Kā partneris Aleksejs mazāk izcēlās ar savu drosmi, drīzāk ar nepārspējamo nežēlību. Viņa apziņā neeksistēja jēdziens labs vai ļauns, tikai ir izdevīgi vai nē! Pēdējai cūkai ir kauču sirdsapziņas mikrograms, bet ne Ļošam. Bez kautrēšanās ar nekaunīgajām acīm izģērba jebkuru daudz maz iepatikušos meiteni tā, ka nereti iznāca saķerties ar vīriem, pavadoņiem. Viņš īpaši izaicināja, jo patika tos pazemot ar vienu vai pāris zibenīgiem sitieniem šos mīkstčaulīgos gailēnus uz mirkli atslēdzot no šīs pasaules, pa kuru viņš kā kaķis elastīgā gaitā lodāja. Vienmēr brīvs un neatkarīgs ne no viena.
Pēc tam varēja nicīgi nospļauties un ejot prom, nošņākt:
— Lupata! Un ko viņa tevī ir atradusi?
Pēc tam dāmas acīs ikviens pievarētais daudz ko zaudēja. Pāris reizes dāmas metās virsū cenšoties atriebt pāridarījumu, bet biežāk gan centās tuvāk iepazīties. Ar tādām nevajadzēja lauzties. Viņas, līdz mielēm atēdušās džentlmeniskos uzmanības apliecinājumus, kā magnēts pievilka šis pirmatnējā, dzīvnieciskā spēka īpašnieks, un atdevās bez vārda runām ar padevīgu miesas trīsoņu.
Ļoša izrādījās ne vien labs sparinga partneris, bet arī pietiekami spēcīgs pretinieks šahā, tik spēlējot viņš pārlieku lamājās. Staro no stipriem vārdiem nevairījās, bet šķībi uzlūkoja kā Ļoša muti pārlieku brūķē. Reiz neizturējis viņam noprasīja:
— Vai tu ar šo pašu muti arī maizi ēd?
— Jā! Pirms tam gan izskaloju.
— Tad priekšlaikus skalo biežāk. Mums ir jābūt pelēkiem, pelēkajā mijkrēšļa zonā. Un runāsim tikai latviski. Uz krieviem ar aizdomu
skatās. Toties latviešus mūsu arodā neievēro. Nelec tik ļoti acīs.
— Ko lieki lekšu uz ecēšām? — Ļoša nosmējās. — Man ir tāds kluss sapnitis pārticībā, jauki, bezbēdīgi svilpojot nesteidzīgi gaidīt pieripojam morga vāģi. Protams, ar krietnu handikapu, tas ir, veselīgu laika atkāpi. Un nesteidzīgi, piesātināti pavadit vecumdienas okeāna malā, svaigs gaiss, iedegušas meitenes, kokteilis. Kā kuru reizi izvēlos — citreiz sapņoju par būdiņu sniegotu kalnu virsotnē. Citreiz par sniegbaltu jahtu tirkīzzilā dienvidu okeānā.
— Aizvērt acis neesi mēģinājis? — Staro labvēlīgi noirgojās: — Tev vēl nav simts!
Ļoša izrādījās apķērīgs un visās lietās uzticams. Tikai greizā sieviešu uzmanības iekarošanas stratēģija Staro sagādāja raizes. Tā viņi vairākus gadus roku rokā sekmīgi darbojās gan biznesā, gan viņa tumšākajā rūpalā.
Staro vienmēr darbojās tikai caur diviem uzticamiem starpniekiem. Un kad tie, neveiksmīgi sapinušies pašu liktos tīklos, dzērumā noslīka, viņam šis arods apsīka. Un tas bija beigu sākums.
Ienācējs izskatījās pēc solīda, vecuma elpas skarta ūpja. Ķermenis, kaut ar tieksmi uz korpulenci, par spīti ievērojamam gadu birumam, bija saglabājis spraigumu. Aizritējušie gadi bija izcēluši sejas vaibstus. Gadi nespēja pazodes ādu padarīt ļenganu. Apņēmīgā mutes līnija liecināja ar paradumu dot pavēles, nevis tās pildīt. Kaut arī kopumā tā bija maiga, vīrietim neraksturīga seja. Izbalējušas pavasara ledus pelēkuma acis. Plikgalvības pusmēness strauji pieaugot sāka aizvien augstāk rāpties galvā, padarot pieri aizvien iespaidīgāku. Plaukstas gan rūpīgi koptas, nagi apvīlēti.
Pulkstenis vien maksāja tik, cik Staro likumīgi un nelikumīgi spēja nopelnīt gada laikā.
Ar atvainošanos pilnu smaidu, ienācējs no iekškabatas izvilka biezu naudas saišķi. Uzlicis uz galda viņš to piestūma Staro rokai. Tur bija vieni vienīgi piecdesmitnieki!
“Ohoo!” domās nosvilpies, Staro ar dubultīgu interesi uzlūkoja viesi. Ļoša klusēja.
