— Ja tas tik viegli darbotos tur augšā, — Staro neviļus pacēla skatienu uz kupolveidīgajiem griestiem, — tad droši varētu teikt, ka no naudas tik vien labums kā zārkam, ar nosacījumu, ka krematorijā no tā neizgāž apdziedāto rumpīti un neievieto kārtējo sēru zāles eksponātu.
Uars no jauna ierunājās:
— Visa tā skudru pūžņa jezga, kas notiek tur augšā ir nekas, salīdzinot ar to, kas sagaida neapdomīgo cilvēci. Pat, ja vienlaicīgi uzspridzinot visas atombumbas, izdotos sašķelt zemi, tas būtu mazākais ļaunums iznīcības priekšā.
Un paklusējis piebilda:
— Šeit ir vieta, kur glabājās Gudrības atslēga!
Staro nesaprata, ko gan Uars ar to vēlējās pateikt. Iestājās klusums. Staro pārdomāja teikto.
Uars noslēpumaini pasmaidījis iejautājās:
— Vēlies redzēt atslēgu?
Staro piekrītoši pamāja ar galvu. Viņš nesaprata, par ko ir runa, bet viņam pārmaiņus pēc patika iegūt informāciju, vienlaikus neizciešot ārprātīgas mokas.
Ar atbruņojošu labestību Uars pavēra lūpas.
— Šī ir Cilvēces pēdējā cerība nesadegt iznīcības enerģijā!
Un Uara labajā plaukstā parādījās pelēcīgs, neliela ābola izmēra akmens ar sānos dziļi iegravētām zīmēm.
— Šantamani akmens šķemba. To sauc par Pasaules Dārgumu. Un to var iegūt vien izredzētais. Tas nozūd, lai uzrastos vien tad, kad cilvēkiem tiešām ir vajadzīga palīdzība. Ļauniem, skaudīgiem, alkatīgiem, lepniem, kuri murgo par pasaules kundzību, kurus gara tumsība padara aklus, nav lemts to pat ieraudzīt. Vien ar tīru, gaišu, brīnišķīgu, apskaidrotu dvēseli, kas ar tikko dzimuša bērna tīrību spēj paraudzīties uz pasauli. Vienīgi tāds var būt par tīrā vaduguni apvienotai cilvēcei, kam atslēga palīdzēs atslēgt prātu un sirdi, lai novērstu tumsas uzvaru.
Vairākas dienas Staro laidās lejā un sarunājās ar mūžveco un vienlaicīgi nemirstīgo Nabu priesteri. Un ar katru reizi viņā nostiprinājās pārliecība, ka nekas no ārpasaulē notiekošā nepaslīd garām Uaram. Viņš zināja vairāk par jebkuru zem saules mītošo. Taču Staro ne par ko nemainītos ar viņu vietām.
Ar katru pazemē pavadīto mirkli Staro krūtīs pieauga vēlme izrauties. Viņš nevarēja vien sagaidīt brīdi, kad ieraudzīs debesis. Atgūs cietu pamatu zem kājām tur, virszemē, kur kaut šīfera pelēkās debesis dod garam brīvību.
Staro izlēma lūgt padomu kādreiz diženās Krus tautas pēdējam pārstāvim.
— Tu esi tumsas medījums! — Uars mierīgi pavēstīja. — Tu vairs nevari iziet pasaulē. Visur ir izlikti tīkli, ziņotāji un nepielūdzami tumsas mednieki. Vien šeit tu vari palikt līdz mūža galam vai kļūt par pūķa kāvēju.
Staro jau tāpat saprata, ka viņa lietas ir pavisam nožēlojamas. Uz gaišāku likteni viņam nav ko cerēt.
— Man nav pieredzes pūķu kaušanā!
— Vienīgais veids, kā pamest šo pazemi un no jauna nenokļūt tumsas verdzībā, ir kļūt par sava dēla sargeņģeli! Ārpus cilvēka čaulas! Tu pārtapsi enerģētiskajā būtnē!
— Tas ir nomirt?
— Pārkāpt slieksni! — Uars kā parasti mierīgi paskaidroja: — Tev ir vieglāk, jo tev ir zināms piedāvājums. Tev izpaliks neziņas šausmas. Protams, tev nāksies uzkavēties Šķīstītavā, pēc tās nāksi atpakaļ uz Zemi. Turklāt laiks tur ritēs savādāk. Mirklis tur, un tu būsi šīs pasaules pagātnē!
Uars brīdi apdomāja, ko vēlējās sacīt, pirms pavēra muti:
— Tici man! Tas ir garlaicīgi dzīvot mūžīgi! Un kolīdz atklājās dzīvības un nāves noslēpums, tā pazūd dzīves garša.
— Vērmeļaini vārdi! Ks apdomāšu! — Staro rimti paziņoja.
Staro pārdomāja dzirdēto. Atkal krustceles! Skaudrais reālisma asmens viegli uzšķērda sapņu pils mūrus. Nekādu perspektīvu. Viņa medības noritēja pilnā sparā. Visi tumsas resursi tika pārcelti viņa noķeršanai. Ārā viņu gaidīja iznīcība ar sekojošu neko. Slapstīties šeit, drošībā? Skaidrs, ka dziļākos ūdeņos viņš vairs nekuģos. Pēc visa piedzīvotā nāve likās tik vilinoša.
