Sanitai pulksteņa šautriņa pa ciparnīcu rāpoja lēni kā gliemezis, turpretī Baibai laiks aizskrēja ātri kā vēja spārniem. Viņa tikai tā pa īstam sāka iejusties, kad zālē iespurdza mazie dejotāji un nodarbības vajadzēja beigt.
— Pirmai reizei nav slikti, — Tagils novērtēja. — Muzikālā dzirde tev ir vienreizēja. Pāris stundu nedēļā pastrādāsim pie manis mājās.
— Viņu jau mamma nelaidīs, — Sanita iedzēla.
— Varbūt man parunāt ar taviem vecākiem? — Tagils piesolījās.
— Naikovskis jūs nolidinās pa trepēm tāpat kā mūsu klases Daumantu, — Sanita nerimās.
Baiba no kauna piesarka.
Tagilu kaitināja šī pašpārliecinātā, pēc pēdējās modes ģērbtā lellīte.
— Vai Baiba tevi nolīgusi par advokātu? — viņš ironiski apjautājās.
— Es vispār varu nerunāt, — Sanita apskaitās. — Baiba pati lūdza, lai es viņu glābjot un sargājot.
— No kā tad?
— No tādiem meiteņu medniekiem kā jūs, — Sanita atcirta.
— Kas viņai pēkšņi lēcies? — Baiba brīnījās, kad Sanita neatsveici- nājusies izmetās laukā no zāles.
No Baibas dienasgrāmatas:
Tagils uzdāvināja man slavenās franču dziedātājas Edītes Pjafas grāmatu «Panākumu balle». Viņas bērnība bijusi daudz drūmāka par manējo. Piedzimusi Parīzē tieši uz Belvilas ielas trotuāra. Māte viņu pametusi, vecmāmiņa barojusi ar ūdeni atšķaidītu vīnu, bet tēvs katru nedēlu vedis mājās jaunu pamāti.
Edīte nekad nav apmeklējusi skolu, visu mūžu rakstījusi ar kļūdām, nav pazinusi notis. Astoņu gadu vecumā viņa jau uzstājusies kopā ar tēvu — ielas akrobātu — Parīzes laukumos, kazarmās, krodziņos.
Man tagad ir viens vienīgs sapnis — iemācīties dziedāt.
9. nodaļa
VAI TU DRĪKSTI KĻŪT PAR KOMJAUNIETI, DAUMANT?
No Baibas dienasgrāmatas:
Reiz pienāks bridis un zvaigznes dienas laikā Uzmirgos man pie zilajām debesīm, Tad teikšu ardievas pelēkiem lietiem Un sveikšu dzīvi un nākotnes laimi.
Tik ļoti gribētos, lai šie Edītes Pjafas vārdi piepildītos arī manā dzīvē. Mīļā, labā dziedāšanas skolotāja! Viņa tik. ilgi runāja, līdz pārliecināja manu mammu. Es drīkstu apmeklēt dziedāšanas stundas «Blāzmas» klubā un pie Tagila mājās mācīties klavierspēli. Naikovskis staigā sapūties un ar mani tikpat kā nerunā. Viņš ne dzirdēt negrib, ka turpināšu mācības vidusskolā. Piecpadsmit gadi esot īstais vecums, lai cilvēks pats sāktu pelnīt un sevi uzturēt. Mamma ar viņu strīdas vai katru dienu.
Man no darba nav bail, bet dziedāšanu gan negribētos pamest.
* * *
Pie plakāta, uz kura bija uzzīmēts bokseris, jau vairākas dienas pulcējās zēni, apspriedās, strīdējās.
— Tas ir netaisni, — mazākie protestēja. — Kādēļ uzņem tikai no trīspadsmit gadiem? Mēs arī gribam.
