Paberzējis virsdeguni ar gaudulīgu noti balsī nomurmināja:
— Izvedu caur tālāko labirintu tīklu, palaidu tā, lai neviens neron ceļu atpakaļ. — Un it kā starp citu iejautājās: — Starp citu, no kurienes tu nāc? Tev tāds savāds uzsvars. Nekādīgi nesaprotu.
— No Baltijas.
— Āaaaa.
— Kur tu drazu liec? — Staro pārtrauca runas plūdus, ievirzot tīri utilitārās vadlīnijās.
— Gaitenī ir caurums galvas platumā. Tajā metu. Grabēdams noiet lejā. Tur ir tunelis uz Nāgu valstības bezdibeni. Tā vismaz eremīts teica...
Apklusies viņš iesaucās: — Ak, es vecais āzis! Eremīts bija palūdzis tev būt tik izpalīdzīgam un nolaisties pie viņa. Ir kas runājams par Zani! Nu ir vārdiņš! — Viņš labsirdīgi noskurināja galvu.
— Kas, kāds melnais pesteļotājs?
Līdz ar šo domu cauri augumam izskrēja salti drebuļi. Staro nezināja, ko padomāt. Ja no briesmām nevar izvairīties, tad labāk ir ātrāk ar tām nostāties aci pret aci.
Paņēmis lampu, saimnieks padeva tādu pašu Staro, un, pie sevis dungodams, devās vienā no daudzajām ejām. Drīz vien viņi nonāca krustcelēs. Pa tām vītņveida eja kā aka iestiepās biedējošajā pazemē. Pa apdrupušajiem pakāpieniem nācās ilgu laiku iet lejā, līdz Staro atjēdzās kupolveida alā. Iespaidīga augstuma griestus apgaismoja vien viņu nesto lukturu gaisma. Sienas un pamatne bija rūpīgi apstrādātas. Kādreiz pat nopulētas.
Telpas centrā uz pusovāla paaugstinājuma sēdējā vecs vīrs. Tievs kā maikste. Apģērbs vaļīgi karājās uz viņa pārmēru kārnā auguma. Šaura, kalsena seja, ar trauslu, plānu, plakaniski nosmailinātu degunu, plānas lūpas, no deguna līdz mutes kaktiņam iegrimušās dziļās rievas iezīmēja mutes apvidu. Ķīļveida bārda vijās ap zoda līniju. Skaidras, pelēkzilas acis vēlīgi vērās Staro. Un, pamājis ar labo roku, aicināja viņu tuvāk. Pavadonis palika stāvot. Tikmēr Staro nedroši pietuvojās.
— Sauc mani par Uaru! — vecais vīrs smaidot nosauca savu vārdu. Smaidā pavērtajā mutē Staro redzēja vien sārtas smaganas.
— F-s te esmu jau krietnu laiciņu. Bet visam reiz pienāk beigas, — Uars neitrāli, dziestošā balsī novilka. — Līdz 2047. gadam daudz nav palicis. Tad sašķeltā pasaule vienosies gaismas vai tumsas pusē. Tad arī mana sūtība būs galā. Nebūs svarīgi, kas uzvarēs, — Uars novilka pirms no jauna pavēra muti.
— Šeit apakšā ir kupols, kas aiztur pekles spēku izlaušanos, ļa pasauli vienos gaisma, tad tiem nav jēgas lauzties ārā. ļa tumsa, tad arī manos spēkos nebūs apturēt iznīcības enerģiju. Jebkurā gadījumā, es pārtraukšu zemes brīdi un pārcelšos, kur man sen kā vajadzēja vairākas reizes pabūt.
— Cik ilgi tu te esi? — Staro pat izbrīnījās par savu pārdrošo jautājumu.
— Zemes dzīļu spēka vietas, tur augšpusē, agrāk bija piesātinātas ar visdažādākajām svētvietām. Te pēc mana padoma nāca viedie vīri, kas tur kalpoja kā starpnieki starp ļaužu un smalkāko pasauli. Viņus nomainīja klostera brāļi. Tad Lielo juku laikos klosteri nodedzināja, ejas aizgruva. Kopš tiem laikiem te ieklīst vien retais. Te nav, ko ņemt. Ja nokāptu vairākus līmeņus zemāk, atklātu Ivana Bargā bibliotēku. Taču iznest bez manas ziņas nevar. Es apsolīju caram tās nodot drošās un, galvenais, godīgās rokās.
Uars blāvi pasmaidījis, it kā nojautis Staro domas, turpināja:
— Man neviens nevar kaitēt, aizvest arī. Sarkano laikos mani mēģināja noindēt, ielaižot nāvējošas gāzes. Viss viens. Arī tie atmeta ar roku.
