispretīgākā bija viņas skūpstu pēcgarša. l ikās, ka ar visu draņķibu piepildītā kanalizācija plūst cauri mutei. Es kā negudrs skaloju, mazgāju. Divas zobu pastas tūbiņas un ari mutes skalojamo līdzekli izlietoju. Vienalga. Miroņa skūpsts kā bija, tā ari palika. Es neesmu gaudotājs. Es rīkojos, — viņš apņēmīgi izmeta, — tikai asins garša varēja aizvietot pazemojumu. Turpināju tikties ar viņu it kā nekas nebūtu bijis. Atminos, bija nežēlīgas bailes, ka nenorauju AĪDU, jo tas patēvs drāza pilnībā visu, kas vien kustējās, pat narkomānes un uz gultas gulošas mirlas. To pilnīgi droši zināju. Tāpat to, ka nelietoja gumiju. Naudas viņam bija vai cik daudz, — izteiksmīgi novaikstljies Aleksejs paskaidroja. — Man tas neizraisīja ne nožēlu, ne skaudību. Tā bija viņa dzīve un viņa nauda, bet man bija skaidri mērķi, kurus sasniedzot varēju peldēties skaidrās naudas baseinā.
Pamanījis Staro skatienā ieinteresētību, rūgti paskaidroja:
— Taču tas ir saplēstas kalošas vērtībā, jo to nišu pavisam nesen jau šajā dzīvē, aizņēma nopietni ļaudis. Pārcilājis visus iespējamos variantus apstājos pie visinteresantākā. Sagaidīju, kad treknais patēvs piedzērās, izmānīju skuķi laukā. Mums tur kanalizācijas kolektorā ir pamesta strādnieku atpūtas istabiņa. Tur ari nogādāju savu lolojumu, uz atmiņām izņēmu tā, ka kājas grīļojās un gurni sāpēja. Sasēju rokas un kājas,
un pielēju pilnu p.....— viņš aprāvās, stingi uzlūkojot sarunas biedru:
— Tu jau saprati, ko es ar to domāju. Ar terpentīnu. Tad ari es sapratu, ka esmu dzimis, lai nogalinātu lēnām, nežēlīgi un ar izdomu. Pirms tam es pateicu, par ko es viņu uzskatu pēc tam, kad jārējās ar to dzīvnieku, tikai tad ielēju terpentīnu. Mani neinteresēja, ko viņa, cenšoties attaisnoties, teica. Es izbaudīju to skatu, kā viņa, būdama pilnīgi bezpalīdzīga, izmisīgi lūdzās, vaimanāja līdz beigās tikai nesakarīgi kvieca. Ar baudu es izbaudīju viņas mokas. Vienu bridi pat domāju piešķilt sērkociņu, bet apmierinājos ar auksto uguni, kas saēd sievieti baismīgākā veidā.
Brrr! Staro nodrebinājās no šis rafinētās spīdzināšanas apraksta.
Viņš tā aizdomājās, ka pat nedzirdēja turpmākās norises aprakstu.
— ...un tad es visu sakopu. No viņas nepalika ne kauliņa piemiņai! Ļoti gribējās vēl dzīvai izgriezt viņai ādu un sapīt sev aproci, taču es esmu gudrs. Kam man kompru un nāvinieku kameru? Neatstāstīšu, kā pats izlocījos, ka nevienam pat prātā neienāca kāda tumša doma. Kā gaudoju, līdz asinīm ar galvu sitos sienā. Kā līdz ar citiem meklēju pa visu pilsētu. Un nemaz nepietēloju. Ja vien varētu, es viņu tiešām paceltu no miroņiem. Man šausmīgi atkal gribējās viņu drāzt, bet vairs nevarēju. Pēc divām nedēļām mani parāva armijā un nokļuvu tālu tālu no visiem izmeklētājiem. Āaaa! Viņas patēvu nodūra kaut kāda špana. Tos turpat menti saķēra. Taču te es esmu kristālšķlsts. Nevienam neko priekšā neteicu.
— Skatos, esi nopietns kukainis! Pat varu šo to pamācīties! Padomu ari varu nekautrēties paprasīt!
— To labprāt! — Aleksejs izmeta. Vēl piebilda ar smagu skatienu uzlūkojot Staro: — Tagad saproti, kāpēc četrkājainās kuces ir labākas par divkājainām?
к
— Laikam tāpēc, ka AĪDU no astainajām princesēm nevar noraut? — Staro pasmīnējis atbildēja.
— Jā! Ja tikai kāds nenormāls armēnis ari nemīl četrkājainās kuces! liet es neesmu nekāds perversiķis, — iebilda Aleksejs. — Romiešiem principā nebija svarīgi, ar ko drāzties: ar sievieti, vīrieti, bērnu, dzīvnieku. Viņu izpratnē tu biji vīrs, ja tu drāzi, nevis tevi.