Staro sirds uz bridi pārstāja pukstēt. Melns skumju plīvurs ietina prātu. Pār viņu gāzās pat vairākiem vīriem nepanesama pārdzīvojumu lavīna. Nez no kurienes viņa galvā uzradusies Zanes vecāsmātes balss kā nazis grieza ausis.
Šai balsij nebija iespējams nepaklausīt. Viņam pat šķita, ka fonā atskanēja neslēptu šausmu pilni vaidi.
“Ja smalka bezapziņas informācijas ievade dod pārliecinošus rezultātus, tad tas diemžēl nozīmē, ka piepildās neaptveramā ļaunuma plāns! Tā varenību grūti apjaust. Var pieskarties vien niecīgai tā daļiņai. Tas ir kā mēģināt izdzēst sauli. Sens ļaunums, par kuru es tevi brīdināju, ir pamodies, un līdis no midzeņa. Posts sagaida pasauli, ja to neatturēs pašā iedīglī. Tas nav cilvēciskā būtnē ietērpies ļaunums. Viņš vēl nav izvēlējies savu iemiesojumu. Ļaunuma ļaunums, kurš kopš atlantu bojāejas jau vairākus desmitus tūkstošu gadus bija snaudis. Gaidījis savu laiku! Un tas ir pienācis! Mums par nelaimi! Atminies, ko es stāstīju par Laika plūsmām. Tās var pagriezt, lai atgrieztos noteiktā laika punktā, izmainītu. Visā Cilvēces vēsturē ir bijuši astoņi Varenie, kam tas ir bijis pa spēkam. Tikai divi ir mēģinājuši un panākuši izmaiņas vēsturē. Visi atturas no jebkādas iejaukšanās, jo viņi mācījās no šo divu neprāšu visādā ziņā sūrā likteņa. Un tagad nāks Devītais! Un šis Devītais Vilnis var sajaukt visa laika ritumu. Tagad no tevis ir atkarīgs cilvēces liktenis.” Balss pazuda. Tās vietā krāsainu zibšņu eksplozija smadzenēs pārvērtās par kniepadatas izmēra gaismas punktiņu. Tas mirgoja un lēcienveidā palielināja savus apjomus. Un pārvērtās par tumsas kamolu, kas strauji piebrieda, pulsēja nenoteiktā ritmā. Varēja apjaust tajā ietvertu varenu spēku.
Pieņēmis lēmumu, Staro uzmeklēja eremītu. Viņš kā parasti sēdēja un gremdējās atmiņu dzīlēs, lūkojās ārpasaules norisēs.
— Esmu gatavs doties uz cilu pasauli! — Staro sasveicinājies, ķērās pie lietas.
— Nepareizi! — Uars rimti pielaboja: — Tev jāsaka: “Esmu gatavs kļūt par dēla Sargeņģeli!”
— Esmu gatavs kļūt par dēla Sargeņģeli! — Staro rimtā, bet noteikta balsī atkārtoja.
Mute izkalta sausa, taču vārdi nāca viegli, ar pārliecību un spēkpilni.
Visa viņa būtība — miesa un dvēsele — izstaroja rāmu spēku. Viņš bija gatavs uzņemties uz saviem pleciem nastu, kas viņam jānes.
Pēc šiem vārdiem visa viņa būtība iegrima uguns liesmā. Tā bija tik drausmīgi spoža, balta un cieta, ka Staro to juta caur aizvērtiem plakstiem un caur tiem cieši piespiestām rokām.
Staro nezināja, vai tas bija uzreiz, vai viņš tiešām pavadīja nolikto laiku šķīstītavā, bet viņš ieraudzīja dēlu. Viņš vienkārši zināja, ka tas ir viņa un Zanes miesas un dvēseles auglis. Viņa nemateriālā būtība apklāja mātes miesā augošo augli. Mežonīga laimes sajūta sagrāba Staro. Viņš tomēr bija saņēmis sava darba algu.
— Sveiks, Dieva sūtītais cilvēces glābēj! Es tevi lološu un sargāšu!
BEIGAS
SATURS
1. daļa. Mūsu pasaule.......................
2. daļa. Slēgtā pasaule.......................
3. daļa. Maskava...........................
4. daļa. Izvēle..............................
Vairāk par autora daiļradi