Pēc mūsu bāriņu izgājiena, kad grasījāmies šķirties, uznāca sīks lietus kā adatas uz Gētgatanas un Hēgbergsgatanas ielu stūra, it kā lai mūs uzmanīgi izšķirtu un ar savām ielas apgaismojumā kā varavīksnes mirdzošām rokām dāvātu mums draugu naktij, Hektors, pa pusei murminot, pieminēja, ka tajā pašā dienā viens pats apmeklējis dakteri Kristālu, lai iegūtu izsmeļošāku informāciju par kaulu šķembu nozīmi. Vai tiešām?! Bērbele un es reizē izsaucāmies. Bet viņš tikai noraidoši pamāja ar roku, noguris, iecietīgs, ķeizarisks, un ar baismīgu smaidu ielēca taksītī, pirms kāds no mums paguva savākties, lai viņu aizturētu. Negribēti apbrīnodams veidu, kā viņš kāpināja mūsu saspringumu, es atvadījos no Bērbeles un devos nakts atpūtā.
Ko tas Hektors, kas ieslīdēja taksītī, īstenībā bija piedzīvojis? Tad mēs ar Bērbeli to nezinājām. Bet tagad, kad jau ir par vēlu, atmiņas mani piepilda kā glāzi. Jo ilgu laiku pēc tam, viņa atveseļošanās laikā, viņš man iedeva mazu diktofona lentīti, kur ierakstīta tikšanās ar Kristālu, un šo to citu mūsu stāstam interesantu.
No lentes uzzinām, ka Hektors un Kristāls sarunājuši tikšanos pie kafijas automāta slimnīcas vestibilā. Hektors ieradās, viņš lentē saka, par agru. Kādu mirkli viņš palika stāvot, rāmā grūtsirdībā apcerēdams jauno, patiešām ļoti skaisto Narcišu kā ceļos nometušos zēnu bronzā, kā ari viņa mītisko pielūdzēju, klātesošu sava vārda formā, kas darināta no tās pašas vielas. Zēnu spogulis bija divkāršojis ūdens atspīdumā, kur vējš radīja musturus, it kā viņš runātu pats ar sevi. Un “viņa”, tātad vārda burti, stāvēja līdz pusei iegremdēti - un tātad līmeniski ūdens sadalīti - ūdenī, kas tieši caur šo dalījumu pilnveidoja viņas formas, zīmes, no kurām viņa sastāvēja horizonta līmenī, bija simetriskas: ECHO. Viņa uzbudinātajā apziņā viss kļuva pavisam mierīgs, un viņš ierasti paraustīja plecus mirklī, kad dakteris Kristāls materializējās. Tas sveicināja ar ciešu, sausu, aukstu rokas spiedienu un plakanu, pelēku skatienu.
Tad viņš pagriezās un sāka iet lielās slimnīcas iekšpuses virzienā. Mēs esam, viņš teica, pa pusei pagriezies atpakaļ pret Hektoru, kas čāpoja nopakaļus, pārslogoti ar pacientiem, kuru simptomi ir vāji, bet viennozīmīgi: viss ļogās un grīļojas, neviens vairs nejaudā painteresēties. Tajā pašā laikā visiem dzinulis ir aizvien agresīvāka kāre pēc kaut kā, kas varētu atlīdzināt kādu neaptveramu zaudējumu, vētrainu pāridarījumu. Izpostītām privātām ekonomikām, salauztām laulībām, atlaišanām no darbavietām, apvainojumiem, apkārt traucošiem taisnības meklētājiem, kas, no vienas puses, ir pamatoti satraukti, bet, no otras puses, pilnīgi pamesti, vai sastingušiem prag-mātiķiem, kuriem naktīs vairs nav sapņu, bezcerīgiem darba narkomāniem, ļaudīm, kas atsakās iet mājās no darba, kurus jāatraida ar policijas palīdzību kā Melvila novelē Bartelbijs, kopētājs, vai jūs to esat lasījis... Kā, ko, elpoja Hektors. Nūjā, es jau neesmu nekāds tur shrink, teica Kristāls, bet jaunībā studēju pie agorafobijas eksperta. Viņš uzskatīja, ka šīs bailes ir tikai īpašs brīvības baiļu paveids, kas savukārt tikai ir izbīļa baiļu paveids, citiem vārdiem, fobiju fobija, bailes no bīšanās - uzmanieties! Sieviete uz gaiši zaļa, aerodinamiska skūtera aizšalca dažus centimetrus no Hektora sviedrainās pieres.
Viņi iegriezās vairāku simtu metru garā gaitenī, kura nospodrinātā grīda rādīja viņu dubultniekus, spoguļattēla un ēnas maisījumu (tā Hektors lentē). Dakterim bija gumijas zoles, tās nedaudz iekliedzās ik uz soļa. Ap to laiku Hektors jutās izslāpis un saērcināts ne tik lielā mērā no slāpēm, kā no tā, ka nespēja beigt par tām domāt, varbūt tas ir apstāklis, kas apvieno visus saērcinājumus: to ne-neiedomājamība. Apziņas fonā, kur tumsa un gaisma cīnās, lai iegūtu samanāmas pieredzes rangu, kustējās arī viņa meitas seja, lūdzoša un nicības pilna.