Man vajag, lai jūs pazemotu manu sievu! — viņš aizvērtām acīm dedzīgi izmeta. Un it kā transā iegājis turpināja: — It kā draudot izvarot ievu, jūs no manis izvilksiet dzīvoklī noslēpto naudu! Kad tas būs izda-i its, jūs sāksiet draudēt, ka nogalināsiet viņu. Viņa lūgsies, lai es atdodu visu naudu. Tad es sievai pateikšu: “Kamēr es šo naudu pelnīju, tikmēr tev ar Uldēnu bija patīkami otrajā maiņā pasviedrēties!? Nekā nebija!”
— Izpļāpāsies, vecīt! Pēc tā viņa tevi noēdīs dzīvu! — Staro berzējot .11 īss ļipiņu aizrādīja. Skatiens apdzisa.
— Nevaru vairs izturēt to vella mātīti. Viņa, lūk, esot pazemota. Es viņai neveltu pietiekami daudz uzmanības. It kā bizness tāpat grieztos un nauda printētos.
Un klients, ar acīmredzamu baudu šmakstinot lūpas, svelmīgi spīdošam acīm noteica:
— Pēc tam vajag to velna veceni pavisam tārpos aizlaist. Varēsiet?
Izsmalcināti lamu vārdi bezgalīgi platā straumē plūda no virtuoza
mutes. Savā ziņā ģēnijs, kura zināšanu dziļums krietni iestiepās zem Marianas dziļvagas dzīlēm un pa tiešo saskārās ar elles velvi. Savādāk nevarēja izskaidrot, no kurienes viņš smēla kondensāta veidā saspiesto leksikona bagātību. Staro jutās kā galīgi zaļš iesācējs, lai arī nebija pārlieku izsmalcināts un nekautrējās lietot lamuvārdus atbilstoši situācijai.
— Mēs ar tādām lietām nekad neesam ņēmušies un pat par miljonu netaisāmies to darīt! — Staro kā ar nazi nogrieza.
— Bet, ja gudri?
Grezns iesaiņojums, bet zem tā parasts, nenoteiktas dabas cilvēciņš. Staro paklusēja, prātā pārcilādams situāciju. Mentu uzsūtīts viņš nebija. To Staro juta ar visām ķermeņa porām, bet no kurienes tas velns par viņu ieguva rekomendācijas? Kabineta stūrī kontrabasa futlāri bija prasmīgi ierīkots bāriņš ar mazu saldētavu šņabim. Darba vietā pats nelietoja, bet dažus viesus iepriecināja.
Bez vārdiem viņš salika glāzes un ietecināja.
Klusēdami visi izmeta. Klients izvilka fotogrāfiju, kurā bija iemūžināts pārītis in copulu. Spriežot pēc leņķa un visnotaļ trūcīgā apgaismojuma, mīlas mokās norasojušais pārītis nenojauta par šo vēsturiskā brīža saglabāšanu nākamajām paaudzēm.
— Pieķēru in flagrante delicto.
“Tātad inteliģents maita!” Staro prātā nozibsnīja klientu raksturojošo doma. Zemapziņā burbuļoja nemiers, tāpēc centās tikt pie skaidrības:
— Kurš tad taciņu ieteica?
— Kādu taciņu?
“Tātad tiešam inteliģents! Tādu bulli vajag grābt pa tiešo aiz ragiem, citādu valodu viņš nesapratīs.” Staro nodomājis, vārdos precizēja:
— Man ir atkritumu bizness un te tu man mūža ieslodzījumu piedāvā! Nē! Es godīgi ņemos, maksāju nodokļus. Kopš pārbūves kooperatīva laikiem ar kriminālu ni ni!
Netīkamo atmiņu uzplūdos Staro mutes kaktiņi noraustījās.
Ragneša augums salīgojās no skaļiem smiekliem. Ar dūri skaļi iesita pa kreiso plaukstu. Vairākas reizes samirkšķināja jautrības asaru pielietās acis pirms izspieda:
— Tu ar Pīlēna starpniecību vairākas reizes izpalīdzēji tikt vaļā no nariku rumpīšiem. Tas bija deviņdesmitajos. Pašā sākumā. Pīlēns man pa gabalu tevi parādīja. Mani vienmēr interesēja, kas notiek ar rumpīšiem. Es uz narkomāniem eksperimentēju ar sintētiskajiem vitamīniem. I.aba manta sanāca. Visu laidu uz eksportu, šeit izslīdēju no kruķu skatieniem. Tolaik kā saldajā krējumā dzīvoju.
Staro sajuta kaklā dedzinošu kamolu. Tātad nelāgā veidā noslīkušais Pīlēns pat no elles ar savu kaulaino roku viņu ir aizsniedzis. Kaut viņu velni bez sekundes atpūtas tur ar rafinētu izdomu mocītu!!!
Ragnesis pameta uzvarošu skatienu Staro virzienā, kurš bez sajūsmas pamāja ar galvu. Saspringušie žokļu muskuļi patvaļīgi kustējās.