Klubā notika kārtējais deju vakars. Kontrolieri, pazinuši meiteni, nekā nejautāja un ielaida iekšā. Aizslēgusi Irbes kabineta durvis no iekšpuses, Baiba nogūlās un tūlīt iegrima murgainā miegā.
* * *
Kā dzīvot tālāk? Pamest skolu, iet strādāt un apmesties kopmītnē? Bet viņai vēl nav pases, un tādas labprāt' neviens darbā negrib pieņemt.
Skaļi klauvējieni pie durvīm viņu iztraucēja no pārdomām.
— Ko tu te dari? — Irbe izbrīnījies jautāja. — Šodien taču nav nodarbības.
Izdzirdis, ka meitene jau trīs dienas slima mitinās klubā, Irbe uztraucās.
— Tūlīt tu nāksi man līdzi! — viņš pavēlēja.
— Emmij, — viņš uzrunāja savu sievu, — šī ir mana spējīgākā
audzēkne. Iedomājies, patēvs viņu padzinis no mājām. Iedod viņai zāles un noguldi uz dīvāna.
Vecā sieviete, nekā nejautādama, uzklāja guļasvietu un iedeva termometru.
— Trīsdesmit astoņi un pieci. — Viņa grozīja galvu. — Iedzer zāļu
tējiņu ar medu un ieņem šo tableti. Ja rītu nekļūs labāk, izsauksim ārstu.
* * *
No Baibas dienasgrāmatas:
Dzīvoju pie skolotāja Irbes un viņa sievas. Abi vecīši ir ļoti labi un mīļi pret mani. Temperatūras vairs nav, rit iešu uz skolu. Pagaidām Irbite
man neļauj dziedāt, lai es atlabstot.
* * *
— Baiba, Baibule! — Daumants uzgavilēja, pamanījis meiteni klases durvīs. — Cik labi, ka tu atkal esi pie mums!
Baiba skumji pasmaidīja. Pēdējās dienās pārciestais it kā norobežoja viņu no klasesbiedriem kā ar augstu žogu. Vienā pusē bezrūpīgie pusaudži Marga, Rita, Juris, Jānis, Arnis, Dace, otrā — kur sākās īstā lielā dzīve ar pieauguša cilvēka rūpēm un atbildību — viņa.
— Kur tu biji pazudusi? — Daumants taujāja. — Mēs visu pilsētu apskrējām, tevi meklēdami. Imants bija pat morgā, brrr, tur gan esot briesmīgi.
— Lieciet cilvēkam mieru! — Dace aizstāvēja klasesbiedreni. — Vai
neredzat, cilvēks tikko kā no slimības gultas.
* * *
No Baibas dienasgrāmatas:
Vakar atnāca mamma. Raudāja, lūdzās, lai eju atpakaļ uz māju. Naikovskis nožēlojot, ka esot man iesitis. Rolandiņš katru dienu taujājot pēc manis.
Ķo lai daru? Seit pie Irbites viss kā pasakā — pašai sava istabiņa, neko man neļauj darīt, lai tik mācoties. Uz klubu vairs neeju, dziedu tepat. Skolotājs Irbe saka, lai vismaz lidz skolas beigšanai padzīvojot mierīgi pie viņiem. Viņš grib, lai es mācos tālāk mūzikas vidusskolā. Naikovskis droši vien tam nekad nepiekritīs. Vakar piezvanīja Tagils, aicina uz mēģinājumiem. Pagaidām nespēju viņu redzēt.
Reiņa Kadiķa stāvoklis bija smags. Pie viņa nepārtraukti kāds dežurēja. Slimniekam nācās nekustīgi gulēt uz muguras, viņš nedrīkstēja daudz runāt, lai neuztrauktos.
Katru dienu pēc stundām Dvīņi devās uz slimnīcu. Nodaļas ārsti abas meitenes drīz vien pazina.
— Mēs tikai pateiksim, ka viss kārtībā, ka mēs cītīgi gatavojamies eksāmeniem un gaidām viņu skolā, — Marga lūdzās.
Ārsts tomēr aizliedza slimnieku apmeklēt.
— Nu tad atļaujiet kaut paskatīties uz viņu pa durvju šķirbiņu, ar roku pamāt.
Arī to neatļāva.
* * *
— Ko lai ar jums tagad iesāk? — mācību daļas vadītāja norūpējusies jautāja astotajai «b». — Tādam skolotājam kā Reinim Kadiķim atvietotāja neatrast.
— Mums nevajag atvietotāja, — Zaiga atbildēja visas klases vārdā. — Latviešu valodā palikusi tikai atkārtošana, un to mēs veiksim paši.
— Varbūt tu to spēsi un vēl daži, kas labi mācās, bet kā būs ar sliņķiem?
— Sliņķu nebūs. Mēs visi savam klases audzinātājam apsolījām pabeigt skolu un vārdu turēsim.
Un viņi patiešām vārdu turēja.
— Kaut ko tādu es vēl neesmu redzējusi, — mācību daļas vadītāja skolotāju istabā brīnījās. — Blakus tāfelei viņi piesprauduši lielu skolotāja Kadiķa ģīmetni. To droši vien zīmējis Pētersons. Uz skolotāja galda baltas papīra zīmītes, tām otrā pusē skolēnu vārdi. Zaiga Zīle paņem lapiņu, izsauc atbildēt, pēc tam visi kolektīvi liek atzīmi, pie tam ļoti stingri un objektīvi.
* • *
Skolas medmāsa krustmāte Milda katru brīvu brīdi centās pavadīt pie Reiņa Kadiķa, Viņa stāstīja par skolu, slavēja astoto «b». Skolotāji nevarot vien nobrīnīties, kā viņi mainījušies uz labo pusi.
— Vai tiešām man vajadzēja saslimt, lai viņi sāktu mācīties? — Reinis Kadiķis skumji pajokoja. — Milda, man pie tevis viens lūgums. Nākamreiz, kad tu nāksi, paņem līdzi Daumantu Pētersonu.
— Vai to garo slīmestu ar pinkainajiem matiem?
— To pašu.
— Tu taču zini, ka tev stingri aizliegts uztraukties. Un no tā drais- kuja visu ko var sagaidīt.
— Būs labi. Atved jau rīt pat.
— Daumant, skolotājs Kadiķis grib tevi redzēt, — medmāsa nākamā dienā, klases durvis pavērusi, sauca.
— Ķīmijas stunda paputēs, — Daumants klusībā nopriecājās un veicīgi izmetās ārā no klases.
«Kādēļ skolotājs aicina tieši mani,» Daumants, soļodams blakus krustmātei Mildai, prātoja. Pēdējā laikā viņš neko graujošu nebija nodarījis, arī atzīmes normālas.
— Tu tikai nestāsti neko sliktu, labu vien, labu vien, — medmāsa jau kuro reizi piekodināja. — Vai dzirdi? Un, ja viņš prasa par to meiteni, kas pazuda, saki, ka ir jau atradusies. Man viņš netic, domā, ka es tīšām mānos. Tikai īsu brītiņu, dzirdi, — viņa vēl piekodināja, iebīdīdama zēnu palātā.
Reinis Kadiķis, pussēdus spilvenos atlaidies, vārgi pasmaidīja. Daumantam kā akmens novēlās no sirds. Skolotājs gribēja zināt visu par klasi. Daumants sīki izstāstīja, kā viņi atkārto latviešu valodu, cik stingra ir klase atzīmju likšanā, stingrāka pat par pašu skolotāju, ka mācību daļas vadītāja sākumā šīs atzīmes negribēja ņemt vērā, bet vēlāk piekāpās.