Tēvam un meitai tajā rītā bija bijis vēl viens strīds, nebūt ne pirmais pēc atgriešanās no Maginas salas iepriekšējā gadā: viņa bija apsūdzējusi tēvu par to, ka viņš esot pametis amerikāņu arheologus un viņu smilšu piļu celšanu, kā ari par to, ka viņš bijis neuzticīgs mammai ar bizāro vīru biezajā, visu ķermeni nosedzošajā kažokā. Ak, tāpat kā ritoša siena guba - rit-guba, Hektors bija atbildējis, mēs tikai skatījāmies uz mēness aptumšošanos, un jums taču esot gājis labi restorānā, tā vismaz jūs teicāt, Hektors bija atbildējis un tad, tā viņš lentē saka, bija zaudējis valodu.
Stāstīt par trauslu dvēseļu savienošanos un izsekot visiem sarežģījumiem, kuros mūsu stāsts it kā uzplaukst, ir it kā būt ieslēgtam filmu alā, kuras sienas ir ekrāni. Šis, bez šaubām, ir bridis, kad Hektora tikšanās ar dakteri Kristālu kļūst īpaši interesanta (ja nu vispār jebkas mani vairs spēj ieinteresēt). Tomēr man pavisam īsi jāpakavējas pie Hektora vārdu izvēles attiecībā uz acīm redzami katastrofālo Maginas ceļojumu, par kuru, starp citu, turpmāk būs runa jo vairāk. Vārds, par kuru es domāju, ir ritguba'. Lū, kas dzimusi 90. gadu sākumā, droši vien to nebūs varējusi saprast, bet būs to uztvērusi kā aklu, kaut krāšņu, nonsensa vārdu. Tā tas nebūt nav. īstenībā eksistē savādas saites starp Hektora vectēvu, kažokā tērptu teātra Intiman uzraugu, arī statistu vairākās rēvijās, un nenovērtējamā pseido-dokumentālā darbā “Ritgubas” (1961. g.) radītāju. Šīs riteņotās, uz priekšu traucošās siena gubas, kas mazliet atgādināja milzu pūces, parādījās populārākajā TV sarunu šovā, izlamāto un iemīļoto “bārdu” Ingves Gamlīna, Bepes Volgersa un Moltas Eriksona prezentācijā. Ritguba bija Gamlīna izgudrojums, radījums, kas līdzinājās morrai un grīlai - skatiet fērsalieša Viljama Heinesena krāšņi grotesko noveli Grilan - kā arī vienam otram svešākam folkloras radījumam. Šis fenomens pat atradis ceļu uz mondiālo kultūras industriju: padomājiet par to, kā Disneja filmas Aristocats sulainis Edgars bēg no suņiem - viņš atrodas riteņa nestā siena gubā, kuru no augšas kopā tur lietussargs. Es šeit pieminu ritgubas tikai divu šķietami atšķirīgu iemeslu dēļ: filmas pirmizrāde notika mana mazā brāļa dzimšanas gadā, un ritgubu pastāvēšana atkal kļuva aktuāla tajā laikā, kad pārējās trauslās dvēseles krustoja manu dzīves gājumu, proti, daktera Kristāla stāstos par gigantiskajām vemjbumbām zviedru ainavā, arī par to turpmāk būs vēl.
Pēkšņi, turpina Hektora balss lentē, dakteris pagriezās caur atvērtām smagām metāla durvīm, kuras neredzami iegrimušas mākslinieciskā izpušķojumā, kas sastāvēja no milzu vabolēm, tauriņiem, spārēm un dadžiem, gigantiskas vasaras pļavas, skatītas no apakšas, un pāri pļavai veikli sadalīta, šķietami no visurienes nākdama, gaisma un viegli mākoņi, kas redzami augstu kalnos un kas, garām plūstot tikai kādus pāris desmit metrus virs zemes, ceļiniekā rada sajūtu, ka vienlaicīgi vēro pasaules galu un tās sākumu, pavisam rets omas līmenis, kur samierināšanās ar nāvi un savākšanās jaunam startam ir vienādi svarīgas. Tik ilgu laiku viņš bija iegrimis šī nāves gaiteņa gleznojumos, kur mirušiem dažreiz jāguļ rindā ārpus sekcijas zālēm un ledusskapjiem, ka durvis paguva aizkrist, pirms Hektors tur nokļuva. Viņš tās dauzīja ar izmisumu, par kuru skaļākas bija vienīgi tā paša izmisuma modinātās bailes. Dakteris atvainodamies durvis atvēra, un viņi turpināja iet caur jaunu gaiteni, gar kura malām bija veci arhīvu skapji, gultas un kaudzēs sakrauti krēsli.