Izgāju nopirkt cigaretes. Dežūrveikaliņa gaisma spīdēja caur lietu, kas atkal atsācies, ar lieliem, gareniem, lēni vientuļiem, nopietniem, bet smieklīgi stieptiem pilieniem. Es uzsitu kreklam krāgu, reiz jaunībā bija tāda mode, īslaicīga, varbūt tikai manu draugu starpā, varbūt tikai uz vienu vakaru, kas to lai zina. Svīteri ar augstu atlokamu apkaklīti zem krekla arī bija mode, tu kļuvi elektrisks un izģērbjoties varēji radīt mazu uguņošanu nevienam par godu.
Kad iegāju veikaliņā, sapratu, ka pārējie manā dzīvoklī nebija dabūjuši zināt, kādēļ es aizgāju. “Jānoiet mazliet lejā,” biju nomurminājis, nemaz nenoskaidrodams, vai mani kāds vispār sadzirdējis. Rindā pie letes domāju, ka reiz bija viegli iziet laukā, nevis uz krogu, bet vienkārši ārā: reiz bērnībā bija vienkāršāk par vienkāršu pēc sviestmaizītes ņemt un iziet ārā, ļaut ritenim ripot pār pasaules ārpusi, un pie stūres šai fregatei uz diviem riteņiem vest dvēseli pilnām “burām” (gaismas atspīdumi ēku logos), un vēja brāzmu pēc brāzmas tikt piepildītam ar lielāku īstenību, tāda vienmēr ir pilsēta, nekad mazāka, nekad tikpat liela vai līdzvērtīga, nekad apturēta, lai taptu par putekļus savācošu modeli, bet vienmēr lielāka, sekundi pēc sekundes augdama cauri lietiem un gaismu, kad tā uzar mūsu asinis - ko mēdzam dēvēt par laiku. Bet tagad pat parasta pastaiga ap kvartālu vairs nav vienkārša, viss tev nostājas ceļā un pretim nākošo skatienos nolasu viņu naidīgumu pret sevi (it kā tas būtu vispār zināms noziegums).
Zem Seven Eleven veikaliņa letes bija novietoti vīriešu žurnāli, vienai meitenei uz vāka smiltis uz gurniem un slapjas kājas, dzērumā tu redzi tikai detaļas (kad esi skaidrā, tikai šarādes), bija nopērkams līdzeklis pret paģirām, deviņdesmit seki par saujiņu tablešu, tad jau labāk aliņu un agri gulēt, nodomāju. Agrāk pēc ballītes gāju četru stundu pastaigās, vieglas paģiras (bez dūmu traumas) veido labu spiedienu ķermeni, ja nodarbojies ar svaru celšanu, tagad pienāca mana kārta.
Pārdevējs - mans otrais tā pašā uzņēmuma veikaliņā todien - bija neticami slaids un ļoti skaists jauns vīrietis, jeb. Zem pilnīgās apakšlūpas viņam bija maza strēle izbalinātas bārdas un metāla lodīte tieši tur, kur sākas lupa. Vai viņam gadījumā nebija arī skropstas ar tušu? Laiki samežģīti, jeb. Pats es svēru pāri simt kilīšiem, man bija sarkanas acis, īstenībā biju labā formā, bet tagad jutos uztūcis, nejēdzīgs, grotesks. Paciņu Marlboro, lūdzu, mazo. Mūsu skatieni sastapās, mazā zēna bija leduszils, laipns, uzvarošs. “Sūdu muša," domāju truli.
“Vēl kaut ko?” viņš teica.
“Nē, tas viss. Tu nupat tik veikaliņā, ne, ko?”
“Tu nupat kā atvācies?”
“Nē, paklau, es prasīju, vai tu nupat kā sāki strādāt šinī veikalā.”
“Nomierinies, tu laikam nupat kā atvācies, jo es te vienmēr esmu bijis, kamēr veikaliņš eksistējis. Vari aizņemties lietussargu, tu taču nāksi atkal.”
“Okei.” (Es biju pieveikts, jau bēgu.)
“Cik tev gadu?”
“Trīsdesmit, izskatos vecāks, tā tas vienmēr bijis.”
Jauneklis pasmaidīja, viņš it kā dzirdēja, ka meloju. Bet pārsteidzošā kārtā smaids lika viņam izskatīties vientiesīgam, varbūt tādēļ, ka smaids atklāja, cik nezinošs viņš bija par šo efektu. “īstenībā, iedomājos,” turpināja Harijs no savas gultas, “ka šis smaids iznīcinās viņa karjeru. Jā, kā neredzams un uzbāzīgs ienaidnieks tas viņam sekos līdz pat nāvei un tikai tad, kad seja uz visiem laikiem būs iznīcināta, uzziedēs pilnā plaukumā pirms liesmām.
Atpakaļceļā vairs nelija. Kad tuvojos mājas durvīm, redzēju savu radu milzu formātā uz pretējās ēkas sienas. Tur bija mans brālis, jeb. Ēnas runāja, roka pacēlās, viņi parādījās un pazuda. Mašīnā, kurā drošības spilvens piepūties, radio vēl skanēja. Jūs man neticēsit, jūs domāsit, ka tas mans izdomājums, bet faktiski pazinu Baby, you can drīve my car.”
