Kaut kas Hektora noslēgtībā mani skumdināja, un es paraustīju plecus - žests, kas šajā sadegušajā pamestībā kļuva tik smieklīgs, ka man uznāca vēlme nolikties jaunajās mētrās un līdz galam izsmieties (tagad esmu izsmējies līdz galam), pirms eju tālāk pa lielisko, mazo šūpojošos braslu sistēmu pār lielā muklāja kalna plato iegrimušajiem kūdras un dubļu līčiem - šie brasli, starp citu nodomāju, būtu Bērbelei ko atzīmēt kartē, ar spīdoši oranžu vai fosforzaļu ar grafītu ieziestā kartē. Hektoram jau no paša sākuma bija visvairāk ko stāstīt: kaut gan uzbāzīgs un (savai sugai uzticīgs, viņš taču bija sarkanmatis) ar spalgu balsi, bet galu galā pievilcīgs ar savu atklātību un konfidenciāliem paziņojumiem, kuri nekļuva grūti panesami vai neērti arī tad, ja tie spēja izaicināt tavas saprāta dāvanas.
Tāds nu cilvēks ir, domāju kādu vakaru, kad Hektors, es un Bērbele bijām izgājuši pastaigāties Stokholmas dienvidu daļā, mazliet uzkoduši kādā indiešu restorānā. Hektors bija pasūtījis ēdienu, kas nosaukts Vindalu provinces vārdā, tik karstu, ka viņa acenes aizmiglojās. Tajā vakarā pēc vairākām spilgti dzeltenām vodkām (manā stāstījumā laikam būs krāsu pavediens, vai ne: laimzaļa trompešu sēne, fosforzaļi brasli, spilgti sarkani mati, spīdoši dzeltenas vodkas glāzes...) uz bāra letes, kas melnāka par Prusta kapa plāksni, viņš stāstīja par saviem šaušalīgi apdāvinātajiem bērniem Bū un Lū un par aukstumu, kuru viņa ģimene bija sākusi izraisīt savas optimi-zētās strukturas iekšienē.
Izrādījās, ka Hektors bieži vien domāja konkrētos modeļos. Kadu sajutu viņš varēja salīdzināt ar tirgus laukumu vai ēku, kluci vai kaut kādā veidā saņurcītu papīru, vai burai līdzīgu izstieptu jumtu par trotuāra restorānu vai monstrveidīgu debesskrāpi fantastiskā lielumā (kilometra augstumā Jur-gordena salā), vai sudraba brezentu ap jaguāru (ar radio darbinātu, tādu līdz ceļiem) renstelē, vai balzamkoka kāpnēm lapotnē... Viņš bija civilinže-nieris un arhitekts, melanholiķis un lielo žestu dzejnieks, un varbūt, blakus Bērbelei un tam dzejniekam, kuru Harijs tik ļoti apbrīnoja, inteliģentākā persona, kādu jebkad esmu saticis. Kā pirmais no zviedru arhitektiem viņš bija sadarbojies ar itāļu Stalker grupu un īstenojis vairāku gadu semināru sēriju par kustību un laiku arhitektūrā. Tā bija rosinājusi jauna kulturālas sarunas klimata rašanos, kur filosofi, dzejnieki, inženieri un arhitekti pulcējās ap telpas pieredzi, kas pārsniedz celtniecību un pilsētas plānošanu, nepieviļot tās tradīcijas un uzdevumus. Turpretim Hektora Stalker filiāle nonāca konfliktā ar TV, pēc šī medija - mirušu bilžu kastes, kā Bērbele teica -mēģinājuma izjokot visu kustības un laika ideju arhitektūrā. Visa lieta nekļuva labāka no tā, ka Hektors kādā intervijā teica, ka vajadzētu “dzimumu jautājumu izmest no kultūras diskursa”, lai būtu iespējams ieraudzīt to, kas patiešām svarīgs, aiz “dažu masu mediju feministu” partikulārās intereses turpināt “savus daudzvārdīgos un apšaubāmos apgalvojumus”.
Taču Hektoram un viņa birojam bija pietiekami daudz solīdu, tradicionālu uzdevumu, lai paciestu dažus skandālus, kuri bez tam dažus pa-sūtinātājus pievilka. Tas bija, piemēram, gan renovējis Stokholmas pili, gan cēlis stāvvietu garāžu un atstājis savas pēdas daudzās vietās priekšpilsētās (jauna armatūra gar parku celiņiem, jauni tirgus stendi uz sliedēm, jaunas rūpnīcu klētis ar saules šūnām un vējdzirnavas, jauni uzkārti kājnieku tilti, jauni lifti ēku ārpusē: tie gan ir izolēti pilotprojekti, bet tomēr guvuši ievēribu), viņa modeļi rūpīgi glabājās darbistabā aiz slēgtām stikla durvīm.