— Neko darīt, likums paliek likums. — Daumants, kas brīvprātīgi bija uzņēmies boksa pulciņa organizēšanu, paraustīja plecus. — Jums vēl pāris gadiņu jāpaciesas. Neskumstiet! Es no pieredzes zinu, ka laiks skrien ātri kā vēja spārniem un…
— Tu nepūt mums pīlītes, — Zaigas brālis Uģis no ceturtās klases viņu pārtrauca. — Saki labāk — vai mums atļaus vismaz paskatīties, kā jūs trenējaties?
Viņam pēkšņi bija radusies ideja izveidot pašiem savu nelegālu boksa klubu: paskatīsies, kā lielie zēni trenējas, un raus vaļā.
— Es palūgšu trenerim, varbūt atļaus. — Daumants atkratījās no sīkajiem.
Visiem par lielu izbrīnu, boksa pulciņā pieteicās arī Pēteris un Profesors, abi vājākie zēni astotajā «b».
Pēterim bokss, kā viss, kas saistījās ar fiziskā spēka pielietošanu, bija pretīgs. Bet viņam bija savi apsvērumi, kurus viņš uzticēja vienīgi Dacei.
Profesors ticēja, ka ar stipru gribu cilvēks var panākt visu. Kopā ar tēvu izstrādājuši katrs sev dienas režīmu, viņi pie tā stingri turējās, pieļaujot atkāpes tikai ārkārtējos gadījumos. Jāņa māte šausminājās, redzot vīru un dēlu katru rītu skrējām pa dārzu un pēc tam aplaistoties ar aukstu ūdeni. Brīvdienās notika kilometriem tāli pārgājieni kājām vai ar slēpēm. Gribot negribot māte bija spiesta atzīt, ka agrāk tik slimīgie dēls un vīrs toziem pat neieklepojās, nerunājot nemaz par gripu vai ikgadējām angīnām.
Izlasījis trīskārtējās Romas olimpiādes čempiones amerikāņu sportistes Vilmas Rūdolfas biogrāfiju, Jānis nolēma apgūt vairākus sporta veidus un sākt ar boksu. Tas nekas, ka viņam vāja muskulatūra. Vilma Rūdolfa, kas bērnībā slimoja ar bērnu trieku un tikai ar pūlēm spēja staigāt, ar stipru gribu un neatlaidību kļuva par «melno gaceli» — vienu no izcilākajām pasaules skrējējām. Un mūsu pašu Valērijs Brumels, pasaules rekordists augstlēkšanā! Pēc smagas motocikla katastrofas piederīgie un draugi domāja, ka viņš neizdzīvos, nemaz jau nerunājot par atgriešanos lielajā sportā. Priekšlaicīgi sācis staigāt, viņš otrreiz salauza kājas potīti un pēc daudzām smagām operācijām tomēr atrada sevī spēku atgriezties sporta laukumā.
— Labāk ķēpājies ar savu ķīmiju, tur tev labi veicas, — Imants Profesoram silti ieteica. — Ar tādiem skangaliem kā tavas rokas boksā nav ko meklēt.
— Saderam, ka tieši pēc gada es tevi nokautēšu, — Profesors viņam atcirta.
— Lielība naudu nemaksā — un tā tālāk! — Imants pagrieza muguru, pārtraukdams sarunu.
— Daumants labojas, — Zaiga, kopā ar Baibu apskatīdamas jaunāko sienasavīzes numuru, konstatēja.
— Tu tikai tagad to pamanīji? — Baiba brīnījās.
— Un ja nu viņš visu to dara, lai izpatiktu tikai tev?
— Kādēļ tad tieši man? — Baiba nesaprata.
— Nu tādēļ, ka… — Zaiga sastostījās, — meitenes apgalvo, ka viņš tevi… ka tu …
Baiba spēji nosarka.
— Jūs visi esat galīgi aptaurēti! Uzdevāt man ar viņu nodarboties un nu iedomājaties diezin ko, — viņa apskaitās. — Varat paši ar viņu auklēties! Man pietiek!