— Tu nāc kā saukta, — Sanita nopriecājās. — Es nekādi nespēju atrisināt uzdevumu algebrā. Ejam manā istabā.
Samtiņi dzīvoja daudz pārticīgāk nekā Naikovskis un Baibas māte. Istabas kaktā elektriskais kamīns. Uz īpaša galdiņa lepojās krāsainais televizors. Grīdas klāja dārgi tepiķi, pie sienām gleznas. Importa ēdamistabas iekārta spīdināja stiklotās vitrīnas un spoži lakotos sānus. Viena istaba ar iebūvētu grāmatplauktu bija sadalīta divās daļās, lai meitai un dēlam būtu katram sava telpa.
— Vai tu esi bijusi kafejnīcā «Presto»? — Baiba neuzkrītoši apvaicājās.
— Protams. Pusdienas mūsmājās neviens negatavo. Mamma man dod naudu, un es katru dienu paēdu kādā kafejnīcā. Mēs ar Annu pazīstam visas labākās kafejnīcas, tikai vakaros gan bīstami, var uzrauties uz skolotājiem. Vai tu tiešām ne reizes neesi bijusi kafejnīcā?
Baiba piesarka un papurināja galvu.
— Ak, naivā nevainība! Cikos tev randiņš?
— Septiņos.
— Tikai nedomā iet skolas formā, — Sanita brīdināja. — Un frizūru izveido kaut kā modīgāk, citādi tu izskaties pēc bērna un tevi vispār nelaidīs iekšā.
— Vai tu nevarētu man aizdot pāris rubļu un uz rītvakaru savu strīpoto džemperi?
— Protams. Un bikses arī, ja vēlies.
Sanita pēc dabas nebija skopa. Viņa tūlīt noprata, ka Baibas neparastie jautājumi saistās ar noslēpumaino vēstuli. Bet, lai kā viņa nopūlējās, Baiba izvairījās un neatzinās, kas ir rakstītājs. Tiklīdz klasesbiedrene aizgāja, Sanita ņēmās zvanīt Annai.
— Baibai rīt septiņos randiņš kafejnīcā «Presto».
— Sitai dievgosniņai? — Anna neticēja. — Ar ko tad?
— Tas mums abām jānoskaidro. Ejam mēs arī.
* * *
Visu vakaru Baiba, ierāvusies savā kaktā un aizkrāvusies ar grāmatām, izlikās cītīgi mācāmies. Patēvs, māte un Rolandiņš skatījās pa televizoru mūžveco komēdiju «Jautrie zēni». Viņi skali smējās par dzīvniekiem, kas notiesāja viesiem domāto cienastu.
«Jāpaņem mammas lūpu krāsa un mazlietiņ jāuzkrāso lūpas,» Baiba prātoja. «Bet varbūt piezvanīt Tagilam un pateikt, ka es neiešu uz kafejnīcu? Tas būtu visprātīgāk. Mēs varētu pastaigāties pa kanālmalas apstādījumiem vai aizbraukt uz Mežaparku. Nē, tur labāk ne, vakaros tur tumšs. Bet ja nu Tagils pamana, ka es pirmo reizi kafejnīcā, un
sāk zoboties? Nē, nav ko prātot, norunāts paliek norunāts.»
* *
Baidīdamās nokavēt, Baiba skrēja teciņus. Pie Lielā pulksteņa viņa apstājās atvilkt elpu. Vēl bija pāris minūšu laika.
Tagils piebrauca ar elegantu tumšsarkanu žiguli.
— Atvainojiet mirklīti! Es novietošu mašīnu pie «Rīgas» viesnīcas un mirklī būšu atpakaļ.
Sanita un Anna stāvēja tieši pretī pasāžā, aizslēpušās aiz staba.
— Tā viņai vajag, lai neiedomājas diezin ko, — abas nopriecājās, pamanījušas Tagilu aizbraucam. — Bet kādēļ Baiba neiet prom?
