«Lai Zaiga un pārējās meitenes domā, ko grib,» Baiba nosprieda, «es viņu nedrīkstu pamest. Jāpanāk, lai Daumants labi noliek eksāmenos un iestājas vai nu rozentāliešos, vai lietišķās mākslas vidusskolā.»
— Lūdzu, piedod, ja vari, — viņa starpbrīdī atvainojās. — Es tevi apmānīju, ceturtdienās man nav nekādu nodarbību. Meitenes sāka tenkot, ka tu … ka mēs … Un tad es nolēmu pārtraukt mūsu kopīgās nodarbības.
Daumanta sejā atmirdzēja prieks. Viņš samulsis klusēja.
* * *
Astotie jau labu laiku gatavojās komjaunatnes biedra karšu apmaiņai, iepazinās ar savas komjaunatnes organizācijas vēsturi, vāca materiālus par komjauniešiem varoņiem, pārskatīja statūtus.
Vienā no sanāksmēm Baiba ierosināja uzņemt komjaunatnē arī Daumantu. Viņa uzskaitīja sabiedriskos pienākumus, kurus viņš veica ar labiem panākumiem, sekmes mācībās.
— Bet divnieks ķīmijā? — Zaiga viņu pārtrauca.
— Tā bija mana vaina, — Baiba piesarkusi atzinās. — Bez tam šis divnieks sen jau izlabots.
— Es no savas puses ieteiktu pagaidām atturēties, — Zaiga iebilda. — No Daumanta Pētersona visu ko var sagaidīt. Starp citu, mēs nemaz nezinām, kādēļ viņam nācās atstāt iepriekšējo skolu.
— Lai arī ko viņš būtu pastrādājis, par to viņš jau sodu saņēmis. Divreiz par vienu noziegumu nesoda, — Baiba protestēja.
— Tomēr lai paskaidro, — Zaiga neatlaidās.
Daumants negribīgi piecēlās.
— Manā kādreizējā skolā bija divi tādi tipini, kas paslepšus pievāca svešus sugas suņus un pēc kāda laika sita gaisā Ciekurkalna tirgū. Kad mūsu mājas saimniece pazudušā takšeļa dēļ bezmaz aizgāja pie senčiem, nolēmu šo lietu izpētīt. Izsekoju vainīgos un sadevu pēc nopelniem. Diemžēl viens no viņiem izrādījās skolas direktora dēls.
— Tu aizmirsi pastāstīt, ka Alfons tevis dēļ gandrīz aci pazaudēja. — Izrādījās, ka Zaigai šis notikums bija zināms visos sīkumos.
— Tavs Alfoniņš saņēma, ko pelnījis, bet Daumants, ja gribi zināt, ir pats kolosālākais zēns mūsu klasē! — Imants metās draugu aizstāvēt. — Zaigai kremt, ka viņš nepievērš tai ne mazāko uzmanību.
— Lūdzu bez personiskiem apvainojumiem, — Anna, kas vadīja sapulci, piezīmēja.
— Ja Zaigai šķiet, ka es metīšos viņas priekšā ceļos un lūgšu piedošanu, tad viņa smagi maldās, — Daumants nobēra un izmetās no klases.
— Vispār Baibai taisnība. Daumants ir ļoti spējīgs, tikai bez stipras gribas, — Jānis Krūmiņš sacīja. — Pašreiz viņš ir uz pareizā ceļa. Un kam gan citam, ja ne mums, klases komjauniešiem, jāpalīdz viņam uz tā noturēties?
— Bet kurš no skolotājiem tādam dos rekomendāciju? — Zaiga neatlaidās. — Varbūt Māra Cīrule, kurai viņš piesmirdināja ķīmijas kabinetu?
— Nebaidies, galvotāji atradīsies, — Baiba viņu pārtrauca. — Es jau ieminējos skolotājai Putniņai un mūsu klases audzinātājam. Viņi neiebilst. Pasaki — kas tev ir pret Daumantu?
Zaiga piesarka. Viņa vēl nespēja apjēgt, kā gan Alfons, bērnības draugs un pastāvīgais pavadonis uz kino, viņu tik neglīti piekrāpis, sastāstīdams par Daumantu īstus briesmu stāstus. Alfonam naudas nekad netrūka. Tad, lūk, kā viņš to ieguva! Tāds kārtīgs zēns, glīti ģērbies, pieklājīgs, labi mācās. Vienīgais, ar kuru vecāki atļāva satikties.
Baiba pavadīja Daumantu līdz skolas komjaunatnes komitejas durvīm. •— Es turēšu īkšķi, — viņa apsolīja.
Pamanījis starp komitejas locekļiem Zaigu, Daumants satraucās. Bet viņa, kā par brīnumu, klusēja.
— Nu, kā? — Baiba jautāja, kad Daumants piesarcis iznāca no komitejas.
— Normāli. Uz visiem jautājumiem atbildēju.
— Apsveicu!
— Vēl par agru. Kas zina, ko nolems rajona komjaunatnes komiteja. Taču arī tur viss izgāja labi.
* * *
Dace, kura bija rajona komjaunatnes komitejas locekle, pēc nedēļas paziņoja, ka Daumants komjaunatnes biedra karti saņemšot reizē ar pārējiem. Kad Baiba viņam to pavēstīja, Daumants it kā izbailēs satvēra galvu.
— Nu man vakars! Vienas aukles vietā tagad būs trīsdesmit. Ardievu, bērnu dienu nerātnības! Nākamajam komjaunietim tas nepieklājas!
Baiba skaidri redzēja, ka aiz šīs uzspēlētās bravūrības Daumants slēpj savu prieku, pārsteigumu, samulsumu.
Visas trīs astotās klases nolēma jauno biedra karšu izsniegšanu pārvērst par liegiem svētkiem.
— Sniegsim arī nelielu koncertu. Alegro, kā ar tavu slaveno ansambli?
— Viss kārtībā. Iestudējam jaunu programmu kopā ar populāro estrādes solisti Baibu Baltiņu.
— Uzaicināsim vecākus, lai viņi pastāsta par savām komjauniešu gaitām un darbu. — Tā bija Marga, kas to ierosināja.
Astotie brīdi klusēja, apsvērdami katrs savu vecāku kandidatūras.
— Mans tēvs uzstātos katrā ziņā. Nolasītu garlaicīgu referātu par to, cik mūsu dzīvē liela nozīme ekonomiskajām zināšanām, — Zaiga prātoja. — Tēvam patīk runāt, bet mums būtu jāžāvājas. Nē, viņu nevajag aicināt. Bet vispār Margas priekšlikums ir vērā ņemams.
— Daces mamma varētu pastāstīt par jaunākajām modēm. Tu palūdz viņai, varbūt varētu nodemonstrēt arī kādus jauniešu modeļus, īpaši izlaiduma tērpus, — Anna ierosināja.
— Klāva tēvs ir no celtniekiem. Daudzi astotie pošas uz celtniecības tehnikumu, viņiem būtu interesanti paklausīties.
— Un kur tad Profesora māte! īsta profesore, kas sarakstījusi veselu grēdu grāmatu. Stāsta, ka eksāmenu laikā studentiņiem zobi tā klabot, ka to varot dzirdēt pat uz ielas.
Alegro pieteica abus vecākus. Viņš bija pārliecināts, ka tie neatteiksies. Lai pastāsta par mūziķu un dziedātāju darbu. Skolasbiedri uzzinātu, cik daudz jāstrādā, lai uzrakstītu labu dziesmu, cik grūti to iemācīt korim un kāds prieks pašam un klausītājiem, ja tas izdodas.