Paķērusi somu, Baiba skriešus metās prom pa koridoru.
— Nepsiho! Pagaidi! — Zaiga sauca viņai nopakaļ.
Vairākas dienas Daumants nekādi nevarēja saprast, kas viņa sola- biedrenei lēcies. Baiba bija nerunīga, grieza galvu sānis un pat nepaskatījās uz viņa pusi, itin kā starp abiem būtu uzcelta necaurredzama siena.
Ceturtdienā, kā parasts, abi izgāja no skolas reizē. Bija silta aprīļa pēcpusdiena.
— Apmetīsim mazu līkumu pa parku! — Daumants ierosināja.
— Var jau, — Baiba negribīgi piekrita.
Kanāla ūdens saulē vizēja kā dzīvsudrabs. No siltajām zemēm atlidojušie strazdi šūpojās koku zaros un priecīgi svilpoja. Večiņas, sasēdušās piesaulītē uz soliem, laiski tērzēja un baroja ar maizes drumstalām baložus. No zemes kā zaļi, smaili šķēpi spraucās tulpju asni.
— Ievēro, ka tagad agrā pavasarī katrai koku sugai ir savs notonē- jums. Bērzi izskatās violeti, sēru vītoli — zaļganpelēki, kārkli — spilgti sarkani, daži pat oranžīgi. — Daumantam bija spilgti izteikta krāsu izjūta. — Zini, man šķiet, ka arī katram cilvēkam ir sava krāsa, kas izteic viņa būtību. Sanitu es redzu dzeltenu, Annu — sarkanu, dvīņus Margu un Ritu — rožainus, Daci — zaļu, Profesoru un Klāvu — zilus.
— Un kādu krāsu tu piešķīri man?
— Baltu.
— Kādēļ? Mana mīļākā krāsa ir zilā.
— Tādēļ, ka tu manā uztverē esi tīra un balta kā ziedoša ābele.
Baiba piesarka. Un ja nu tas, ko Zaiga teica, ir patiesība, viņai jau kuro reizi ienāca prātā.
— Tu pēdējā laikā esi tāda sadrūmusi? Vai tev kas kait? Vai mājās kas noticis?
Baiba purināja galvu.
— Ja patēvs tevi aiztiek, paziņo tikai man, gan es viņam…
— Man tev, Daumant, kas jāsaka, — Baiba sastostījās. — Mums neiznāks vairs kopā mācīties.
— Kādēļ?
— Redzi, ceturtdienās tieši tajā laikā man klavierstundas. Un nav jau ari vairs nekādas īpašas vajadzības, atzīmes tu esi izlabojis. Un vispār saņēmies.
Daumants klusēja. Tās dažas stundas, kuras viņi abi pavadīja divatā, viņš katru nedēļu gaidīja ar nepacietību. Tās bija kā saulaina diena, kuras siltuma pietika visai nedēļai.
— Kādēļ tu neatbildi? — Baiba pavērās skolasbiedra sadrūmušajā sejā^
Ko lai viņš atbild? Teikt taisnību? Neparko. Jau tā viss skaidrs. Viņš, Daumants, Baibai ir tikai objekts, ar kuru lieki jānoņemas, uzspiests sabiedriskais pienākums, no kura viņa tagad grib atkratīties.
— Viss skaidrs, — viņš caur zobiem izgrūda. — Kas es tev esmu, apaļa nulle, pīslis salīdzinājumā ar to…
— Ar ko tad?
— Neizliecies, melot tu tik un tā neproti! Visas meitenes klačojas, ka tu esot tā švītīgā ūsaiņa dēļ galvu zaudējusi. Kur nu man ar tādu sacensties! Pats saprotu — nākamajai estrādes zvaigznei jau tāds kā es par prastu,
— Nekliedz tik skaļi, ļaudis skatās. Ejam, apsēdīsimies uz soliņa, parunāsimies! — Baiba paņēma Daumantu aiz rokas. — Kas tev tādas muļķības stāstīja? Droši vien Sanita?