Pasaules likteņa atslēga, mani sargā.
Iesākumā neuzticīgi Staro nolēma viņu pārbaudīt:
— Un, ja es mēģināšu tevi aizvilkt saulītē?
— Droši! Droši! Nekautrējies, — vēlīgi smaidot, Uars aicināja. — Iesākumā pamēģini novilkt no šī apļa.
Uara sažuvusī roka pacēlās. Staro saudzīgi satvēra. Tai bija vēsa miesa, taču nevis vecišķi vārīga, bet stingra. Staro viegliņām pavilka. Augums padevās tikai līdz apļa malai. Tālāk sekoja tas, ko neviens normāls cilvēks nevarētu saprast. Nevis vecā pasaules vārtu sarga roka, bet gan Staro roka palika it kā irdena, gaisīga.
Turklāt Staro neko nesajuta. Vienkārši večuka roka tikko bija viņa plaukstā un vairs nē. Nekāda vilkšanas kustība.
— Apļa iekšpusē ir īpaša vieta. Tā ir astrālā forma, kam nepiemīt laiks un telpa. To var saukt par mūžību.
Tikai tagad Staro ievēroja, cik gan savāda, stinga seja ir stāstītājam.
— Ārpusē rit tūkstošgades, šeit sekunde ir aizķērusies. Es gaidu atbrīvotāju. Tu tas neesi, taču tev vajag izcīnīt uzvaru, lai varētu viņu sagatavot.
Un Uars pārgāja uz citu tēmu:
— Enerģija nezūd, tā transformējas. Es to pārvaldu visaugstākajā pakāpē, lai mijiedarbībā ar fizisko pasauli varētu darīt tā saucamos brīnumus. Varbūt tu vēlies, lai es tevi atjaunoju? Tev ir miesas bojājumi, arī nervu sistēma uz robežas.
— Nē, paldies! Nav nekā labāka par krietnu pirtiņu! Veldzēs i miesu, i dvēseli, — Staro centās noraidīt biedējošo piedāvājumu. Taču Uars paņēma viņa kreiso roku un rīkojās.
Caur plaukstu ieplūda nomierinošs spēks, tas dziedēja ne vien miesu, bet arī dvēseli. iMiers, bezgalīgs miers, izlija pa visu augumu, ielija vistumšākajos prāta nostūros.
Staro aplūkoja sevi. Augums vēl aizvien bija izkaltis, taču nu viņā pārliecinoši pulsēja dzīvība. Arī viņa skatiens kļuva dzīvīgāks, redzīgāks.
Domas joņoja sparīgi un reizē skaidrības pilnas.
— Kādreiz biju Nabu priesteris, — Uars ierunājās. — Mūža beigās Gudrības atslēgu glabātājs dievs jautāja, ko es vēlos par ilgstošu un teicamu kalpošanu? Un es atbildēju, ka vēlos izdarīt ko tādu, kas dotu vislielāko labumu cilvēcei, ne vien manai diženajai Krus tautai. Tad Nabu savā vislielākajā gudrībā apzīmogoja manu prātu ar Dievu zvērestu un lika sagaidīt jaunās cilvēku ēras atvērēju. Drīz vien dievi devās uz savu pasauli, bet viņu pamestajiem ļaudīm vajadzēja izšķirt savus likteņus pašu spēkiem un ar savu prātu. Tas bija senāk par pašu senumu, — Uars sapņaini novilka un palika kavējamies atmiņās.
Šķita, ka viss šeit notiekošais ir ārprāta radīts murgs. Staro nodrebēja, ielūkojoties laika bezdibenī, kas šķīra šo brīdi no stāstītā avotiem. Nabu priesteris bija absurdi neiederīgs šajā vietā. Kaut vai tīri ģeogrāfiski. Nemaz nerunājot par laika bezdibeni, kas šķīra viņu piedzimšanas mirkļus.
— Bet kā gan tev izdevās visu šo laiku izdzīvot? — Staro pārsteigts noprasīja.
— Man nevajag pārtiku. Esmu tajā dzīvības posmā, kad tā ir lieka. — Uars pasmaidīja un teica: — Pastiep man savu roku.
Staro padeva labo plaukstu. Uars uzlika savu un Staro piepeši sajuta plaukstā smagumu. Atvēris acis viņš ieraudzīja mango augli. Tas tiešām bija svaigāks par svaigu. Tas smaržoja tikpat brīnišķīgi, kā toreiz, kad viņš pats Seišeļos no mango koka noplūca līdzīgu.
— Tagad tev ir skaidrs, kā noslēgtā vidē darbojas enerģijas nezūdamības likums?