Baiba pētīja skatlogos izstādītās Rīgas modes. No mīkstas drānas izgatavoto ziemas mēteli ar pūkaino lapsādas apkakli viņa labprāt sauktu par savu. Tumšbrūnie samta svārki un mežģīņu blūzīte būtu piemērots izejamais tērps. Baiba grūti nopūtās.
— Ejam! — Tagils paņēma meiteni zem rokas un ieveda kafejnīcā. Anna un Sanita viņiem sekoja.
— Nav vietu! — tresots šveicars, kas atgādināja operešu varoni, meitenes strupi atraidīja.
— Nekas, mēs pagaidīsim, — Sanita iespītējās.
— Bērniem vakaros ieeja aizliegta. — Šveicars aizcirta durvis abu meiteņu priekšā.
— Mēs neesam nekādi bērni, un šī ir jauniešu kafejnīca.
Ārā stipri sala. Annai plānajos zābaciņos kāju pirksti kļuva nejūtīgi, un viņa lēkāja no vienas kājas uz otru.
Līdz ar siltu gaisa mutuli no zāles izvēlās trokšņains jauniešu bars. Abas meitenes veikli ielavījās iekšā, un šveicars atmeta ar roku.
Pie galdiņiem sēdēja jaunieši. Instrumentālais ansamblis uz neliela paaugstinājuma ar skaļruņa palīdzību taisīja tādu troksni, ka sarunāties varēja tikai kliedzot. Jauniešus tas acīmredzot neuztrauca. Viņi vienā mierā sūca kokteiļus, sasaucās, smējās. Daži pāri aizrautīgi locījās dejā brīvajā laukumiņā pie orķestra.
Tagils šajā kafejnīcā acīmredzot bija savējais.
— Čau, uzlecošā zvaigzne! Kā ar komponēšanu, vai apsolītā dziesma gatava? Nāc pie veciem zēniem! — Skanēja no visām pusēm.
— Paldies, šoreiz mēs esam divatā.
Oficiante, mazliet izsmejoši appētījusi Baibu, ierādīja nomaļu galdiņu, iepriekš noņemot uzrakstu «Rezervēts».
— Ko pasūtīsim? — jautāja oficiante.
— Lai dāma izvēlas. — Tagils pievērsās Baibai.
— Es, man… — Baiba sastostījās. — Man glāzi tējas, lūdzu, un, ja drīkst, gabaliņu tortes.
Oficiante iesprauslājās.
— Divus «Do-re-mi», divsimt gramu «Ekspress», olīvītes, siera radziņus, — Tagils pats izvēlējās.
Pēc mirkļa viss pasūtītais jau atradās uz galda.
Saldais, stiprais dzēriens ar smalki sarīvētu šokolādi un riekstiem garšoja pasakaini.
Piepīpētajā gaisā un pustumsā Anna un Sanita ilgi meklēja klasesbiedreni, līdz pamanīja pašā zāles kaktā, aizslēpušos aiz kuplas palmas. Meitenēm paveicās. Pāris galdiņu tālāk pašreiz atbrīvojās vietas.
— Divas melnas kafijas un saldējumus «Ēdelveiss», — Sanita pasūtīja.
— «Edelveisa» nav, ir tikai firmas saldējums «Presto». Un vairāk neko? — oficiante nelaipni apjautājās. Beznaudīgajām jaunietēm, kas stundām ilgi nīka pie plikas kafijas tases, lieku laipnību un smaidu nebija ko dāļāt.
— Un divus «Pētergaiļus», — galdabiedrs, vīrietis krietni grādos, tēloja labdari. — Es zinu, ka tādiem skuķēniem ar naudām paknapi, īpaši; ja gadās stingrāka mamma.
— Ko tad darīt ar tiem kokteiļiem? — oficiante strupi noprasīja.
— Nes vien šurp, cielaviņ, gan jau pa visiem trim pieveiksim.