Mana pirmā apciemojuma laikā tikai dažas dienas pēc atkalredzēšanās, kad bijām nometuši kruķus, viņš nemaz nepievērsās modeļiem, bet iekļāva mani konfidenciālā izklāstā par savām ilgam pēc arhitektūras piepildīta laika, “kas atvērts tam, kas top, un tam, kas kļūst redzams, tas, ko citās valodās mēdz dēvēt par poētisku emergenci un metamorfu avatdru, tātad savā formā mainīgu parādību vai inkarnāciju”. Tas vīrietis taču runā nevainojamos meandrveidīgos teikumos, nodomāju, jo sagadīšanās pēc tajā rītā biju uzšķīris vārdu “meandrs”: no Mazāzijas upes, kas šodien tiek dēvēta par Lielo Menderesu, latīniski Meander, grieķi to dēvēja Maiandros. Savā novelē “Dārzs ar takām, kas sazarojas”, veltītā Viktorijai Okampo, Borhess devis vārdam tā aktuālo nozīmi - līkumots, lauztām un liektām līnijām un bagāts ar digresiju: “pielietot nepamatotas metaforas un pārāk pašsaprotamus netiešus izteiksmes veidus” Borhesa uztverē ir visacīmredzamākais veids, kā rakstīt “duļķainā Cui Pena” pārdrošajā manierē. Man, protams, kā jūs saprotat, bija tikpat grūti izsekot meandriskajam Hektoram, kā atrauties no viņa harismātiskā snieguma, neskatoties uz to, ka man tas šķita pārāk detalizēts, koriģējumu un korugējumu pārbagāts, kas lika noreibt, kad doma milzīgā ātrumā meklēja sev ceļu caur tām pārsteidzošajām pasāžām, ko viņa maigi drudžainā, mīksti līkločainā valoda nenogurstoši atklāja manam iekšējam skatienam. (Tas attiecas uz viņa maniakālajiem posmiem, kuri mūsu kopīgā laika gaitā kļuva aizvien īsāki un pēdīgi beidzās pavisam, tāpat kā visas upes agrāk vai vēlāk ietek svina pelēkā jūrā, kurā es patlaban izklaidīgi navigēju.)
Savā pirmajā biroja apciemojumā redzēju vienīgi runājošu galvu un aiz viņa lielajiem, bet apaļīgajiem pleciem modeļus ka sava veida kubiskus milzu kukaiņus jeb kāda pāragri nobrieduša bērna spēļmantiņas. Atminējos, kā mans brālis ar šķiltavām izkausēja un “salodēja” savus plastmasas modeļus jaunos, unikālos veidojumos, jutu uz brīdi, atkal sajutu plūstošas plastmasas smaku un redzēju vieglās, melnās pārslas ceļamies līdz ar siltumu no brāļa rakstāmgalda lampas pret griestiem, kur notika Otrā pasaules kara gaisa kaujas, iejaucoties nākotnes amerikāņu Phantom lidmašīnām un vācu Fokker uzbrucējiem pārāk spilgtās kamuflāžas krāsās.
Savas ģimenes aukstumu Hektors minētajā bāra apmeklējumā salīdzināja ar dzīvsudrabu, kas naktīs kā spidošas lodītes guļ uz grīdas glīti izveidotās piramīdās, bet no rītiem sāk plūst visapkārt, kāju uzvandītas paceļas gaisā, piepildot plaušas ar aizvien smalkāk sazarotām stīgām. Veids, kā viņš bieži un ar savādu nopūtu un degsmi pieminēja savu sievu, lika saprast viņa lepnumu par to, ka savā laika (un viņam tomēr tikai četrdesmit) viņu ieguvis un ka viņai ar savu skaistumu (nenozīmīgu blakus Bērbelei) joprojām bija kaut kāda vara pār viņu. Pēc visa spriežot, viņa, tādi bija tikumi, viņam to nenojaušot, šo krāpa. Bet savā sāņus apziņā viņš bija spiests nodarboties ar ēnu, kuras vārdu viņš sapņos izmisīgi meklēja, līdz ap četriem no rīta asarām acīs uzmodās, nevarēdams atkal aizmigt - tādēļ viņa aizvien pieaugošās problēmas darbā un viņa apkārt esošajiem neizprotamās dusmu lēkmes. Citiem vārdiem: gan apbrīnojams, gan nožēlojams vīrs.