Visa viņa būtība sacēlās pret tādu domu. Drebēt no katra čuksta, no katras skaņas, kad dēls kuru katru mirkli varēja tikt saķerts un pārvērsts paklausīgā tumsas instrumentā?
Viņš jutās kā kalnu upe, kas savā nevaldāmajā skrējienā atdūrusies pret nogruvumu. Lai kā gribētos, nevar tikt uz priekšu! Varenajā šķērslī ne mazākās spraudziņas. Tu vari bezspēcīgā niknumā murdēt un vārīties. Tikmēr jauni spēki pienāk klāt un ar tiem pieaug aizsprosta ūdeņos ieslēptais spēks, taču ir jāgaida līdz brīdim, kad pārkāps pāri aizsprosta korei vai spēs to pārraut. Viņš ir iesprostots nāvei neizbēgami nolemtā miesā...
Galvā uzmācīgi riņķoja viens un tas pats Zanes vecāsmātes teiktais: “Ja uzvarēs tumsa, tad... Jau cik reizes pasaule ir šūpojusies uz naža asmens un mazākais grūdiens var to atkal iegrūst bezdibenī. Maskavas vārds ir cēlies no tur virszemē kādreiz mītošo baltu vārda — mazgāt. Mazgas upes ūdeņi mazgā un aizskalo cilvēku netīrās domas. Maskavas sirdī jau vairākus gadu tūkstošus ir viena no svētākajām pasaules vietām. Roma un Jeruzāleme ir tai līdzīgas. Tur reiz bija priesteri, viedie, kuri to sargāja. Viņu eksistenci izgaisināja tas ļaunuma murskulis, kurš tur savilkās vai no visas zemeslodes. Un šī ļaunuma vadībā Maskavā tiek gatavots kaut kas neticams! Tumsa plāno atstāt vien pāris miljonu cilvēku. Un visus pārējos ir gatavi nolikt uz upuraltāra, lai ar viņu dzīvības spēkiem izsauktu to, kura vara ir absolūta! Viņi pārvērtē savus spēkus! Maskavas apakšzemē milzt vulkāns. Tas iestiepjas bezgalīgajās pazemes dzīlēs, — uguns spēka pasaulē. Virs tā karsta alās ir vesela ūdens jūra. Uguns un tvaiks saspiestā telpā ir baismīgs spēks, kas tāpat kā starp tumsu un gaismu atrodas trauslā līdzsvarā. Viens gan ir skaidrs. Ja turpināsim sēdēt rokas klēpī salikuši, tad notiks mega upurēšana. Saskaņā ar Tumsas ieplānoto būs milzīgi svētki. Tiks darīts viss, lai pēc iespējas vairāk cilvēku ierodas un vienkopus sanāk uz to svinēšanu... Un tad Maskava vienā mirklī iegrims ar visiem iedzīvotājiem un viesiem. Vienlaicīgi un vienkopus upurējot desmitiem miljonu dzīvību, tiks sasniegts mērķis. Līdz tam laikam tumsai vajag sakrāt enerģiju, savākt vienkopus staigājošās enerģijas baterijas. Un tam visam ir jānotiek īstā laikā un īstā vietā. Citur pat ar tūkstoškārt lielāku upuri neizdosies, jo Maskava ir Zemes centrs. Tas būs visu laiku visasiņainākais upuris. Upuris ir vienlaicīgi pārtraukta ļaužu eksistence, kur cilvēku enerģija pārvēršas šausmās, bezizejas izmisumā un izdalās no upuriem atombumbu ekvivalentā. Tādā veidā vienlaicīgi nogalēto enerģija sakoncentrējas, sablīvējās un pārvēršas tīrajā enerģijā. Vien sevišķi vareni arhimagi vienkopus māk ievadīt to vajadzīgā gultnē. Un pasauli savažos Tumsa...”
Staro toreiz tā isti neapjauta, bet tagad viņš tiešām jutās atbildīgs par savu tuvinieku un visas cilvēces likteni.
“Viens ir karotājs, bet ne pret varenu, labi organizētu armiju. Vīzijas ir tāda lieta, kuras parāda iespējamo notikumu attīstību. Ar kādu mazu cinīti tās var izmainīt. Mazs, bet gāž lielu vezumu. Tas ļoti daudz ko var palīdzēt Tumsas plānu izjaukšanā. Nejaušība spēj katastrofāli izjaukt vislabāk izstrādātos plānus...”
Šī doma durstīja kā ar adatām. Kā ar nokaitētām knaiblēm sagrāba rīkli. Staro vairs nekur nerada mieru.
Aiz muguras sabiezēja pagātne, priekšā nezināma nākotne. Kas viņu sagaida? Grūti bezprieka gadi? Vēl jau palika nemiera pilnā mīlestība. Smeldze un ilgas kā neremdināms izsalkums plosīja viņu. Un no domas vien, ka Zane tikmēr piederēs kādam citam vīrietim, uzplaiksnīja greizsirdība. Tā nerimās un nezaudēja asumu. Durstīja un kveldināja kā nokaitēts akmens. Un viņš apzinājās, ka šī strutojošā vāts nekad neaizvērsies.