Daumants klusēja un, galvu noliecis, sadrūmis raudzījās zemē sev pie kājām. Pielēca zvirbulis, cerīgi paskatījās ar spožajām acu pērlītēm uz abiem pusaudžiem, bet, gaidītās drupatiņas nesaņēmis, saboza spalvas un aizlidoja pie citiem sēdētājiem.
«Viņš ubago drumstalas tāpat kā es Baibas draudzību,» Daumants pavīpsnāja pats par sevi.
— Gluži tāpat, kā tev patīk bokss, man sagādā prieku dziedāšana, — Baiba sirsnīgi teica. — Vai tu spēj to saprast?
— Tev ar skolas ansambli nepietiek?
— Nepietiek. Klubā daudz vairāk nodarbību, mūzikas un kustību konsultanti.
— Tad jau gan. — Daumants negribīgi piecēlās, itin kā gaidīdams aicinājumu vēl brītiņu pasēdēt. — Es nu iešu. Cau!
Baiba domīgi noskatījās, kā zēns izgaist ceļa līkumā, tāds nelaimīgs, nokārtu galvu.
«Ko es izdarīju! Apmānīju savu klasesbiedru. Un kādēļ? Muļķīgu iedomu pēc. Daumants manī iemīlējies? Jāsmejas. Zaiga pati to izdomāja. Kas ar meitenēm notiek? Agrāk visas sanāca kopā bariņā, skaļi iztriecās. Tagad staigā pa pāriem, klusām sačukstas. Marga ar Ritu, Sanita ar Annu, Dace ar Pēteri. Anna vecāko klašu zēnu vēstules nelasa vairs skaļi priekšā, tikai Sanitai. Un Sanita arī labā, karas Tagilam kaklā. Bet tas viņu nevar ieredzēt ne acu galā. Tagils… Kādēļ man kaist vaigi, kad viņš uz mani paskatās? Vai tāda būtu mīlestība? Nē, nē, tūkstoškārt — nē!»
Vējš sapurināja koku za.rus. Melns padebesis zibsnīdams un dunēdams ātri brāzās pāri debgsīm.
— Ja pērkons iedārdina kailos kokos, būs bada vasara, — kāda večiņa no blakus sola noteica un sīkiem solīšiem veicīgi tipināja prom.
Sāka līt lielām lāsēm. Baiba metās skriešus, portfeli kā lietussargu uz galvas uzlikusi.
Daumants visu vakaru nogulēja uz sava dīvāna, seju sienai pievērsis.
— Vai jāmācās nav? — vecākais brālis apjautājās.
— Pie velna visas mācības!
— Atkal senā dziesma. Vienu brīdi jau šķita, ka esi nācis pie prāta.
— Kāda jēga zubrīties, iet uz zīmēšanas kursiem, ja vienīgajam cilvēkam pasaulē par to nospļauties? — Daumants prātoja. — Draudzība,
mīlestība — kur tās ir? Tukši vārdi, rakstnieku izdoma!
* * *
— Kur ir karikatūras? — Pēteris, sienasavīzes redaktors, nākamajā dienā Daumantam apjautājās.
— Nav.
— Kā — nav? — Pēteris nesaprata.
— Gluži vienkārši — nav un nebūs.
— Vai tev kāda skrūve vaļā?
— Visas, ja gribi zināt! — Daumants pagrieza skolasbiedram muguru.
— Es par jums, Pēterson, biju labākās domās, — ķīmijas skolotāja Māra Cīrule pārmetoši noteica un ielika divnieku.
— Kas ar tevi notiek? — Baiba pavērās solabiedrā ar savām lielajām, skaidrajām acīm.
— Kāda tev daļa? — Daumants, ļauni vīpsnādams, atcirta. — Varbūt esmu nelaimīgi iemīlējies.