Beidzot I larijs apklusa. Labā stāstījumā patiesam jāšķiet izdomātam un izdomātam jāšķiet patiesam, kāds reiz teicis. Diez vai Harijs tam piekristu, es domāju un atvēru mauti vaicāt, bet tad dzirdēju, ka viņš elpoja kā aizmidzis cilvēks. Mūsu kopdzīve, nu kā lai vēl to dēvē, bija beigusies, vismaz šim vakaram. Varēja dzirdēt vieglu, čaukstošu lietu pret lielajiem slimnīcas logiem. Hektors bija (miris aiz saprāta robežām) beidzis krākt, Bērbele gulēja tikpat kā bez jebkādas skaņas. Labi stāstīts, čukstēju sienām.
Mana pēdējā doma pirms aizmigu bija tāda, ka vecajiem mūsu zemes virsū nevajadzētu uztraukties par to, ka viņi vairs nesaprot pasauli. Neviens to nedara, arī ne jaunajie, kaut gan šķiet, ka viņi to dara. Jaunajiem nav jāsaprot pasaule, tāda ir jaunība: dzīvot bez vajadzības saprast pasauli.
Bet ja tu vairs nevari dzīvot bez vajadzības saprast pasauli, kas tad? Jā, tad vairs nav jaunības. Tad tā kategorija tiks aizvietota ar citu, un jaunība kavēsies tikai dažus gadu desmitus kā kultūrindustriāls farss. Bet varbūt to izgudros no jauna, pēc divsimt gadiem. Salīdzini ar cilvēku: neviens zvērs nav cilvēks, bet visi cilvēki ir zvēri. Tātad nav cilvēka, un tādēļ cilvēks jāizgudro, katru dienu jāceļas no pīšļiem, kas dejo rīta gaismas strēlēs caur žalūzijām, vai ne?
(Andalūzija 1565. gads)
... Vējš iespiežas domās un izkliedē nakts paliekas. Dakteris raugās debesīs, kur vientuļš piekūns riņķo augšupvērstā spirālē. Viņa sapnis, Seviljā izdot mazu traktātu, kam nosaukums varētu būt Sobre la melancolīa, “Par melanholiju”. Ilgāku laiku viņš caur pašanalīzi un augstu un zemu radījumu izpēti attīstījis pats savu teoriju par melnās žults īpašībām.
Smadzenes, gluži kā sēnes, uzsūc pasaules melno vielu, jo pārāk tuvu vēro tumšas lietas, no kurām daudzas neapšaubāmi pārģērbušās par baltām. Bet tiem dēmoniem, kas ielavās dvēselē, nav nekāda sakara ar dabu, tas atgādinātu tādas cēloņu attiecības. Dakterim liekas interesanti, ka melanholija, tā šķiet, var but gan dēmonu izraisīta, gan ilgāka laika tvērumā nozīmē to izsīkšanu. Bet cilvēks ne vienmēr izveseļojas no savas melanholijas: tā pavisam noslāpēt tās īsteni ģeniālās dzirkstis, kas mīt melnā žultī kā zelts, kas kalnos tik skopi sadalīts, ir neiespējami. Ja melanholija padziļinās, tā kļūst par acedia - dvēselisku vienaldzību un nāves ilgām, vienu no lielākajiem grēkiem. Kad melanholija “nosēdusies”, uzrūgusi kā mīkla, tā, liekas, agrāk vai vēlāk sāk cilvēkā žūt. Dēmonu, kam no tā paliek slikti, pēc slimnieka nāves var atrast galvaskausa iekšpusē kā kristalizētus musturus, kas līdzīgi šālim vai sarmai. Šos kristālus ēdot, cilvēks iegūst spējas runāt daudzās valodās, dāvana, kas dažu dienu laikā sairst putnu klaigās un slāpēs, kuras nāve steidzami dzesē...
Bērbeles klātbūtne mani uzmodināja no pārdomām par Harija četrdesmit gadu svinēšanu un viņa stāstījumu. Es Bērbeli vēroju, kamēr viņa ielēja tēju caurspīdīgās stikla krūzītēs TV ekrāna ieapa|ajā četrstūra formā. Viņas tēvs tātad bijis nacists. Nolēmu, ka tieši šajā brīdī viņai par to nejautāšu, likšu šo tēmu pagaidām pie malas. Mēs tagad saderējām kopā kā neviens cits visā pasaulē: Hektors, Bērbele, Harijs un es. Kaut kādā veidā, kas vēl bija tikai nojauta, es sapratu, ka mūsu kaulu šķembām, spirālveidīgajiem stikla fragmentiem no mūsu kājām, bija kāds sakars ar mūsu dzīvju negatīvajām kartēm. Pilsētas iekšpusē ir pilsēta, aprakstīta pilsēta maņu, iespaidu pilsētas iekšpusē, negatīva pilsēta vai tukšu istabu veidota pilsēta, nevis meta-pilsēta, bet kenos-pilsēta: Kenopolisa. “Urrā!” es iesaucos, “nu es zinu kā nosaukt šo dēku: Kenopolisa, varbūt Katapolisa?” Viņa smaidīdama skatījās uz mani un vaicāja, vai negribu aizbraukt uz Berlīni. Tad viņa man parādīja vācu izstādes katalogu (Galleri Mies vari der Rohe) ar manipulētiem arhitektu zīmējumiem no dažādu lielpilsētu pazemēm: neizprotamas, sagrozītas, sašķobītas formas, pilāru meži, kāpņu ārpuses, septiņus metrus zem pasaulslaveniem tirgus laukumiem un celtnēm paslēptas šahtas. Šīs formas izpletās manu acu priekšā kā izmētātas šķembas, taču īstenībā tieši tās nesa visu to, kas virs zemes. Uz kataloga bija rakstīts: Katapolis - die Unterseiten der Stadt. Jenseits von Angst und Sicherheit.