Teciņiem Baiba metās uz mājām. Uz krūtīm paslēptā vēstule itin kā dedzināja.
«Jaukā meitene Baiba!
Nekādi nespēju aizmirst to patīkamo vakaru manā vecajā skolā, kuru pavadīju kopā ar Jums. Jums ir vienreizēji laba balss, to tikai vajag
skolot un izkopt. Nedariet muļķības un neejiet strādāt uz fabriku, kā esat nodomājusi. Aušanas ceha troksnis un putekļi visu sabojās. Man šis tas ir padomā, kas varētu interesēt arī Jūs. Varbūt mēs varētu satikties? Mans telefons 377977.
Ar draudzīgu sveicienu —
Tagils.»
Viņš nav dusmīgs! Viņš ir piedevis viņas muļķīgi bērnišķīgo bēgšanu. Viņš domā par viņu — neglīto, slikti ģērbto, neveiklo. Ko tagad darīt? Varbūt steigties uz automātu un piezvanīt? Nē, vispirms labi jāpārdomā.
Naikovska dzīvoklī Baibai piederēja tikai niecīgs stūrītis tā dēvētajā goda istabā — mazs galdiņš, pie kura viņa mācījās, un vecmodīgs, izgulēts dīvāns ar augstu atzveltni, kuru rotāja ieapaļš, blāvs spogulis. Dīvāna atsperes pie katras sakustēšanās žēli nodžinkstēja. Reiz māte gribēja veco graustu izmest un tā vietā nopirkt modernu tahtu, bet Naikovskis sacēla traci — lai neizdomājot visādas muļķības, tā esot dārga piemiņa no viņa nelaiķes māmiņas un tā tālāk. Māte piekāpās.
Baiba, aizmirsusi salauztās atsperes, ar sparu iemetās savā guļvietā. No laimes viņai gribējās dziedāt kā putnam.
— Ko bļausties kā negudra? — māte, no savas istabas iznākusi, bārās. Seja viņai bija sagulēta sarkana, matos rullīši. No rītakleitas līda ārā sagumzīts naktskrekls. — Cilvēks visu nakti nostrādājies, paša mājās vairs nebūs miera.
— Atvaino, lūdzu.
— Uzliec vārīties skābos kāpostus! Gaļa pieliekamā.
Baiba pirmo reizi ar tīri sievišķīgu interesi aplūkoja savu māti. Viņa visiem spēkiem cīnījās pret vecumu — piekrāsoja sirmojošos matus, reizi nedēļā lika sejas masku, centās ieturēt diētu. Vienu vīru zaudējusi, māte tagad trīcēja par otru. Naikovskis to zināja un bieži vien izturējās pret sievu augstprātīgi, pat nicinoši. Baibai bija pretīgi skatīties, kā māte ubago vīra mīlestību. Naikovskis bieži mēdza atgādināt, ka cēlies no dižciltīgiem poļu paniem. Vairāk par visu Baiba neieredzēja patēva liekulību, skopumu, nežēlību un iedomību. Meiteni viņš pacieta tikai tādēļ, ka viņa padarīja vairāk nekā apēda.
Baibai bija jāatskaitās par katru izdoto kapeiku, par katru stundu, kuru viņa pavadīja ārpus mājas. Divreiz Naikovskis nekad nemēdza atkārtot. Siksnu, kas gadiem ilgi karājās pie virtuves durvīm, māte novāca pavisam nesen.
Pie vakariņu galda patēvs ar lielu prieku mēdza stāstīt nezin kur saklausītas tenkas par palaidnēm meitenēm, kuras dzer, plpo un ielaižas ar vīriešiem, līdz beidzot nokļūst vai nu kolonijā, vai slimnīcā.
«Mūsdienu jaunatne ir galīgi izlaidusies. Pusaugu skuķis ir jātur grožos kā neiebraukts zirgs.» Tādi bija viņa parastie izteicieni.
Dienasgrāmatā, kuru Baiba glabāja, pabāztu dziļi zem dīvāna, viņa reiz ierakstīja: «Es viņu tik briesmīgi ienīstu, ka būtu laimīga, ja viņš nomirtu vai aizietu no mums.» Mātei bija krietni pāri trīsdesmit, kad piedzima Rolandiņš. Mazulis tūlīt ieņēma ģimenē centrālo vietu. Rolandiņam tika saulainākā istaba, Rolandiņam gardākie kumosi, Rolandiņam skaistākās rotaļlietas. Mazais princis dra vien saprata, ka vainu par padarītajām nerātnībām ērti uzgrūst māsai.
Rolandiņa sadauzītās veclaicīgās porcelāna vāzes dēļ nabaga meitene veselu nedēļu nespēja ne sēdēt, ne gulēt uz muguras. Pat māte toreiz, plēsdama no meitenes čūlājošās muguras pielipušo kreklu, pārmeta vīram nežēlību.
«Mugura sadzīs, bet kas man atdos manas vecmāmiņas panes Zosjas dārgumu?» Naikovskis atkliedza. «Tā viņai vajag. Un dabūs vēl!»
«Dabūs vēl, dabūs vēl,» Rolandiņš mēdījās, uz vienas kājas lēkādams.
Prom drūmās domas. Tagad viss būs citādi. Viņa darīs parastos mājas darbus, bet iekšēji būs laimīga. Viņai šodien pat jāpiezvana.
«Hallo,» atskanēs Tagila balss. «Labdien,» viņa teiks. «Vai jūs zināt, kas zvana?» — «Protams. Jūsu balsi es pazītu starp tūkstošiem citu.»
Jāuzliek vārīties kāposti, un tad viņa aizskries līdz automātam ielas stūrī. No kaimiņienes telefona tādas sarunas ir bīstamas, par to var uzzināt Naikovskis.
Trīcošām rokām Baiba iemeta telefona automātā divkapeiku. Atsaucās nelaipna sievietes balss.
— Lūdzu, vai Tagils mājās?
— Es nezinu, jāpaskatās. Kas zvana?
Baiba sastomījās:
— Viņa studiju biedrene.
Varēja dzirdēt, kā aizdip viegli soļi. Pie automāta būdiņas durvīm nepacietīgi klauvēja kāds vīrietis.
— Tagils klausās, ko vajag? — viņa izdzirda.
— Seit Baiba.
— Kāda Baiba? Ā, atceros — no manas kādreizējās skolas, — balss kļuva manāmi laipnāka. — Mums kaut kur jāsatiekas. Varbūt «Rīgas» bāriņā? Nē, tur tik jaunas meitenes nelaiž iekšā. Aizkāpsim uz kafejnīcu «Presto». Vai jūs rītdien esat brīva? Teiksim — ap sešiem?
Sešos viņa nekādi nevarēja, tad jāiet uz bērnudārzu pēc Rolanda.
— Labāk septiņos, — viņa nedroši ieminējās.
— Labi, norunāts. Satiksimies pie ieejas. Cau! — Tagils nolika klausuli. 1
Baibai sagrīļojās ceļi. «Presto» droši vien ir lepna kafejnīca un tur viss ir ļoti dārgs. Bet viņai no skolas pusdienām ietaupīts viens vienīgs rublis.
Jāpaprasa Sanitai, kur tā kafejnīca atrodas. Un ko viņa lai velk mugurā? Ar skolas kleitu neērti, kauns no Tagila. Viņš ir elegants, kā no modes žurnāla, bet viņa — noplukuši skolniecīte ar vecmodīgu bizi.
Baiba piezvanīja pie Sanitas durvīm.