* * *
— Klāvs droši vien jau izstāstīja, ka es mācos konservatorijā, kompozīcijas klasē. So to esmu arī pats sacerējis, galvenokārt estrādei, — Tagils stāstīja. — Ir man tāds neliels bigbīta ansamblis pie kluba «Blāzma», puiši uz goda. Iemīlējušies mūzikā līdz ausīm. Iemalkosim! Nebaidies, tas ir gluži nekaitīgs padzēriens, garastāvokļa uzlabošanai, vairāk nekas. Tikai ar solisti mums neveicās. Pašreizējā ir īsta Klotilde, kupla miesās, ar drūmu, nodzertu balsi.
Tagils parādīja, cik resna ir pašreizējā soliste, Baiba skaļi iesmējās. Viņai bija tik jautri un viegli, it kā Tagilu būtu pazinusi gadiem ilgi.
— Varbūt tu varētu mēģināt pie mums padziedāt?
Baiba izbijās. Viņa atcerējās lielo uztraukumu, pat nelabumu, kas viņu bija pārņēmis skolas sarīkojumā pirms uziešanas uz skatuves. Otrreiz to negribējās pārdzīvot.
— Klubs algo pensionētu operdziedātāju, kas varētu tevi apmācīt, — Tagils kārdināja. — Mums ir arī deju skolotāja, kas tev iemācītu, kā brīvāk kustēties pa skatuvi. Toreiz skolā tu stāvēji kā nohipnotizēts trusītis. Iemalkosim! Par draudzību un mūziku!
Aiz palmas sēdēdamas, Sanita un Anna nenolaida no klasesbiedrenes acis.
— Viņš cenšas viņai kaut ko ieborēt, žēl tikai, ka mēs neko nedzirdam. Man galva džinkst no šī baigā trokšņa.
Oficiante atnesa pasūtīto kafiju, saldējumus un kokteiļus. Anna tos demonstratīvi piebīdīja galdabiedram, kas, galvu rokās atspiedis, miglainām acīm blenza kaut kur tālumā.
Abas meitenes kādu brīdi darbojās ar kafiju un saldējumu.
— Superais, vai ne? — Sanita konstatēja.
—< Mm.
* * *
— Varbūt padejosim, — Tagils ierosināja.
Baiba slepus paskatījās uz saviem apdilušajiem filca zābaciņiem un izbijās.
— Nē, nē!
— Nu, kā tad būs ar mūsu sadarbību? — Tagils neatlaidās. Satvēris meitenes plaukstu, viņš to cieši paspieda. Karsta strāva no viņa pirkstiem izplūda pa Baibas roku un izlija pa visu ķermeni. Tagila skatiens pielipa meitenes sejai.
— Es tagad gribētu būt Baibas vietā, — Sanita nopūtās. — Tik skaists vīrietis! Gandrīz kā franču kinoaktieris Alēns Delons.
— Muļķe gatavā, — Anna apskaitās. — Vai tu patiešām neredzi, ka tas nelietis cenšas mūsu zostiņu apdzirdīt? To nu gan mēs nedrīkstam pieļaut! >
Baiba sēdēja kā apmāta un baidījās'pakustēties. Viņa nesaprata, kas ar viņu notiek. Vienlaikus viņai gribējās gan smieties, gan raudāt. Galva bija dīvaini tukša, un nebija bailes — pat no patēva ne.
— Saki — jā, — Tagils diedelēja.
— Jā, jā, jā, — Baiba nodziedāja.
— Iemalkosim! Uz nākamās estrādes zvaigznes veselību!
Pēkšņi Baiba juta, ka uz augšu sakāpj dīvains nelabums. Viņa nobāla.
— Ir jau vēls, man jābūt mājās.
Tagils pamāja oficiantei.
— Tagad viņš to naivulīti iesēdinās savā mašīnā, aizvedīs uz mājām un samaitās, — Anna čukstēja. — Ejam! — Neļāvusi Sanitai attapties,
viņa piegāja pie Baibas un pavēloši noprasīja: — Kur tavs garderobes- numurs?
— Jūs neviens nav aicinājis, — Tagils apskaitās.
Sanita nenolaida acis no Tagila un muļķīgi smaidīja. Baiba juta, ka
viņai trīc ceļgali.
— Es iešu kopā ar savām draudzenēm, — viņa, Annai elkonī ieķērusies, atrunājās.
— Kā vēlies! — Tagils nemaz nemēģināja meiteni atturēt. Savu viņš bija panācis. — Neaizmirsti mūsu norunu. Svētdien, pulksten divpadsmitos, es tevi gaidīšu pie «Rīgas» viesnīcas. Manu mašīnu tu tagad pazīsti, — Baibai mēteli turēdams, viņš pačukstēja. — Cau!
Annai un Sanitai ne skatiena neveltījis, Tagils izgāja no kafejnīcas. Sanita nopūtās.
— Tu nezini, kur te tualete? — Baiba pēdējiem spēkiem pačukstēja.
Svaigajā gaisā Baibai kļuva labāk.
— Nekad, nekad savā mūžā nedzeršu nekā grādīga, — viņa pati sev apzvērēja. — Pirmā un pēdējā reize.
Augstu virs galvas, mirgojošu zvaigžņu ielenkts, spīdēja apaļš mēness. Ejot pa parka celiņiem, sniegs gurkstēja zem meiteņu kājām. Pēc piepīpētās kafejnīcas vēsais gaiss spirdzināja kā saldējums.
— Viņš tevi aicināja pie sevis mājās, jā? — Sanita nenocietās.
— Klāvs apgalvo, ka viņam esot pasakaina māja — īsta pils.
Baiba pakratīja galvu.
— Nepaspēja, mēs laikā iejaucāmies. Tu ar šitādiem uzmanies! — Anna brīdināja.
Jo tuvāk nāca mājas, jo Baiba kļuva nemierīgāka. Izglāba Sanita.
— Ienāc pie manis, uzkod piparmētru konfektes, tad nejutīs konjaka smaržu, — viņa pamācīja. — Pēc tam es tevi pavadīšu.
— Baiba bija pie manis, mēs kopā rēķinājām algebru, — Sanita paskaidroja Naikovskim.
Patēvs dusmīgi paskatījās uz meiteni, bet nekā neteica. Ar Samtiņiem bija izdevīgi uzturēt labas attiecības. Tirdzniecības darbiniekus viņš vērtēja augstu.
— Jocīga meitene tā Baiba, ne īsti bērns, ne īsti sieviete, — Tagils prātoja, kopā ar Justu vēlu vakarā dzerdams kafiju. — Līdzko es uz viņu ciešāk paskatos, tā sarkst un bālē. Cita būtu no prieka gaisā uzlēkusi, bet šī ne un ne. Nācās krietni nopūlēties, līdz pielauzu. Un vēl nav drošs, ka nepārdomā. Kā lai pret viņu izturos?
— Kā vectētiņš pret savu mazmeitiņu, — Justs zobojās. — Tā būs visdrošāk.
No Baibas dienasgrāmatas:
Pirmais randiņš manā mūžā. Viņš bija ļoti skaists, ļoti pieklājīgs un ■ļoti asprātīgs. Meitenes klasē jūsmo par kafejnīcām, bet man gan nepatika. Šausmīgs troksnis, gaiss piepīpēts. Un cilvēki tādi ākstīgi, sievietes skaļi smejas un vaibstās.
Man ļoti gribētos iemācīties dziedāt tikpat jauki kā Norai Bumbierei -vai Margaritai Vilcānei. Bet man jau nav tik laba balss. Jāaprunājas ar dziedāšanas skolotāju Ievu Līci.
* * *