Baiba par saviem vecākiem pat neieminējās. Patēvs nenāktu ne lūdzams, māte, vienkārša audēja, kautrētos uzstāties. Tiesa, darbā viņa bija pirmrindniece, viņas fotogrāfija ik gadus bija rūpnīcas goda plāksnē. Bet ielūgumu uz sarīkojumu Baiba viņai iedos, lai tad izlemj pati — nākt vai nenākt.
— Arni, ko tu klusē? Tev slavenakā mamma visā skola.
— Nekas nesanāks. Mamma pašreiz ir Tadžikijā. Tur uzņem filmu par izlūkiem. Mammai jātēlo ārzemju spiedze. Viņa raksta, ka iemācījusies rāpties pa klintīm kā īsta alpīniste.
— Žēl, — Anna nopūtās. Viņai jau sen bija kluss sapnis pēc vidusskolas beigšanas mācīties par aktrisi. Un ne jau viņai vien.
— Lieliska ideja, — Reinis Kadiķis paslavēja savējos.
— Tāds pasākums prasa daudz pū]u, — Mādžorija Sīpa, astotās «a» klases audzinātāja, šaubījās. — Pazīstu mūsu vecākus — pie televizora viņi gatavi sēdēt katru vakaru, bet, tiklīdz jāatnāk uz skolu, tā atrunas — neesot laika, esot aizņemti.
—+ Man arī šķiet, ka jums nekas nesanāks, — piesardzīgā mācību daļas vadītāja piekrita Mādžorijai Šīpai. — Kādēļ jūs nevarat darīt tāpat kā citas skolas — aiziet uz komjaunatnes komiteju, saņemt jaunās biedra kartes — un viss?
— Mēs negribam kā citi, mēs gribam svinīgāk, tepat mūsu skolā, — Dace neatlaidās. — Ar komjaunatnes rajona komiteju mums jau sarunāts, pats sekretārs apsolījās atnākt un izsniegt biedra kartes.
— Vai komjaunieši vieni paši tiks ar visu galā? — Reinis Kadiķis jautāja.
— Tiks! — triju astoto klašu pārstāvji korī atsaucās.
— Uz jūsu atbildību, skolotāj Kadiķi, — mācību daļas vadītāja negribīgi piekrita.
— Lai notiek.
— Jūsu šefs ir kolosālais vecītis, — «ābečnieki» un «cēbečnieki», izgājuši no skolotāju istabas, atzinīgi novērtēja Kadiķa atbalstu. — Bez viņa
mūsu pasākums būtu izbraucis cauri.
* * *
— Māt, atļauj man nogriezt bizi! — Baiba, posdamās sarīkojumam, lūdzās. — Kā tas izskatīsies — moderns bikšu kostīms un vecmodīga bize kā govs aste pār muguru. Visas mūsu klases meitenes sen jau nogriezušas, tikai es …
— Mani neinteresē citas meitenes, — māte viņu pārtrauca, — bet tu bez bizes mājās nerādies.
No Baibas dienasgrāmatas:
Nevienai mūsu klases meitenei nav tik vecmodīgu un aizspriedumainu vecāku kā man. Viņi ieņēmuši galvā, ka gari mati esot sevišķs skaistums. Pabeigšu skolu, iešu strādāt un par pirmo algu tūlīt uz frizētavu. Nogriezīšu garos matus un nokrāsošu melnus. Apriebusies man tā sarkanā
krāsa. Visi mani apsaukā par Rudo, par Rudmati.
* * *
Komjauniešu sarīkojums neizgāzās, kā to bija paredzējusi Mādžorija Sīpa. Gluži otrādi, visiem tas ļoti patika. Kāds no rajona komitejas instruktoriem par to pat uzrakstīja avīzē, slavēja labo izdomu, vecāku aktivitāti, iepazīstinot skolēnus ar dažādiem arodiem, kas sevišķi svarīgi astotajās klasēs, kad skolu audzēkņi stāv uz jaunās dzīves sliekšņa.
Dažs no astotajiem savus vecākus negaidīti ieraudzīja itin kā no citas puses. Ja mājās māte bija nerunīga, darbā nogurusi, gatavoja vakariņas, kaut ko lāpīja, mazgāja, piekopa, bet tēvs lasīja avīzi, skatījās televizoru, reizēm sabāra par sliktām atzīmēm, tad te, svētku drānās saposušies, vecāki ar aizrautību runāja par savu darbu, par komjauniešu gaitām, un visiem bija interesanti.
Komjaunieši, jaunās biedra kartes un ziedus rokās turēdami, uzmanīgi klausījās.
Mazajā aktieru istabiņā aiz skatuves valdīja dzīva rosība. Dace, Anna, Marga, Rita un vēl dažas meitenes, saposušās Daces mātes atnestajos tērpos, gatavojās tēlot manekenes.
— Tagad modeļu demonstrētājas iet deju soļiem un palecoties, — Sanita klāstīja. — Es redzēju poļu modes skatē.
— Ļauj, es sakārtošu tev matus! — Daces māte veiklām rokām atpina Baibas bizi un savija to pakausī smagā mezglā. Pie deniņiem un ausīm apgrieztās sīkās šķipsniņas sagriezās vijīgos gredzenos.
— Uzģērb šo izlaiduma tērpu! — Viņa ielika meitenes rokās baltu, gaisīgu vīstokli.
Baibas māte meitenē ar balto sarīkojuma tērpu un glīto matu sakārtojumu sākumā nemaz nepazina savu meitu. Pirmo reizi viņa dzirdēja to dziedam. Mājās patēvs to stingri jo stingri bija aizliedzis. Un pirmo reizi viņai ienāca prātā, ka, bez ierunām iztapdama vīra iegribām, viņa meitai
daudzreiz nodarījusi pari. Ja skola Baibu visādi uzteica, tad mājās viņu turēja vienīgi par kalponi.
Juris Ķirsis iepazīstināja Baibas māti ar saviem vecākiem.
— Jūsu meitai ir laba balss ar plašu diapazonu un patīkamu tembru, — kora diriģents Ķirsis slavēja. — Tas ir rets talants, kuru nedrīkst pamest novārtā.
— Meitenei katrā ziņā jāmācās mūzikas skolā, ar pašdarbību vien nepietiek, — Jura māte, pazīstama operas soliste, piebilda.
Baibas māte kļuva domīga.
Pēc svētkiem astotajiem sākās pēdējais, pats grūtākais darba posms. Izlaiduma eksāmeni bija tepat pie durvīm.
10. nodaļa nekĀ GRAUJOŠA TACU NEBIJA!
— Baiba jau ceturto dienu nav mājās. Māte baidās, vai tikai viņa nav izdarījusi pašnāvību, — Sanita kādā pirmdienas rītā pavēstīja.
Klasē iestājās klusums. Ziedošajā kastaņā aiz atvērtā loga svilpoja strazdi. Skaļi signalizēdama, garām padrāzās ugunsdzēsēju mašīna.
— Nav tiesa! — Daumants kā neprātīgs purināja Sanitas plecus. — Tu muļķīgi pajokoji.
— Aptaurētais! Ar tādām lietām nejoko. Viņas māte šodien taisās iet uz miliciju.
Pēdējais, ko Reinis Kadiķis redzēja, bija viņa skolēnu acis — Daumanta šausmās ieplestās, Zaigas neticīgās, Dvīņu baiļu pilnās. Tad viss salīgojās, pārklājās kā ar pienainu miglu. Skolotājs ļengani saļima krēslā.