— Kādēļ Sanitai, bet ne man? — Anna pabrīnījās.
— Tādēļ, ka tev vēl galvā mazdrusciņ veselā saprāta, bet Sanitai tikai importa preces. Gribat, es varu pierādīt. — Klāvs pieliecās pie Sanitas un, visiem par lieliem smiekliem, izvilka no meitenes deguna trīs paciņas košļājamās gumijas «Made in USA». Uzcienājis klasesbiedrus, viņš, rokas bikšu kabatās sabāzis, aizslāja uz garderobi.
Zālē skanēja pēdējā deja.
* * *
Sals ar vieglu roku tīkami glāstīja Baibas sakarsušo seju. Nosarmojušie kanālmalas vītoli prožektoru gaismā laistījās kā dārgakmeņiem nobērti. Pavisam netālu pa ielām trauca mašīnas, steidzās vēlīni gājēji, bet te, parkā, viņi bija divi vien.
«Kā apburtā pasaku mežā,» Baiba domās salīdzināja. Un viss šis vakars kā pasaka. Skaļie aplausi pēc dziesmām. Un dejas. Un Tagils. Un šī nakts. Baibai šķita, ka viņa sapņo skaistu sapni, no kura negribētos atmosties.
Brīdi abi soļoja klusēdami.
— Man, protams, nav nekādu tiesību dot jums padomus, — Tagils- ierunājās. — Bet kļūt par audēju, ja ir tāda balss, būtu nepareizi.
— Mamma un patēvs domā, ka pēc pāris gadiem es varētu pelnīt lielu naudu, palīdzēt ģimenei.
— Vai tad jums tik liela ģimene?
— Nē, māte, brālītis, patēvs. Bet patēvs… — Baiba aprāvās. — Tas jūs nevar interesēt.
— Es vēlētos zināt visu, kas saistās ar jums. — Tagils viegli paspieda Baibas roku.
Meitene vienmēr bija ilgojusies pēc draudzenes, kurai varētu visu uzticēt. Patēvs neļāva vest mājās skolasbiedrus vai ciemoties pie tiem. Baiba auga viena, sevī noslēgusies. Un nu pēkšņi parādījies puisis, skaists kā pasaku princis, un visu grib zināt par viņu!
Pie Gazifikācijas pārvaldes stāvēja vientuļš un pamests ledus kalniņš. Mazuļi, kas, novārtījušies balti kā sniegavīri, augām dienām te slidinājās,., tagad saldi dusēja katrs savās mājās.
— Ejam! — Tagils saķēra Baibu aiz rokas un uzvilka ledus kalniņā. Skaļi gavilēdami, abi šļūca lejā. Baibai aizķērās kāja, un viņa ievēlās kupenā, noraudama Tagilu sev blakus. Kaut kas dedzinošs cieši pieplaka pie viņas lūpām. Pāri ķermenim pārskrēja karsts vilnis. Meitene uzlēca kājās un sāka skriet.
— Pagaidi, muļķīte, ko tu mūc? — Viņa aizmugurē izdzirda ātrus soļus un aizsmakušu balsi. Atskanēja asa miliča svilpe. Baiba izdrāzās uz ielas. Ļaudis neizpratnē noskatījās skrejošajā meitenē, kurai neviens ne- dzinās pakaļ. Savas mājas trepju telpā viņa beidzot atvilka elpu. Sirds sita kā negudra.
«Ko es izdarīju? Bēgt kā pēdējai muļķei! Un kādēļ? Bet tas taču bija mans pirmais skūpsts.» Baiba vēsiem pirkstiem viegli pieskārās kaistošajām lūpām. «Kādēļ viņš tā darīja? Bija tik labi abiem roku rokā staigāt pa piesnigušo parku, pa neskarto, tikko uzsnigušo sniegu, pa kuru vēl neviens nebija gājis. Un ja nu miliči viņu aizturējuši?» Aukstas tirpas pārskrēja pār muguru.
Meitene izgāja ārā. Vecpilsētā baznīcas pulkstenis dobji nosita divas reizes. Pa ielas vidu, strinkšķinādami ģitāru, aizgāja bariņš jauniešu.
Neskumsti, meitenīt mīļo, Nāc līdzi mums, —
kāds iedziedājās.
Baibas dzīvokļa logi bija tumši. Meitene izbijusies metās pa trepēm augšā un klusi piezvanīja pie durvīm. Neviens nenāca atvērt. Baiba piezvanīja skaļāk. Atskanēja šļūcošie patēva soļi.
— Tā esmu es.
— Pārguli vien trepju telpā, nakts- staigule!
Baiba apsēdās uz trepju pakāpiena un sāka klusi raudāt.
Viņa bija pārkāpusi Laimas vēlējumu pārnākt mājās pirms pusnakts. Tagad sekoja sods.
No kāda augšējā stāva dzīvokļa izbira trokšņaina kompānija un smiedamās nāca lejā.
— Kas tev kait, meitenīt?
— Es aizmirsu dzīvokļa atslēgas.
Patēvs atvēra durvis un raušus
ierāva Baibu istabā.
— Tu apkauno mūsu godīgo ģimeni visas mājas priekšā, — viņš šņāca. — Marš gulēt!
8. nodaļa «presto» — tas nozĪmĒ ĀTRI
— Baiba, nāc uzdejo mūsu priekšā! — Klāvs pirmdienas rītā, klasē iemeties, skaļi uzsauca un izvilka no somas milzīgu konvertu. — Palūkojieties, tieši pēc Ritas «Mīlestības vēstulnieka» parauga. Iesmaržota. Pat bultas caururbtā asiņojošā sirds nav aizmirsta.
— No kā? — Sanita tūliņ iedegās ziņkārē.
— To tu paprasi pašai Baibai. Es vēstuli atradu piespraustu pie klases durvīm.
— Kāds muļķojas, — Baiba apskaitās.
Daumants ar redzamu interesi vēroja, kā viņa atplēš konvertu. Tajā atradās mazāka aploksne. Baiba izlasīja aprakstīto lapiņu, spēji nosarka un ātri paslēpa kabatā.
— Vai tas papīrītis tev tik dārgs, ka slēp pie sirds? — Daumanta balsī skanēja satraukums.
Baiba neatbildēja.
Uz skolu viņa vienmēr nāca kā uz atpūtas vietu un klusībā nožēloja, ka stundas paiet tik ātri. Bet šodien laiks vilkās lēnām, kā svina kurpēm kājās. Vēsturniecei nācās meiteni izsaukt trīs reizes.
— Atjēdzies! — Daumants iegrūda solabiedrenei dunku sānos.
— Baltiņa, kas jums noticis? Pastāstiet par franču utopisko sociālistu Sensimonu.
— Franču utopiskais sociālists Klods Anrī de Sensimons piedzima… — Baiba nedroši iesāka.
Daumants atšķīra «Jauno laiku vēstures» 141. lapaspusi un nolika Baibai priekšā. Tālāk viss gāja bez aizķeršanās.
Skolotāja Zariņa bija stipri tuvredzīga, bet brilles nenēsāja. Atklāti runājot, ar vēstures skolotāju astotai «b» nebija nekādu pārpratumu. Skolotāja atļāva atbildēt turpat no vietas, bet nolasīt no grāmatas prata ikviens. Pirmajos solos, par laimi, sēdēja apzinīgie — Zaiga, Marga, Rita, Profesors, kuri kārtīgi sagatavoja visas stundas, pat vēsturi.